Priekšvēlēšanu aģitācija – vai nepieciešams ētikas kodekss?

Runājot par priekšvēlēšanu procesa un aģitācijas demokrātiskumu un godīgumu, bieži dzirdam vārdu "ētika", īpaši tad, kad normatīvie akti situāciju ļauj interpretēt neviennozīmīgi. Pie ētikas principiem parasti diskusija arī izbeidzas, jo izpratne par tiem katram ir sava, un, ja arī kaut kas nav kārtībā, augstākais soda mērs, kāds var būt, ir kāda zaudēta vēlētāja balss vēlēšanās. Taču nav arī izslēgts, ka tieši klaji ētikas standartu pārkāpumi var, gluži otrādi, vēlētāju interesi piesaistīt. 

Daļai sabiedrības priekšvēlēšanu aktivitātēs izmantoti vairāk vai mazāk negodīgie paņēmieni šķiet neizbēgama parādība, un iebildumi no sabiedrības puses netiek celti. Lielākoties tie ir nemanāmi, un trauksmi ceļ vien reta saucēja balss tuksnesī. Spilgts piemērs ir izplatīta prakse pilsētu domēm izdot informatīvas avīzes, kurās tiek atspoguļoti tikai vadošās partijas vai koalīcijas labie darbi, netieši nopeļot konkurējošas partijas, kas tur vadības grožus valdībā vai citā pašvaldībā, neizdarību. Tieša aicinājuma balsot par vai pret nav, par vēlēšanām vispār nav ne pušplēsta vārda, tātad tiesiskā ziņā – viss kārtībā. Pie tam kritika lielākoties precīzi atspoguļo attiecīgās partijas elektorāta noskaņojumu vai ir pat izteikta ar tās palīdzību, piemēram, publicējot pašu iedzīvotāju viedokli par kādu sasāpējušos jautājumu, ko ilgstoši konkurējošās partijas nav spējušas risināt.

"Partiju un kandidātu radošā izdoma mēdz sniegties ārpus likuma robežām. "

Taču problēma ir tā, ka, drukājot šādus materiālus, tiek izmantota nodokļu maksātāju nauda (administratīvie resursi), kādi pie varas neesošām partijām attiecīgā pašvaldībā nav pieejama. To grūti vērtēt kā ētiski pieņemamu rīcību ne tikai tādēļ, ka tiek ļaunprātīgi izmantots sabiedrības piešķirtais uzticības mandāts cīņā par varu, bet arī tādēļ, ka tiek liegta iespēja konkurējošam politiskam spēkam godīgas diskusijas ceļā atspēkot uz sevi vērsto kritiku, pārmetumus. Arī vēlētājam tiek liegta pieeja daudzpusīgai informācijai.

Amatpersonas priekšvēlēšanu iespējas un ētika

Sabiedrības attieksme pret neviennozīmīgi vērtējamu vēlēšanu kandidātu, īpaši, ja tās ir amatpersonas, rīcību ir atkarīga no izglītotības līmeņa, pilsoniskās un demokrātiskās apziņas brieduma. Tāpēc ir svarīgi runāt un diskutēt par to, kādi ir dažādo ierobežojumu, tostarp zināmā mērā arī vārda brīvības ierobežojumu, priekšvēlēšanu procesā mērķi.

Priekšvēlēšanu aģitācijas likums pasaka, ka mērķis ir nodrošināt iespēju personai paust viedokli un iespēju sabiedrībai saņemt vispusīgu informāciju par deputātu kandidātiem un politiskajām partijām. Taču vērts skatīties arī dziļāk. Eiropas Komisijas par demokrātiju caur likuma spēku (Venēcijas komisijas) ziņojumā par administratīvo resursu ļaunprātīgu izmantošanu vēlēšanu procesā1 norādīts – mērķim ir jābūt tādai politiskai un tiesiskai kultūrai, kurā valda godīgi spēles noteikumi un politiķi, īpaši amatpersonas, ievēro augstus ētikas standartus jebkurā savas darbības jomā. Ne mazāk svarīgi, lai ētiskos principus valsts amatpersonas ievērotu ne tikai priekšvēlēšanu laikā, bet arī ikdienas darbā. Līdz ar to tas ir jautājums ne tikai par politiķu kultūru, bet par valsts pārvaldes un valsts amatpersonu profesionalitāti vispār. Tikmēr sabiedrības interesēs ir aktīvi iesaistīties plašās diskusijās par to, kādi ir šie ētikas principi. Jo vairāk par to tiek runāts un izglītota tiek sabiedrība, jo grūtāk politiķiem ētikas principus pārkāpt, pretī nesaņemot nosodījumu.

Tādēļ Eiropas Komisija ziņojumā ieteic priekšvēlēšanu periodā izstrādāt un ieviest labās prakses un ētisko standartu kodeksu. Politiskās partijas var neformāli vienoties ievērot noteiktus ētiskos standartus, ieskaitot apņemšanos neizmantot administratīvos resursus un slēpto reklāmu priekšvēlēšanu cīņā. Ja kodeksā noteiktie principi paralēli tiek aktīvi pārrunāti un vērtēti arīdzan sabiedrībā un medijos, veidojas sava veida pašregulācijas mehānisms, kāds ir plaši izplatīts Skandināvijas valstīs.

Sabiedriskā politikas centra "Providus" pētniece Iveta Kažoka pauž viedokli, ka arī Latvijā lieti noderētu publiskā sektora ētikas kodekss – gan Ministru kabineta, gan pašvaldību līmenī, kas kandidējošās amatpersonas un tām pakļautos darbiniekus izglītotu par labu darba praksi priekšvēlēšanu laikā. Šāds ētikas kodekss ir izstrādāts, piemēram, ierēdņiem un ministriem Lielbritānijā, stāsta I.Kažoka.

"Raidorganizācijas atzinušas, ka vadlīnijas palīdz labāk izprast, ko tās drīkst darīt. "

Pētniece norāda: lai gan Priekšvēlēšanu aģitācijas likums noteic, ka administratīvie (valsts) resursi nedrīkst tikt izmantoti priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros, nedrīkst par valsts naudu apmaksāt kandidātu reklāmas materiālus, organizēt tikšanās ar vēlētājiem u.tml., vienlaikus daudzus jautājumus nav iespējams regulēt. Piemēram, nav pareizi, ja amatpersona izmanto savu amatu, lai gūtu nepamatotas priekšrocības vēlēšanās, pēkšņi aktivizējoties pirms vēlēšanām, izsūtot presei vairāk paziņojumus kā parasti, bet "diez vai ar likumu iespējams noteikt, piemēram, cik preses relīžu pirms vēlēšanām drīkst publicēt kandidāta vadītā iestāde," secina I.Kažoka.

Iespējams, šāda ētikas kodeksa vēlēšanu kandidātiem nepieciešamību pierāda Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pieredze, izstrādājot vadlīnijas elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma piemērošanai, veidojot dokumentālos un diskusiju raidījumus, īpaši priekšvēlēšanu laikā. NEPLP Sekretariāta vadītājs Andris Ķēniņš neslēpj, ka vadlīniju izstrādāšana pirms pašvaldību vēlēšanām 2013.gadā deva jūtamu rezultātu. Jā, likums reglamentē, ko drīkst un ko ne, tomēr reālajā dzīvē situācijas ir tik dažādas, ka visu iepriekš paredzēt un izvērtēt nav iespējams. Pēc vadlīniju pieņemšanas NEPLP nekonstatēja nevienu pārkāpumu. Arī pašas raidorganizācijas atzinušas, ka vadlīnijas palīdz labāk izprast, ko tās drīkst darīt. Ņemot vērā raidorganizāciju lielo interesi, ko tās izrāda, zvanot un lūdzot padomu, kā rīkoties dažādās situācijās, redzams, ka tās ir ieinteresētas būt likumpaklausīgas un šādas vadlīnijas bija nepieciešamas, secina A.Ķēniņš.

Gan likuma, gan ētikas normu pārkāpumi vienmēr ir nopietns brīdinājums vēlētājiem. "Tāpēc vēlētājiem jābūt uzmanīgiem un jāseko līdzi tam, ko viņi redz, lasa un dzird medijos. Vēlētāju, kurš domā līdzi un analizē notiekošo, nevar apmānīt un apmuļķot," rezumē "Delnas" vadītājs G.Jankovs.

Līdz ar to, lai nodrošinātu brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanas, būtiska ir visu iesaistīto pušu aktīva darbība, tostarp sabiedrības ieinteresētība, lai tās priekšstāvji ievēro ne tikai likumu, bet arī sekotu visiem profesionalitātes un ētikas principiem. Svarīgi katram uzdot sev jautājumu, vai mēs gribam, ka likums tiek ievērots pēc būtības, vai pieņemam, ka tiek meklēti kaut kādi formāli veidi un iemesli, lai varētu teikt, ka likums formāli pārkāpts netiek?
 

1 European Commission for Democracy through Law (Venice Commission) Report on the Misuse of Administrative Resources during Electoral Processes