Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Iespējams, parādi par siltumu mazinātos, ja iedzīvotāji maksātu tieši pakalpojuma sniedzējam.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Pašvaldību savienības tehnisko lietu eksperts Aino Salmiņš domā, ka iedzīvotāju patiesais parāds par siltumu lēšams vismaz par trešdaļu lielāks, jo pakalpojuma sniedzējiem gandrīz 40 miljonus latu nebija samaksājuši māju apsaimniekotāji, kuri nereti, stāvēdami pretim draudiem atslēgt siltumu, dzīvokļu īpašnieku atstāto finanšu "robu" vai nu aizmaksā gluži citiem nolūkiem (kaut vai jumta nomaiņai) paredzēto naudu vai pat ņem aizdevumus bankā.
Apzinīgajiem jāmaksā arī parādnieku un krāpnieku vietā
Tas dzen postā daudzus namu pārvaldniekus, kuri, naudu no vienas kabatas citā likdami, vienubrīd attopas, ka pašu būvētā "finanšu piramīda" sabrukusi. Vēl daži, lielākoties galvaspilsētā, izmantodami vispārējo jucekli, māju iemītnieku samaksāto naudu pakalpojumu sniedzējiem pārskaita tikai daļēji vai nemaz. Dzīvokļu īpašnieki par to uzzina, saņemot, piemēram, "Rīgas siltuma" (RS) draudu vēstuli – ja noteiktā termiņā nenokārtos šokējoši lielo parādu, mājai siltuma piegādi pārtrauks. No negodīgā vai vismaz par krāpšanos aizdomās turētā apsaimniekošanas uzņēmuma atbrīvoties ir ļoti sarežģīti, jo cits ir ar mieru uzņemties mājas pārvaldīšanu tikai tad, ja iepriekšējie parādi nomaksāti. Tas nozīmē, ka atkal tiek prasīts maksāt par visiem no maksātspējīgajiem un apzinīgajiem.
Šādu gadījumu kļūst arvien vairāk, turklāt parādus uzkrājušie privātie māju apsaimniekošanas uzņēmumi nereti sarūpējuši tiesiskās aizsardzības procesa vairogu, un neaizsargātākie patiešām izrādās dzīvokļu īpašnieki, kuri savus pienākumus pildījuši apzinīgi un nevēlas salt un dzīvot bez ūdens. Problēma nerastos, ja daudzdzīvokļu mājās nepastāvētu kolektīva siltumapgādes sistēma un tiem, kuri nemaksā, šo pakalpojumu (tāpat kā elektrību un gāzi) liegtu.
Siltuma kolektīvās piegādes vaininiekus – stāvvadus – daudzdzīvokļu mājās nepārbūvēs, tas ir skaidrs. Parādi, ņemot vērā mājsaimniecību maksātspēju, normatīvā regulējuma vaļīgumu un ļaužu godaprātu, ir un būs (jo vairāk tādēļ, ka pērn decembrī siltuma cenas tika paaugstinātas par 60–70% un arī marts un aprīlis nav devuši atelpu). Joprojām lielākā daļa dzīvokļu īpašnieku sevi neuztver kā daļu no dzīvokļu īpašnieku kopības; tai vienlaikus jābūt visas mājas īpašniekam, jāgādā par ēkas pienācīgu pārvaldīšanu un apsaimniekošanu un jāseko pašu samaksātās naudas ceļiem, taču nereti dzīvokļu īpašnieki vien žēlojas par pārvaldnieku neizdarībām un blēdīgumu. Tātad no šīs puses faktiski nekādi uzlabojumi vismaz pagaidām nav gaidāmi.
Taču laika gaidīt vairs nav, vajadzīgi risinājumi, lai siltuma parādu jautājumu vismaz kaut cik sakārtotu ar iespējami vienkāršiem un ātri īstenojamiem pasākumiem.
Soli šajā virzienā spērusi Ekonomikas ministrija (EM), kuras Būvniecības un mājokļu politikas departamentā izstrādāts priekšlikumu projekts izmaiņām uzskaitē un norēķinos par pakalpojumiem daudzdzīvokļu mājās. Par šiem īstermiņa risinājumiem, saskaņojot ieinteresēto pušu viedokļus, apspriedes notika Latvijas Pašvaldību savienībā, Latvijas Lielo pilsētu asociācijā, kā arī Saeimas Mājokļa jautājumu apakškomisijas sēdēs, kur dokumentu konceptuāli atbalstīja un aicināja izstrādāt nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos, lai virzītu tālākai izskatīšanai.
Kas atbalsta un kas – ne
Galvenais projekta jauninājums – dot iedzīvotājiem iespēju par siltumapgādi norēķināties tieši ar pakalpojumu sniedzējiem, par starpniekiem vairs neizmantojot apsaimniekošanas uzņēmumus.
Kā uzsver Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša, ar tiešajiem norēķiniem nav domāti individuāli līgumi starp katru dzīvokļa īpašnieku un pakalpojuma sniedzēju. Līgumam par pakalpojuma sniegšanu mājai ir jābūt vienam, bet norēķiniem – individuāliem. Šāda kārtība jau ilgstoši un dažādos variantos pastāv vairākās Latvijas pilsētās. Piemēram, Jēkabpilī mājas pārvaldnieks sagatavo rēķinus, kurus dzīvokļu īpašnieki apmaksā pakalpojuma sniedzējam. Savukārt Jelgavā aprēķinus par pakalpojuma sadali mājā veic pats pakalpojuma sniedzējs. Rēzeknē ir spēkā individuāli līgumi un attiecīgi arī dzīvokļu īpašnieku tiešie norēķini ar pakalpojumu sniedzējiem. Savukārt Ventspilī pastāv gan individuāli līgumi, gan vienots līgums par pakalpojuma sniegšanu visai mājai, bet norēķini ir individuāli.
"Neaizsargātākie ir dzīvokļu īpašnieki, kuri savus pienākumus pildījuši apzinīgi un nevēlas salt un dzīvot bez ūdens."
Taču Rīgā siltumapgādē valda monopoluzņēmums a/s "Rīgas siltums" (RS), un vēsturiski iekārtots tā, ka rēķinu piesūta mājas pārvaldniekam, līdzīgi ir arī vēl pāris lielajās pilsētās. Taču, kā liecina EM informācija, priekšlikumus par tiešo norēķinu ieviešanu atbalsta Rīgas un Valmieras pašvaldības. Faktiski vienīgā organizācija, kas stingri iestājas pret tiešajiem norēķiniem, ir Latvijas siltuma uzņēmumu asociācija. Tās valdes loceklis Andris Akermanis komentē, ka mūsu valstī ar namu pārvaldnieku starpniecību notiek aptuveni puse norēķinu, un problēmu nav nedz, piemēram, Valmierā, nedz Liepājā. Kā galveno argumentu pret tiešo norēķinu ieviešanu viņš min to, ka siltuma ražotāji līdz mājai piegādā vienu pakalpojumu – siltumenerģiju, bet tālāk tas jau pārtop citā pakalpojumā, kas nodrošina ne tikai siltumu, bet arī silto ūdeni. Līdz mājai pievadi pieder siltuma piegādātājam, bet iekšējās komunikācijas ir dzīvojamās mājas kopīpašuma daļa. Ja ievieš tiešos norēķinus, kas īsti atbildēs par šo iekšējo sistēmu? Turklāt, piemēram, RS un citiem siltuma ražošanas uzņēmumiem, kas līdz šim norēķinus kārtojuši ar namu pārvaldniekiem, radīsies ievērojamas papildu izmaksas, lai izveidotu jaunu sistēmu naudas plūsmas organizēšanai. Vēl viena problēma – kā Saeimas apakškomisijā uzsvēra RS pārstāvji, uzņēmums nav un nebūs ar mieru no saviem līdzekļiem segt iedzīvotāju parādus par siltumu un uzņemties arī parādu piedzinēja funkcijas.
Arī EM atzīst, ka pašvaldībās, kur nepastāv tiešie norēķini, tos ieviešot, administratīvie izdevumi var paaugstināties.
Vajadzīgs īpašs tiesiskais regulējums
A.Oša uzsver, ka svarīgs aspekts neapšaubāmi ir iedzīvotāju maksātspēja, bet tikpat svarīgi ir zināt – cik daudz un tieši par ko viņi maksā. Cik pieejama ir informācija par patēriņu un maksājumu sadali, kā arī – kas strādā ar parādniekiem un ko darīt ar neatgūstamiem parādiem.
EM pasākumu īstenošana viestu skaidrību vairākos jautājumos. Ministrija jau iesniegusi priekšlikumus grozījumiem Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kas precizē, kādus līgumus dzīvojamās mājas pārvaldnieks slēdz savā, bet kādus – dzīvojamās mājas īpašnieku vārdā. Tādējādi dzīvojamās mājas īpašniekiem (tie ir arī dzīvokļu īpašnieki šā likuma izpratnē) jāpērk pakalpojums, kas nodrošinātu obligātās pārvaldīšanas darbības izpildi – ēkas apkuri. Attiecīgi pakalpojumu piegādā mājas īpašniekiem, un tie visi kopā uzskatāmi par šā pakalpojuma lietotāju Enerģētikas likuma izpratnē. Tādēļ iespēja par dzīvokļu īpašnieku individuāliem līgumiem ar siltuma piegādātāju netiek izskatīta.
"Problēma nerastos, ja daudzdzīvokļu mājās nepastāvētu kolektīva siltumapgādes sistēma."
Pašlaik norēķinus starp piegādātāju un lietotāju par piegādāto siltumenerģiju veic, pamatojoties uz siltumenerģijas skaitītāja rādījumiem un saskaņā ar rēķinu, kuru par iepriekšējā mēneša patēriņu izraksta pakalpojuma sniedzējs. Ieviešot jauno kārtību, nepieciešams noteikt, kā ir aprēķināma katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par pakalpojumu un kas to darīs.
Pašlaik šāds regulējums ietverts likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" un atbilstoši – sadales kritēriji par aprēķināmo daļu aiz piederības robežas – MK noteikumos Nr.1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu". Taču tie attiecas tikai uz dzīvojamām mājām, kuras nav pārņemtas dzīvokļu īpašnieku pārvaldīšanā. Tādēļ tiešo norēķinu ieviešanai būtu nepieciešami grozījumi ne tikai Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, nosakot tiesības dzīvojamās mājas īpašniekiem attiecīgu kārtību paredzēt savstarpējā līgumā ar pakalpojuma piegādātāju (bet precīzus kritērijus iekļaujot īpašos MK noteikumos, ja vien dzīvokļu īpašnieki nebūs lēmuši par citu, pašu izraudzītu, kārtību).
Papildus maksās dzīvokļu īpašnieki
Atklāts paliek jautājums, kas aprēķinās dzīvokļu īpašnieku maksājamo daļu aiz piederības robežas jeb individuālo patēriņu mājas iekšienē. EM savos priekšlikumos pagaidām piedāvā divus variantus:
Šādos divos variantos varētu izskatīt arī uzskaiti par katras personas maksājumu un darbu ar parādniekiem. Katrā ziņā šis pakalpojums prasīs papildu izdevumus no dzīvokļu īpašniekiem, jo ierosināts, ka maksu varētu iekļaut vai nu tarifā, definējot to kā regulējama pakalpojuma sastāvdaļu, vai iekasēt papildus.
Normatīvajos aktos līdz šim nav regulēts, ko darīt, ja parāda piedziņa nav iespējama (dzīvokļa īpašnieka maksātnespēja, bezmantinieka manta). EM priekšlikumi iesaka: nepieciešams noteikt gadījumus, kad pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs iekļaut pakalpojuma tarifā zaudējumus, kas radušies sakarā ar to, ka nav iespējams atgūt daļu no maksas par piegādāto pakalpojumu. "Šādi parādi jānoraksta zaudējumos katram pakalpojuma sniedzējam, attiecīgi zaudējumi iecenojami pakalpojuma tarifā."
Tātad dzīvokļu īpašnieki nekur nespruks: papildus nāksies maksāt par papildus pakalpojumiem, un arī neatgūstamie parādi uzguls viņu pleciem. Te nu jautājums – vai, no vilka bēgot, neuzskriesim lācim? Var raudzīties no diviem skatupunktiem. Šāds variants neapšaubāmi ir drošāks un izdevīgāks tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuriem pa otram lāgam jāmaksā tūkstošiem latu, lai nepaliktu bez siltuma un ūdens. Bet nav vajadzīgs tiem, kas paši organizē savu māju pārvaldību un prot kontrolēt katra lata apriti, kā arī tiem, kas ar savu apsaimniekošanas uzņēmumu sadzīvo bez pretenzijām.
"Ar tiešajiem norēķiniem nav domāti individuāli līgumi starp katru dzīvokļa īpašnieku un pakalpojuma sniedzēju."
Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis skaidro, ka par siltuma maksājumu apkalpošanu namu pārvaldnieki īpašu atlīdzību neiekasē un no visas saņemtās summas tikai aptuveni četri procenti paliek mājas pārvaldīšanas izdevumiem, no kuras savukārt ceturtā daļa varētu būt pārvaldīšanas administratīvie izdevumi. Par galveno šābrīža problēmu viņš uzskata iedzīvotāju parādus par komunālajiem pakalpojumiem (galvenokārt siltumu), jo, kā redzams no iepriekš minētajiem skaitļiem, apsaimniekotāju rīcībā nav tādas naudas, lai tos nosegtu. Viņš norāda, ka tas nereti ir apsaimniekošanas uzņēmumu maksātnespējas un bankrota iemesls, taču ne visur tā notiek un lielākās problēmas patiešām ir galvaspilsētā.
Saeimas deputāts Sergejs Dovgopolovs uzsver – lai mainītu sistēmu, galvenais mērķis ir, lai patērētājiem būtu labāk. Kā redzams no iepriekš minētā, kas vienam būs labāk, citam – sliktāk. Tādēļ apakškomisijā tika lemts, ka tiešo norēķinu sistēmu nevajag ieviest kā obligātu, bet tikai pēc dzīvojamo māju īpašnieku brīvprātīgas izvēles, tātad – kur lietderīgāk.
A.Salmiņš gan tiešo norēķinu ieviešanu maksājumiem par siltumu nodēvē par "kosmētisko remontu avārijas mājai". Savukārt komercbankas jau reaģē savā vīzē, piebremzējot ar kredītu izsniegšanu renovācijas projektiem: ja apsaimniekotāja naudas plūsma varētu samazināties līdz minētajiem dažiem procentiem, tad arī ilgtermiņa kredītu uz to balstīt vairs nešķiet droši.
Kā rīkoties, jautājums paliek joprojām atklāts, taču skaidrs, ka beidzot par to likumdevējam būs jālemj neatliekot.
