Medicīniskā dokumentācija un pacientu tiesības

Pacientu datu pieejamības un drošības jautājumus reglamentē vairāki normatīvie akti: Pacientu tiesību likums, Fizisko personu datu aizsardzības likums un 2006.gada 4.aprīļa Ministru kabineta noteikumi Nr.265 "Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība" (turpmāk MK noteikumi). Tie paredz ne tikai to, ka pacientu dati ir aizsargājami un ir ierobežotas pieejamības informācija, bet noteic arī pacienta tiesības iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem un saņemt šo dokumentu izrakstus un kopijas. Ne vairāk kā divas reizes gadā pacients kā datu subjekts ir tiesīgs saņemt bez maksas visu informāciju, kas par viņu savākta jebkurā datu apstrādes sistēmā, t.sk. no ārstniecības iestādes.

Neskatoties uz to, pacientu tiesību aizstāvji nereti saskaras ar situācijām, kurās pacientiem ir radušās domstarpības ar ārstniecības iestādes personālu vai ģimenes ārstu par dokumentu kopiju saņemšanu. 2013.gada pārskatā par Pacientu ombuda paveikto norādīts: no visām konsultācijām, kādas ombuds sniedzis, 16% bija saistītas ar pacienta medicīnisko dokumentāciju. Tādējādi medicīniskā dokumentācija un pacienta dati ir tēma, par kuru pacienti un viņu tuvinieki pērn konsultējušies visbiežāk, turklāt, salīdzinot ar rādītājiem 2012.gadā, tendence ir pieaugoša.

"Pacientam ir tiesības iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem."

No visām konsultācijām, kas sniegtas par medicīniskajiem dokumentiem, lielākā daļa (87%) ir bijušas saistītas ar pieejamības jautājumiem, stāsta Pacientu ombuda biroja vadītāja Dace Līkanse. "Ne vienmēr pacienti var saņemt kopijas no savas medicīniskās kartes. Visbiežāk tādas izsniegt atsaka. Iespējams, ārsti paši nezina, ka pacientam pienākas tādas saņemt," spriež D.Līkanse.  Vērtējot pacientu sūdzības un neskaidrības saistībā ar medicīniskajiem dokumentiem, Pacientu ombuds secina, ka daļā gadījumu ārstniecības personas nav pietiekami pretimnākošas, lai ļautu pacientiem iepazīties ar saviem dokumentiem un nepieciešamības gadījumā tos pārrunātu un skaidrotu. Pārpratumus rada arī maksa par dokumentu kopiju saņemšanu.

Pacientu ombuda 2013.gadā veiktā aptauja, kuras mērķis bija noskaidrot pacientu pieredzi saistībā ar medicīniskās dokumentācijas pieejamību, konfidencialitāti un drošību, parādīja, ka teju puse (48%) no 750 aptaujas dalībniekiem uzskata, ka medicīniskie dati ne vienmēr ir pieejami pašam pacientam un to pieejamība ir atkarīga no situācijas. Savukārt 22% respondentu norādījuši, ka nepieciešamības gadījumā medicīnas dati pieejami nav.

Tas ļauj secināt, ka pacientiem trūkst zināšanu par tiesībām iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem, savukārt ārstniecības personas ne vienmēr ir informētas par to, ka pacientam uz to ir tiesības.

Pacienta tiesības iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem

Pacientu tiesību likuma 9.pants "Tiesības iepazīties ar medicīniskajiem dokumentiem" noteic: "Pacientam ir tiesības iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem. Viņam ir tiesības pieprasīt un saņemt izrakstus, norakstus un kopijas atbilstoši ārstniecības iestādē apstiprinātajam cenrādim, izņemot Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteikto. Izrakstus, norakstus un kopijas pacients saņem triju darba dienu laikā no attiecīgā pieprasījuma iesniegšanas dienas."

Savukārt saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 15.panta ceturto daļu fiziskajai personai ir tiesības mēneša laikā no attiecīga pieprasījuma iesniegšanas dienas, bet ne biežāk kā divas reizes gadā bez maksas saņemt rakstveidā visu informāciju, kas par viņu savākta jebkurā personas datu apstrādes sistēmā.

Kādus datus pacients var saņemt, un vai gluži ir tā, ka pacients var lūgt ģimenes ārstu viņam izsniegt ambulatorās kartes kopiju bez maksas? Atbildot uz šo jautājumu, Veselības inspekcijas  speciālisti vispirms norāda uz būtisku apstākli, kas jāsaprot gan ārstniecības personai, gan pacientam: informācija, ko satur medicīniskais dokuments, pieder pacientam, savukārt medicīniskā dokumentācija ir ārstniecības iestādes īpašums.

Tāpēc Veselības inspekcijas ieskatā ir nepieciešama abpusēja vienošanās par to, kādus datus (informāciju) pacientam vajag, tad attiecīgi ārstniecības iestādei būtu jāsniedz pieprasītie dati. Nepieciešamības gadījumā tā var būt arī pilnīga medicīniskās dokumentācijas kopija, ko, kā jau iepriekš minēts, divas reizes gadā var pieprasīt bez maksas, uzsver Veselības inspekcija.

Tāpat atbilstoši Fizisko personas datu aizsardzības likuma 15.panta otrajai daļai datu subjektam jeb fiziskai personai (šajā gadījumā pacientam) ir tiesības iegūt informāciju par tām fiziskajām vai juridiskajām personām, kuras noteiktā laikposmā no pārziņa (ārstniecības iestādes) ir saņēmušas informāciju par šo pacientu. Taču jāņem vērā, ka sniedzamajā informācijā aizliegts iekļaut valsts institūcijas, kuras ir kriminālprocesa virzītāji, operatīvās darbības subjekti, vai citas institūcijas, par kurām likums aizliedz šādas ziņas izpaust.

Pacientu datu drošība

"Mēdz gadīties, ka pacients no medicīniskās kartes lūdz izsniegt savu dokumentu kopijas, bet izrādās, ka tie ir kaut kur nozuduši, un tiek saņemta atbilde, ka tiek darīts viss iespējamais, lai to atrastu," Pacientu ombuda pārstāve D.Līkanse iezīmē vēl vienu nopietnu aspektu pacientu datu drošības jomā. 

Pacientu ombuda veiktās aptaujas rezultāti liecina: pacientu vidū izplatīts ir uzskats, ka medicīniskie dati ārstniecības iestādē nav drošībā un tie var noklīst vai pazust pavisam. Vairāk nekā puse jeb 53% respondentu satrauc medicīniskās dokumentācijas drošība medicīnas iestādē. Viena piektā daļa aptaujāto atzina, ka ir veikuši atkārtotus izmeklējumus vai analīzes, jo medicīniskā dokumentācija nav pieejama vai ir noklīdusi.

Veselības inspekcija norāda, ka visa informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu pacientu, ir aizsargājama saskaņā ar fizisko personu datu aizsardzību regulējošiem normatīvajiem aktiem. Informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņa rakstveida piekrišanu vai gadījumos, kas noteikti Pacientu tiesību likuma 10.panta piektajā daļā, kas paredz, ka pēc rakstveida pieprasījuma un ārstniecības vadītāja rakstveida atļaujas saņemšanas informāciju par pacientu ne vēlāk kā piecu darba dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas sniedz konkrētām personām un institūcijām, konkrētu mērķu realizēšanai.

"Informācija, ko satur medicīniskais dokuments, pieder pacientam, savukārt medicīniskā dokumentācija ir ārstniecības iestādes īpašums."

Piemēram, ir iespējams, ka slimnīca, kurā ārstējas pacients, rakstveidā var lūgt pacienta ģimenes ārstam informāciju, kas nepieciešama pacienta ārstēšanai. Veselības inspekcija skaidro, ka pacienta ambulatoro medicīnisko karti šādos gadījumos neizsniedz, bet izsniedz datus, kas ir būtiski konkrētajam speciālistam pacienta ārstēšanā.  

Pacientu tiesību likuma 10.panta piektā daļa paredz, ka informāciju par pacientu pēc pieprasījuma iespējams izsniegt arī citām institūcijām, piemēram, tiesai, prokuratūrai, policijai, valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoram, bāriņtiesai u.c., ja šādas informācijas izprasīšanai ir pamats.

Bet kā ar pašu datu glabāšanu? Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents Pauls Princis vērš uzmanību uz citu datu drošības problēmu. Lai gan MK noteikumi, kas reglamentē medicīniskās dokumentācijas lietvedību, noteic, ka pacienta ārstniecības procesā iesaistītās ārstniecības personas nodrošina, ka pacienta medicīniskajiem ierakstiem un tajos ietvertajai informācijai nevar piekļūt ārstniecības procesā neiesaistītas personas, precīzi pateikts, kā pacientu kartes jāuzglabā, nav. Tiesa, MK noteikumu 24.punkts paredz, ka ārpus ārstniecības darba laika pacienta medicīniskos ierakstus un tajos ietverto informāciju uzglabā atsevišķā slēdzamā telpā vai slēdzamos skapjos, kuru atslēgu glabā atbildīgā persona. Taču izpratne par to, kādai jābūt aizslēdzamai telpai vai skapim, var ļoti atšķirties, norāda ģimenes ārstu pārstāvis.

Informācijas apmaiņa starp ārstniecības personām

Ja pacients dodas pie cita speciālista, parasti ģimenes ārsts nosūtījumā ieraksta secinājumus, slēdzienus un citu būtisku informāciju, kas nepieciešama pacienta izmeklēšanai un ārstēšanai. Tāpat pacientam ir tiesības ģimenes ārstam lūgt izrakstu no pacienta ambulatorās kartes par konkrētiem izmeklējumiem. Taču tas, vai ārsta speciālista slēdziens nonāk pie ģimenes ārsta, ir atkarīgs no paša pacienta apzinīguma un vēlēšanās sadarboties ar ģimenes ārstu. Pašlaik ģimenes ārsts pat nevar pārbaudīt, vai pacients ir izgājis ikgadējās profilaktiskās pārbaudes.

LV portāls ir saņēmis lasītāju jautājumus, kā rīkoties situācijās, kad tiek mainīta dzīvesvieta un attiecīgi arī ģimenes ārsts. Kas notiek ar pacienta ambulatoro karti, un vai to iespējams nodot izvēlētajam ģimenes ārstam? Ģimenes ārstu pārstāvis P.Princis piekrīt, ka dažkārt tā var būt problēma, jo ne vienmēr otrs ģimenes ārsts ir atsaucīgs un datus kolēģim nodod.

Precīza regulējuma, kādā veidā viens ģimenes ārsts nodod informāciju nākamajam, nav. Medicīnas dokumentu lietvedības kārtības 6.punkts paredz: ja pacients maina ģimenes ārstu, ģimenes ārsts, pie kura pacients bija reģistrēts iepriekš, nodod pacienta pilnīgus medicīniskos ierakstus par attiecīgo pacientu izraudzītajam ģimenes ārstam. "Veidu, kādā jaunajam ģimenes ārstam tiek nodota informācija no pacienta ambulatorās kartes, piemēram, izmantojot pasta pakalpojumus, elektroniski vai tamlīdzīgi, nosaka iepriekšējais ģimenes ārsts," norāda Nacionālā veselības dienesta sabiedrisko attiecību vadītāja Māra Āboliņa. Ja ģimenes ārsts to nav veicis, viņam jālūdz to izdarīt.

Pacienta ambulatorās medicīniskās kartes oriģināla izsniegšana nav paredzēta ne pašam pacientam, ne jaunajam ģimenes ārstam, jo saskaņā ar MK noteikumu 38.8.apakšpunktu ģimenes ārstam jānodrošina medicīnisko ierakstu, kas veikti ambulatorā pacienta medicīniskajā kartē, glabāšana 75 gadus pēc pēdējā veiktā ieraksta.

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents vērš uzmanību arī uz pacientu atbildību par saviem medicīniskajiem datiem. Viņaprāt, visbiežāk pacientu kartes noklīst lielajās poliklīnikās, kur dažkārt joprojām karti mēdz pacientam izsniegt uz rokas. Tāpat notiek ar izmeklējumu rezultātiem, ko izsniedz, piemēram, ierakstītus CD diskā. Pacients dokumentus kaut kur noliek, aizmirst, un tā tie vienkārši pazūd.