Latvijas vēstures zinātne atrodas kritiskā stāvoklī
Vēstures nozares degradācija notiek jau gadiem, jo nepietiekamā valsts finansējuma dēļ tā nav spējusi pilnvērtīgi attīstīties un izmantot savu potenciālu. Vēsturnieku sabiedrība jau vairākkārt norādījusi uz pastāvošajām problēmām un tūlītēju nepieciešamību tās risināt.
2011.gadā notikušā Latvijas vēsturnieku I kongresa noslēguma dokumentā tika atzīmēts, ka nozarei ir nepietiekams finansējums, līdz ar to ir kavēta pētījumu veikšana un apdraudēta nozares speciālistu paaudžu maiņa. Kopš kongresa ir pagājuši gandrīz trīs gadi, bet nekādi uzlabojumi nav sekojuši un nozarē joprojām valda nomācoša un bezcerīga atmosfēra.
Aizvadītajā nedēļā vēsturnieki tikās ar Saeimas deputātiem Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas sēdē, lai iepazīstinātu ar Latvijas vēstures zinātnes stāvokli un saviem priekšlikumiem situācijas uzlabošanai.
"Ja valsts līmenī netiks atbalstīta vēstures nozare, turpināsies nozares degradācija."
Tikšanās laikā vēsturnieki Latvijas vēstures zinātnes stāvokli novērtēja kā kritisku. Salīdzinot ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, Latvijas vēsturnieki atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā tā arī nav izveidota stabila un prognozējama vēstures nozares finansējuma sistēma. Tikšanās laikā Saeimā piedalījās arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis, tomēr no ministrijas puses netika dots redzējums, kā vēstures zinātnes stāvokli uzlabot.
Nozares finansējumu pamatā veido valsts budžeta līdzekļi un projektu līdzekļi, kurus var iegūt projektu konkursos. Tomēr projektu iespējas neatrisina esošās problēmas, jo tās nav orientētas uz visu vēstures posmu izpēti un neparedz finansējumu publikāciju izdošanai. LU Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis norāda: "Projekti ir mainīgi. Projekta ietvaros pētnieks strādā vienā vēstures posmā, pēc tā beigām pētniecība jāpārtrauc, nāk nākamais projekts, kurā jāpārlec uz citu posmu. Bet labi panākumi ir tikai tad, kad cilvēks ilgstoši specializējas vienā jomā."
Tādēļ nav iespējams nodrošināt regulāru akadēmisku un populārzinātnisku vēsturei veltīto publikāciju izdošanu latviešu valodā, kā arī šo darbu tulkošanu svešvalodās. Finansējuma trūkums ietekmējis arī paaudžu nomaiņu nozarē. Daudzi spējīgi jaunieši pēc vēstures studiju beigšanas bakalaura vai maģistrantūras programmās nejūt motivāciju savas profesionālās karjeras veidošanai šajā jomā. Tam par iemeslu ir neadekvāti zemais atalgojums ar nozari saistītajās iestādēs, piemēram, muzejos un arhīvos.
Par kritisko stāvokli liecina situācija LU Latvijas vēstures institūtā, kura pētnieku atalgojums ir zem minimālās mēnešalgas (no 2014.gada 1.janvāra tā noteikta 320 eiro apmērā). Vidēji institūta pētnieks pēc nodokļu nomaksas "uz rokas" saņem 150 eiro.
"Labi panākumi ir tikai tad, ja cilvēks ilgstoši specializējas vienā jomā."
Vēsturnieki ir sava darba entuziasti ar pienākuma apziņu, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ Latvijas vēstures zinātne vēl pastāv. Ja profesionālās karjeras izvēlē noteicošais faktors būtu atalgojums, daudzi izcili pasniedzēji, pētnieki, arhīvu un muzeju darbinieki savas darba gaitas turpinātu ārvalstu augstskolās un pētniecības iestādēs vai arī pārkvalificētos.
Vēstures nozares attīstību kavē arī daudzi praktiski jautājumi, piemēram, Latvijas Nacionālā arhīva nosacījumi arhīva materiālu izmantošanai. Pētnieki lielu daļu laika velta mehāniskai tekstu pārrakstīšanai, jo dokumentu kopēšanas vai digitalizācijas cenrāži nav samērojami ar projektu līdzekļu finansējumu un pētnieku atalgojumu. Kā intervijā LV portālam pagājušajā gadā norādīja Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža, arhīvs labprāt ļautu pētniekiem materiālus lasītavās fotografēt bez maksas, bet šobrīd valsts finansējums ir nepietiekams un arhīvs ir spiests pelnīt pats. Neiekasētā maksa būtu jākompensē no budžeta dotāciju veidā.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents Mārtiņš Mintaurs norāda: "Ja valsts līmenī netiks atbalstīta vēstures nozare, turpināsies nozares degradācija, mazināsies tās konkurētspēja un iespēja uzrunāt starptautisko auditoriju, palielināsies tendence politiski manipulēt ar Latvijas vēsturi iekšpolitiskajā un starptautiskajā līmenī. Turklāt nepietiekamas sabiedrības zināšanas par vēsturi palielinās Krievijas informatīvās telpas negatīvo ietekmi uz Latvijas sabiedrību."
Ar nāciju, kas zina savu vēsturi, grūti manipulēt
Nesenie notikumi Ukrainā liecina, ka, izmantojot pseidovēsturiskus argumentus, var manipulēt ar sabiedrību un panākt sev vēlamo. Mūsdienu Krievijas uztverē par galveno kara lauku ir kļuvis cilvēku prāts. Šajā karā var ātri zaudēt, ja sabiedrība savu vēsturi nezina.
Mūsdienu aktuālie politiskie notikumi liecina, ka vēstures izpratnei ikvienā sabiedrībā un valstī ir stratēģiska nozīme. Saeimā notikušajā sēdē vēsturnieki atgādināja: "Lai spētu kritiski izvērtēt un novērst ārējos un iekšējos vēstures politizācijas mēģinājumus, tai skaitā ar tiem saistīto Krievijas autoritārās varas informatīvās telpas iespiešanos un tās negatīvo ietekmi Latvijā, sabiedrībai vēstures jautājumos ir jābūt izglītotai un labi informētai. Vēsture ir būtiska ikvienas sabiedrības kultūras sastāvdaļa, un tās izpratnei ir izšķiroša loma nācijas pašapziņas veidošanā un uzturēšanā. Savukārt vēstures izpratnes kvalitāte ir tieši atkarīga no vēstures nozares un ar vēstures izpēti saistīto institūciju stāvokļa valstī."
Aicina Kultūrkapitāla fondā veidot vēstures nozari
Saeimā notikušajā sēdē vēsturnieki nāca klajā ar priekšlikumu situācijas uzlabošanai – sākot ar 2015.gadu izveidot atsevišķu vēstures nozari ar pastāvīgu ikgadēju finansējumu Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) sistēmas ietvaros. Priekšlikums paredz, ka nozares ietvaros būtu iespējams saņemt atbalstu jaunu pētījumu sagatavošanai, publicēšanai un popularizēšanai:
- stipendijām pētniecības darbam Latvijā, kā arī citu valstu arhīvos un institūcijās;
- izdevējdarbībai, ieskaitot vēsturnieku darbu tulkošanu;
- vēstures nozares e-resursu izveidei un uzturēšanai;
- konferenču rīkošanai Latvijā un atsevišķu pētnieku līdzdalībai konferencēs ārzemēs;
- saiknes uzturēšanai starp pētniekiem un sabiedrību, t.sk. skolām (populārzinātnisku publikāciju sagatavošanai, izglītojošu lekciju un semināru organizēšanai utt.);
- vēstures pētnieku līdzdalībai tūrisma un radošo industriju produktu veidošanā.
VKKF direktors Edgars Vērpe norāda, ka jaunas nozares izveidošana nav sarežģīta un nepieciešams fonda padomes lēmums. Arī Kultūras ministrija atbalsta uz vēsturi orientētas nozares izveidošanu. Kultūrkapitāla fonda direktors aicināja vēsturniekus ar lūgumu griezties fonda padomē, iesniedzot argumentus un aprēķinus. Precedents jaunas nozares izveidei VKKF jau ir bijis, pirms dažiem gadiem tika izveidota dizaina un arhitektūras nozare.
"Vēstures izpratnei ir izšķiroša loma nācijas pašapziņas veidošanā un uzturēšanā."
Arī līdz šim vēsturnieki VKKF esošo nozaru ietvaros ir pretendējuši un saņēmuši finansējumu savu projektu īstenošanai, kā, piemēram, grāmatu izdošanai.
Vēsturnieki aprēķinājuši, ka vēstures nozarei VKKF ietvaros nākamajā gadā būtu nepieciešami 400 tūkstoši eiro. E.Vērpe norāda, ka šobrīd ir grūti spriest par konkrētu summu, jo nozares finansējums veidojas atkarībā no pieprasījuma. Lai nozarei piešķirtu 400 tūkstošus, pieprasījumam no projektu iesniedzēju puses jābūt vismaz 2–3 miljonu eiro lielam.
Kultūras ministrijai šobrīd notiek sarunas ar VKKF par iespēju, ka programmas varētu būt daudzgadīgas. Tādējādi tiktu nodrošināta projektu ilgtermiņa realizēšana, kas īpaši nozīmīgi būtu vēsturnieku sabiedrībai.
Sabiedrībai ir interese par vēsturi
Atskatoties nesenā pagātnē, vislielākā sabiedrības interese par vēsturi bija deviņdesmito gadu sākumā – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Krītot dzelzs priekškaram, vēsturē (zinātnē, kas līdz tam bija stipri politizēta) varēja sākt runāt par līdz tam aizliegtām un sagrozītām tēmām. Sabiedrība bija izslāpusi pēc jaunas un objektīvas informācijas.
Arī šobrīd interese par vēsturi nav zudusi. Vēsture ir stāsts, un tajā ikviens var atrast sev ko saistošu. Par to liecina kaut vai dažādu vēstures posmu rekonstrukciju klubi, kuros apvienojas ne tikai cilvēki ar vēsturnieka izglītību, bet arī citi interesanti ar vēlmi izprast konkrēto laikmetu un norises tajās. Pēdējā laikā vērojama īpaša sabiedrības interese par tautisko apģērbu un tā veidošanu savām vajadzībām. Lai varētu īstenot šīs ieceres, nozīmīgi ir vēsturnieku akadēmiskie pētījumi vairāku gadu garumā, sniedzot detalizētu informāciju un novēršot pseidovēstures veidošanos.
Pēdējos gados pieaudzis arī muzeju apmeklētāju skaits. TV ekrānos arvien biežāk parādās ar vēstures tematiku saistīti raidījumi un filmas.
Paši vēsturnieki apzinās, ka saikne ar sabiedrību būtu jāstiprina, un ideju ir daudz, vien nepieciešams finansējums.
