NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
16. novembrī, 2012
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts pārvalde
4
4

„Viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam...”

Lai gan Valsts prezidenta amats Latvijā vairāk tiek uzskatīts par reprezentatīvu posteni, vēsture liecina, ka tā patieso saturu piepilda personība.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls

14.novembrī apritēja 90.gadi, kopš Latvijā ieviesta Valsts prezidenta institūcija. Lai gan šajā laikā ar saturu to pildījuši tikai astoņi cilvēki, prezidentūra atspoguļo visu 20.gadsimta vēsturi un parāda mums gan valstiskuma cēlājus, gan grāvējus, gan tautas cerības un vilšanās.

Jau 1918.gada 18. novembrī Latvijas priekšparlaments Tautas padome pieņēma politisko platformu, Latvijas konstitūcijas uzmetumu, kurā noteica jaunās valsts galvenos pamatprincipus – tā būs demokrātiska republika, kurā vara pieder tautai.

Līdz Satversmes pieņemšanai atklāts palika jautājums par prezidenta institūciju. Tautas padomes platformā tā vispār netika pieminēta. Ilgā carisma patvaldības pieredze un tolaik jau manāmās Kārļa Ulmaņa varas ambīcijas gan sabiedrībā, gan politiskajās aprindās radīja bažas par varas koncentrēšanu vienās rokās. Lielākā Satversmes sapulces frakcija – sociāldemokrāti – iestājās par parlamenta priekšsēdētāja un prezidenta funkciju apvienošanu. Lielisks paraugs tam bija Jāņa Čakstes laiks Satversmes sapulces vadītāja amatā.

Savukārt Satversmes sapulces Konstitucionālās komisijas piedāvātais projekts paredzēja tautas vēlētu prezidentu, kuru uz pieciem gadiem "ievēlē vienlīdzīgās, tiešās un atklātās vēlēšanās".  Viņu varētu atlaist ar divām trešdaļām Saeimas balsu. Projekts paredzēja, ka prezidenta institūcija ir "neitrāla un izlīdzinoša vara, kuras uzdevums (..) ir noturēt līdzsvaru starp citām valsts varām". Prezidents nenestu politisku atbildību par saviem lēmumiem.

"Satversmē Valsts prezidentam tika ierādīta salīdzinoši ierobežota vara un lielākoties reprezentatīvas funkcijas."

Līdztekus pietiekami spēcīgi pilsonisko partiju vidū bija pārstāvēta arī ideja par tautas tieši vēlētu prezidentu ar plašākām politiskām funkcijām un varu.

Karstās politiskās diskusijās izstrādājot Latvijas Satversmi, par paraugu tika ņemtas vairāku valstu – Francijas, Vācijas (Veimāras Republikas), Šveices, Anglijas, arī Lietuvas un Igaunijas  – konstitūcijas. Beigu beigās Satversmes sapulcei izdevās vienoties par kompromisu – 1922.gada 15.februārī tika pieņemts jaunais Latvijas Republikas pamatlikums. Tā centrā bija parlamentārā vara, kuras funkcijās ietilpa arī prezidenta ievēlēšana.

Valsts prezidentam tika ierādīta salīdzinoši ierobežota vara un lielākoties reprezentatīvas funkcijas. Viņam bija veto tiesības attiecībā uz parlamenta pieņemtajiem likumprojektiem, taču prezidenta veto ar absolūto balstu vairākumu parlaments varēja atcelt. Prezidents bija tiesīgs atlaist Saeimu, taču, ja šāds lēmums netiktu atbalstīts tautas nobalsošanā, parlaments paliktu savā vietā, bet atlaists būtu prezidents.

Valsts prezidents, uzņemoties amata pienākumus, dod šādu svinīgu solījumu: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas."

Lai gan Valsts prezidenta amats arī šobrīd Latvijā vairāk tiek uzskatīts par simbolisku posteni, vairāki prezidenti ar savu piemēru apliecinājuši, ka to iespējams piepildīt ar reālpolitisku saturu. 

No demokrātijas līdz diktatūrai

Jānis Čakste kā vienīgais kandidāts pārliecinoši tika ievēlēts par pirmo Latvijas Republikas prezidentu 1922.gada 14.novembrī,  92 Saeimas deputātiem balsojot par un sešiem atturoties.

1925.gada 6.novembrī prezidenta amatā ievēlēts atkārtoti. Šajās vēlēšanās jau piedalījās trīs kandidāti: Rainis, Kārlis Ulmanis un Jānis Čakste. Pirmajā balsošanas kārtā Rainis saņēma 33 sociāldemokrātu balsis, Ulmanis – 32 Zemnieku savienības, labējā spārna un minoritāšu balsis, bet Čakste  – 29 Demokrātiskā centra balsis, taču neviens neieguva Satversmē noteikto vismaz 51 balsi. Otrajā kārtā sociāldemokrāti Raiņa kandidatūru vairs neizvirzīja, Ulmanis saņēma 31 balsi, bet Čaksti ar 60 balsīm par un trim atturoties ievēlēja prezidenta amatā.

Čakste, iemantojis milzīgu cieņu arī Latvijas priekšparlamenta - Tautas padomes – un Satversmes sapulces vadītāja amatā un vēsturē iegājis ne tikai kā pirmais Latvijas prezidents, bet arī kā pārliecināts demokrāts, cienīts valstsvīrs, kurš spējis stāvēt pāri partiju nesaskaņām un apliecināt prezidenta amata nozīmīgumu Latvijas politiskajā sistēmā.

Būdams jurists un starptautisko tiesību speciālists, daudz darījis tiesiskuma nostiprināšanas un Latvijas starptautiskās atzīšanas labā, lielu uzmanību pievērsa ārlietām. Čakstes kapavieta Meža kapos okupāciju periodā un arī patlaban daudziem kalpo kā Latvijas valstiskuma simbols.

Gustavs Zemgals par Valsts prezidentu kļuva pēc Jāņa Čakstes nāves 1927.gadā. Zemgals, kurš par stāšanos augstajā amatā izšķīrās tikai pēc vairāku dienu pārdomām, tika ievēlēts kā kompromisa figūra pēc tam, kad neviens no dominējošo politisko spēku kandidātiem deviņās vēlēšanu kārtās nebija guvis nepieciešamo balsu skaitu. Saeima Demokrātisko centru pārstāvošo advokātu Zemgalu par Valsts prezidentu ar 73 balsīm par ievēlēja 1927.gada 8.aprīlī. 

Politikā, pieturoties pie demokrātijas principiem, Zemgals turpināja priekšgājēja iesākto un, nepārstāvēdams lielākos politiskos spēkus, spēja līdzsvarot dažādu politisko un sabiedrisko grupu intereses. Par vienu no svarīgākajiem prezidenta pienākumiem uzskatīja sabiedrības iekļaušanu demokrātiskā pārvaldē, tādējādi sekmēja principu "Latvija – tautas valsts".

Būdams pēc dabas kautrīgs, uz kompromisiem orientēts cilvēks, Zemgals vērtējams kā ne sevišķi aktīvs politiķis. Viņš vairījās publiskuma, likumdošanas darbā iesaistījās maz, likumprojektu atkārtotai caurlūkošanai nosūtīja tikai vienu reizi. Zemgala prezidentūras laikā 1929.gadā notika Latvijai nozīmīgā valstsvizīte Zviedrijā un Zviedrijas karaļa atbildes vizīte Latvijā.

Gustavs Zemgals vēsturē iegājis ar to, ka 1918.gada 18.novembrī kā Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs vadīja Latvijas Republikas proklamēšanas sēdi.

Alberts Kviesis prezidenta amatā tika ievēlēts 1930.gada 9.aprīlī tikai vienpadsmitajā balsošanas kārtā, iegūstot 55 balsis. Kviesis pārstāvēja Zemnieku savienību un turpināja īstenot savu priekšgājēju demokrātiski ievirzīto politiku, taču, līdzīgi Gustavam Zemgalam, maz iesaistījās likumdošanas darbā.

Savas prezidentūras laikā Kviesis neiesniedza Saeimai nevienu paša izstrādātu likumprojektu un nevienu likumprojektu nenosūtīja otrreizējai caurlūkošanai. 1933.gada 4.aprīlī, jau pirmajā balsošanas kārtā iegūstot 52 balsis, tika ievēlēts uz otru termiņu.

Jurists Alberts Kviesis vēsturē iegājis ar to, ka pretēji prezidenta zvērestā dotajam solījumam "turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus" faktiski nepretojās Kārļa Ulmaņa sarīkotajam apvērsumam un turpināja formāli pildīt prezidenta lomu līdz pat savu pilnvaru beigām 1936.gadā. Asu kritiku Kviesis izpelnījies par savu darbību tā dēvētajā pašpārvaldē nacistu okupācijas laikā, kas jebkuras valsts eksprezidentam būtu apkaunojoša un nepieļaujama rīcība.

Kārlis Ulmanis, būdams ministru prezidents, 1934.gada 15.maijā organizēja valsts apvērsumu un 1936.gada 11.aprīlī pārņēma arī Valsts prezidenta amatu, pasludinot sevi par tautas vadoni.

Viņš aptur Satversmi, atlaiž parlamentu un aizliedz partiju darbību, iedibina kontroli pār valsts un sabiedrisko institūciju darbību. Ulmanis kļūst par varas un likumdošanas absolūtu; viņa diktatūru iezīmē lozungi: Vadonība, Vienība, Latviskums. Līdz ar pasaules ekonomiskās krīzes beigām tā dēvētos Ulmaņlaikus Latvijā raksturo tautsaimniecības izaugsme. Lai gan Ulmaņa politika sekmē nacionālo pacēlumu, vienlaikus tā sabiedrībai atņem pašiniciatīvas iespējas, kas vēlāk tai izrādījās liktenīga. Pievērsdamies valsts iekšējās dzīves norisēm, lauksaimniecības specialitātē izglītotais Ulmanis mazāk vērības velta ārpolitikai.

"Čakstes kapavieta Meža kapos okupāciju periodā un arī patlaban daudziem kalpo kā Latvijas valstiskuma simbols."

Vēsturē Kārlis Ulmanis iegājis kā ievērojamākais starpkaru Latvijas politiķis un prezidents, kura veikums vērtēts ļoti pretrunīgi. Ulmanim ir izcili nopelni Latvijas valstiskuma izveidošanā un nosargāšanā pēc Pirmā pasaules kara, taču vēlākā viņa politiskā darbība izpelnījusies kritiku gan saistībā ar apvērsuma veikšanu un antidemokrātisku valsts vadīšanu sekojošos sešus varas gadus, gan pasivitāti valstij liktenīgajā 1940.gada vasarā.

Lai gan par saprotamu uzskata Ulmaņa valdības izvairīšanos no militārās konfrontācijas ar padomju iebrucēja pārspēku, kā neattaisnojama tiek uzlūkota tās turpmākā rīcība, neizrādot pat simbolisku pretošanos un diplomātisku protestu. Paliekot "savā vietā", Ulmanis Latvijas sabiedrībai dod signālu nepretoties un atvieglo iebrucējiem pamatot savas darbības leģitimitāti okupētajā Latvijā. Neraugoties uz to, Kārlis Ulmanis joprojām daudziem ir Latvijas valstiskuma simbols.

Pēc neatkarības atjaunošanas

Guntis Ulmanis par atjaunotās Latvijas Republikas pirmo prezidentu kā Latvijas Zemnieku savienības kandidāts tiek ievēlēts 1993.gada 7.jūlijā. Par Ulmani ar 53 balsīm par Saeima nobalso trešajā balsošanas kārtā, kad no vēlēšanu cīņas izstājās citi kandidāti – Aivars Jerumanis un Gunārs Meierovics, kuri iepriekš bija guvuši lielāku parlamentāriešu atbalstu nekā Ulmanis, taču nespēja pārvarēt izšķirošo 51 balss slieksni.

Latvijas sabiedrībā pēc neatkarības atgūšanas valda nostalģiskas atmiņas par tā dēvētās pirmās brīvvalsts laiku. Tādēļ ekonomista izglītību ieguvušais un sadzīves pakalpojumu sistēmā iepriekš strādājušais Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis daudziem šķiet piemērota un loģiska izvēle atjaunotās valsts pirmās personas amatam.

Gunta Ulmaņa prezidentūras laika galvenās aktualitātes, ko prezidents sekmīgi atrisina, saistītas ar Krievijas armijas izvešanu, Pilsonības likuma pieņemšanu un politisko krīzi 1998.gadā saistībā ar pilsonības nosacījumu liberalizāciju, kas bija priekšnosacījums Latvijas virzībā uz iestāšanos Eiropas Savienībā.

Kā viens no G.Ulmaņa nozīmīgākajiem veikumiem iekšpolitikā tiek atzīmēta līdzdalība kreisi centriskas populistu koalīcijas nepielaišanā pie varas pēc 6.Saeimas vēlēšanām 1995.gadā. Ulmaņa prezidentūras laikā Latvija sekmīgi integrējās starptautiskajās organizācijās, kļuva par Eiropas Padomes locekli un pieteicās uzņemšanai ES.

Vaira Vīķe-Freiberga, latviešu izcelsmes psiholoģijas profesore no Kanādas, par Valsts prezidenti ar 53 parlamentāriešu balsīm ievēlēta 1999.gada 17.jūnijā, politiskajiem spēkiem sešās balsošanas reizēs nespējot vienoties par partijām piederīgu kandidātu. Atkārtoti  V.Vīķe-Freiberga ievēta 2003.gadā ar 88 balsīm.

V.Vīķes-Freibergas prezidentūras panākumi galvenokārt saistīti ar ārpolitisko darbību, lobējot Latvijas interešu īstenošanos pasaules līderu forumos. Šajā laikā Latvija sasniedza savus galvenos ārpolitiskos mērķus – iestājas ES un NATO. Vīķes-Freibergas prasme prezentēt valsti ārzemēs Latvijai ļāva izvirzīties ne tikai uz Baltijas, bet arī Austrumeiropas valstu fona. Latvijas prezidenti 2006.gadā nominēja kā Baltijas valstu kandidāti ANO ģenerālsekretāra amatam, bet 2007.gadā viņa kļuva par ES nākotnes Pārdomu grupas viceprezidenti.

V.Vīķes-Freibergas veikums iekšpolitikā vērtējams kā krietni mērenāks, taču starptautiskie panākumi un popularitāte sabiedrībā viņai nodrošināja autoritāti arī Latvijas politiskajā vidē un apliecināja prezidenta institūcijas potenciālu tajā. Vīķe-Freiberga vēsturē iegājusi arī ar to, ka pastāvīgi uzlūkota kā morāls pretmets politiskās elites tikumiem, kas viņai nodrošinājis nepārspētas politisko reitingu līderes statusu.

Valdis Zatlers par Valsts prezidentu ar 58 balsīm ievēlēts 2003.gada 31.maijā, politiskajām partijām nespējot vienoties par kandidātu no to biedriem. Zatleram vēlēšanās izdodas pārspēt Saeimas opozīcijas izvirzīto kandidātu juristu Aivaru Endziņu. 

Savdabīgās izvirzīšanas dēļ V.Zatlers, lai gan solījās būt "tautas prezidents", sākotnēji izpelnās sabiedrības bažas, ka būs politiski ietekmējams prezidents. Papildus neērtības bijušajam ārstam ortopēdam traumatologam sagādā atzīšanās, ka savā ārsta praksē ņēmis naudu aploksnēs.

"Sabiedrībā vienmēr dzīvojusi ideja, ka tikai ar plašām pilnvarām apveltīts līderis spēs tikt galā ar partiju nesaskaņām, būs labs saimnieks un nodrošinās labklājību visiem."

Laika gaitā Zatlers apliecina sevi kā pastāvīgs un atbildīgs valstsvīrs. Pie viņa nozīmīgākajiem veikumiem pieder politiskās stabilitātes nodrošināšana un atbalsts valdībai kritiskā situācijā, kad valsti satricināja ekonomiskā krīze. Pēc 2009.gada 13.janvāra grautiņiem Vecrīgā, piedraudot ar Saeimas atlaišanu, Zatlers izvirzīja ultimātu parlamentam un valdībai reorganizēt valsts pārvaldi, izstrādāt ekonomikas attīstības plānu un veikt likumdošanas izmaiņas, kas ļautu tautai atlaist Saeimu. Liela daļa no šiem uzdevumiem arī tika izpildīta.

Valdis Zatlers vēsturē iegājis ar to, ka 2011.gada 28.maijā, dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām, uzrunā tautai paziņoja, ka 10.Saeima ir zaudējusi uzticību, un ierosināja referendumu par tās atlaišanu, pamatojot savu lēmumu ar demokrātijas apdraudējumu, ko rada tā dēvēto oligarhu pārmērīga ietekme uz parlamentu.

2011.gada 23.jūlijā notikušajā referendumā 10.Saeima, kas Zatleru uz otru termiņu vairs nepārvēlēja, tika atlaista.

Andris Bērziņš, kurš 10.Saeimā ievēlēts no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) saraksta, savu kandidatūru Valsts prezidenta postenim izvirza pats. 2011.gada 2.jūlijā, pārspējot Valdi Zatleru, augstajā amatā ievēlēts otrajā balsojuma reizē ar 53 deputātu balsīm. Lai arī pie partijām nepiederošais ekonomista izglītību ieguvušais eksbaņķieris Bērziņš sākotnēji raisa pretrunīgus viedokļus saistībā ar iespējamu lojalitāti ZZS un tās līderim Aivaram Lembergam, jau tūlīt pēc ievēlēšanas, stājoties veidot Saeimas darba kārtību līdz jauna parlamenta ievēlēšanai, viņam ātri izdodas sevi apliecināt kā pastāvīgu politiķi.

Prezidents savā līdzšinējā darbībā spējis būt neitrāla, samiernieciska figūrā kā politiskajā vidē, tā ārpus tās, mēģinot sekmēt sabiedrības integrāciju. Viena no redzamākajām aktivitātēm šajā jomā – centieni samierināt abu pušu Otrā pasaules kara veterānus. Bērziņš mēģinājis tuvoties tautai ar atteikšanos no prezidenta algas, Jūrmalas rezidences un šim amatam pienākošos pompozo priekšrocību izmantošanas. Andra Bērziņa reitings stabili turas virs 50 procentiem.  

Par prezidenta Andra Bērziņa mīnusu tiek uzskatīts oratora spēju trūkums un nenoteiktība, kas izpaudusies gan kā viedokļa mainīšana par savu nostāju tā dēvētā valodu referenduma sakarā, gan kā ierosinājums par jaunas Satversmes rakstīšanu un valsts pārvaldes radikālu pārkārtošanu, kas palicis bez plašāka skaidrojuma.

Mūžīgā ideja

Ne tikai starpkaru Latvijā, bet arī kopš neatkarības atjaunošanas, pieminot tā dēvētos Ulmaņlaikus, Latvijā pastāvīgi aktualizēta ideja par tautas vēlētu prezidentu un prezidentālu valsti. Sabiedrībā vienmēr pastāvējusi ideja, ka tikai ar plašām pilnvarām apveltīts līderis spēs tikt galā ar partiju nesaskaņām, būs labs saimnieks un nodrošinās labklājību visiem.

Lai gan valsts veidošanas brīdī sabiedrībā un politiskajās aprindas valdīja demokrātisks noskaņojums, jau 20.gadu beigās un 30.gadu sākumā, kad daudzās Eiropas valstīs vara nonāca autoritāru režīmu rokās, ideja par spēcīgu vienpersonisku valsts vadītāju kļuva arvien populārāka arī Latvijā.

1934.gada maija sākumā, piekāpjoties LZS un Kārļa Ulmaņa spiedienam, Saeima pirmajā un otrajā lasījumā jau bija pieņēmusi likumprojektu par pāreju no parlamentāras uz prezidentālu republiku. Taču nesagaidot pēdējo lasījumu, K.Ulmanis izšķīrās par apvērsumu, kuru ar līdzgaitniekiem īstenoja 1934.gada 15.maijā.

Par tautas vēlēta prezidenta institūcijas iedibināšanu pēc neatkarības atjaunošanas iestājušās gan sabiedriskās organizācijas, gan politiskās partijas. Šogad ar šādu iniciatīvu klajā nāca politisko organizāciju apvienības "Saskaņas centrs" Saeimas frakcija, ierosinot Satversmes 35.pantu izteikt šādā redakcijā: "Valsts prezidents tiek ievēlēts vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās vēlēšanās, aizklāti balsojot. Tiesības vēlēt ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu. Valsts prezidenta vēlēšanu kārtību nosaka ar speciālu likumu."

Pērn priekšlikums Valsts prezidenta ievēlēšanu nodot tautas rokās parādījās eksprezidenta Valda Zatlera jaundibinātās partijas programmā. Par šo ideju pozitīvi izteicies arī pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš.   

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU