Aiz tā dēvētā Molotova-Ribentropa pakta jeb Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma un tā slepenā papildprotokola stāv fakti, kuru pienācīga izcelšana dienasgaismā nozīmētu būtisku Otrā pasaules kara, tā cēloņu un seku pārskatīšanu, kas uzvarētājiem garantētu daudzus neērtus mirkļus, bet upuriem – iespēju beidzot revidēt vēsturi par labu patiesībai.
Pasaulē valdošo izpratni par Otro pasaules karu un tā sekām raksturo vismaz trīs atšķirīgas atmiņu kultūras. Krievijā kara gaitas un iznākuma vērtējumos valda atbrīvotāju mīts. Rietumeiropas valstīs, kas saskārās tikai ar vācu iebrukumu, dominē atmiņas par nacismu kā vienīgo ļaunumu. Savukārt Austrumeiropā, arī Baltijā, kas pārdzīvoja gan vācu, gan padomju okupāciju, ir aktuāla divu ļaunumu – nacisma un komunisma – paradigma. Pirmie divi skatījumi saskan ar tā dēvēto uzvarētāju versiju. Bet uzvarētāji, kā zināms, uzskata, ka viņus netiesā.
Uzvarētāju ilūzijas
Būtībā viss iepriekš minētais nav nekāds noslēpums, taču pievēršanās atsevišķiem mazāk zināmiem vēstures faktiem ļauj pārskatīt gan kara izcelšanās apstākļus un lielvalstu atbildību par tiem, gan okupēto teritoriju iedzīvotāju noskaņojuma un rīcības iemeslus.
Tieši to piedāvā nupat iznākusī Latvijas Universitātes profesora un Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāja Ineša Feldmaņa grāmata "Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945): jauns konceptuāls skatījums".
Autors norāda: uzvarētāju versija ir vienpusīga, melīga un daudzām tautām pilnīgi nepieņemama. Turklāt tāda tā ir ne tikai attiecībā uz padomju totalitārā komunisma nodarījumu patieso smagumu, bet arī uz Rietumu sabiedroto atbildību par kara gaitu un sekām.
"Uzvarējušās lielvalstis vienojās tiesāt tikai zaudētājus - nacistus un viņu sabiedrotos. "
Revidēt uzvarētāju versiju liek vairāki iemesli. Vispirms jau Nirnbergas kongress, kurā uzvarējušās lielvalstis vienojās tiesāt tikai zaudētājus - nacistus un viņu sabiedrotos. Tādējādi pasaules sabiedriskajā apziņā jau sākotnēji tika iekodēts viedoklis, ka karā un tā laikā pastrādātajos noziegumos vainojams tikai viens ļaunums. Ja jautājums par kara vaininiekiem nebūtu jau iepriekš politiski izlemts, tiesnešiem nāktos vērtēt ne vien to, kurš vainīgs, bet arī kuras karojošās puses vaina bijusi lielāka.
Aplūkojot Otrā pasaules kara izcelšanās apstākļus, lielākā daļa vēsturnieku atzīst - bez PSRS piekrišanas, ko iemieso Molotova-Ribentropa pakts, sevišķi ņemot vērā Maskavas ekonomisko atbalstu, kas bija nepieciešams Hitlera kara mašīnai, Vācija nebūtu iebrukusi Polijā un iesaistījusies karā ar Lielbritāniju un Franciju.
Maskavas atbildību pretēji uzvarētāju versijai izvērtēt nāktos arī attiecībā uz padomju-vācu kara izcelšanos. Pēc vairāku vēsturnieku domām, lēmumu uzbrukt Padomju Savienībai 1941.gada vasarā Hitlers pieņēmis apstākļu spiests. Arhīvu materiāli liecina, ka tikai minētā gada pirmajos piecos mēnešos Vērmahta augstākā virspavēlniecība Ārlietu ministrijai astoņas reizes ziņoja par padomju karaspēka koncentrēšanos pie vācu austrumu robežas un dažādiem padomju militāristu veiktiem robežas pārkāpumiem situācijā, kad reiha galvenie spēki bija saistīti karadarbībā valsts rietumos. Turklāt jau iepriekš, pretēji 1939.gada augusta vācu-padomju ietekmes sfēru dalījumam, Staļins atņēma Rumānijai Ziemeļbukovinu, kas bija Austrijas kroņa zeme.
Tas ārkārtīgi satracināja Hitleru, kurš bija austrietis. Turklāt Maskava, sagrābjot Ziemeļbukovinu, pietuvojās vācu kara mašinērijas galvenajam degvielas avotam – naftas laukiem Ploješti rajonā. Savukārt okupējot Baltijas valstis, Padomju Savienība pretēji norunai sagrāba arī Lietuvu un sāka ignorēt citas vienošanās ar sabiedroto Vāciju. Šo apstākļu kombinācija, kas radīja pamatu bažām par Padomju Savienības uzbrukumu Vācijai, kā uzskata virkne vēsturnieku, lika Hitleram mainīt plānus un uzbrukt pirmajam.
Šajā kontekstā jāmin vēl kāds mazāk zināms fakts – Hitlera vietnieks Rūdolfs Hess 1941.gada maijā veica slepenu lidojumu uz Skotiju, lai, iespējams, pierunātu Lielbritāniju noslēgt savienību ar Vāciju pret Padomju Savienību vai vismaz panāktu britu neitralitāti vācu-padomju kara gadījumā.
Figurē versija, ka Hitlers, saistībā ar Hesa lidojumu saņemot Lielbritānijas apliecinājumu par neiejaukšanos karā ar PSRS, tikai 1941.gada 10.jūnijā pieņēmis galīgo lēmumu uzbrukt Padomju Savienībai. Taču Čērčils, lietojot moderno terminoloģiju, viņu uzmetis. Nebijis britu apsolījuma, četrus gadus ilgušais un desmitiem miljonu dzīvību prasījušais karš ar Padomju Savienību, iespējams, nemaz nebūtu sācies.
Kā noticis patiesībā, varētu noskaidroties visai drīz, ja vien klajā nāks britu slepeno dienestu materiāli, kam tuvākajos gados beidzas slepenības termiņš.
Starp diviem ļaunumiem
Vērtējot vainas un mazākā ļaunuma faktoru, jauns skatījums iespējams arī uz Molotova-Ribentropa pakta un to parakstījušo pušu nodomiem Baltijas valstu kontekstā. Ir pieņemts uzskatīt, ka minētā vācu-padomju vienošanās, kas ievadīja turpmāko Latvijas pakļaušanu, nekādas atkāpes uz vienu vai otru pusi nepieļāva, un viss bija galīgi izlemts. Taču jāatzīmē, ka paktā noteiktais ietekmes sfēru sadalījums neko nesaka par okupēto teritoriju turpmāko valstisko statusu. Un, kā atzīst I.Feldmanis, ilggadīgas studijas Latvijas un Vācijas arhīvos ļauj secināt, ka Vācija pilnīgi no Baltijas par labu Padomju Savienībai atteikusies nebija un cerēja šajās valstīs saglabāt savu līdzšinējo ekonomisko ietekmi.
Jau kara sākumā, izvēršoties britu blokādei pret Vāciju, ievērojami samazinājās tās starptautiskā tirdzniecība un Baltijas valstu ekonomiskā nozīme reiha kara saimniecībai 1939.gada beigās stipri palielinājās, norāda I.Feldmanis. Vācu diplomātiskajās aprindās parādījās viedoklis: lai gan Baltijas valstis paliek Maskavas politisko un stratēģisko interešu sfērā, viss ekonomiskais labums no tām ir jāgūst Vācijai. 1939.gadā Vācija noslēdza daudzus ekonomiska rakstura līgumus ar Baltijas valstīm.
"Maskavas rīcība, reāli okupējot Baltijas valstis, Vācijai bija īsts šoks. "
Sadarbība bija abpusēja - Baltijas valstis, jūtot sava līdz tam galvenā drošības garanta – Lielbritānijas - novēršanos, vienīgās cerības izglābties sāka saistīt ar Vāciju, uzlūkojot to kā mazāko ļaunumu no diviem iespējamajiem. Vēl 1939.gada septembrī parādās daudz dokumentu, kas liecina par Latvijas ārpolitiskās vadības vēlmi, liekot akcentu uz ekonomiskiem apsvērumiem, visiem spēkiem kāpināt Vācijas interesi par Latvijas neatkarību. Viens no būtiskiem aspektiem: Latvija uzņemas lielu parādu – atbildību par Latvijā atstāto vācbaltiešu īpašumu, kas Vācijai ekonomiski ir ļoti, ļoti izdevīgi, uzsver I.Feldmanis. Viņš norāda: Vācijai, kura vēl 1940.gada pavasarī uzskatīja, ka tai izdosies saglabāt savu ekonomisko ietekmi Baltijas valstīs un formāli tās paliks neatkarīgas, Maskavas rīcība, reāli okupējot tās, bija īsts šoks.
Vēl 1940.gada 16.jūnijā Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops licis saviem līdzstrādniekiem izstrādāt priekšlikumus Baltijas valstu okupācijas novēršanai. Vācijai gan nebija reālu iespēju aizkavēt padomju akcijas, un tai nācās atzīt, ka notikumi Baltijā ir tikai Baltijas valstu un Maskavas savstarpēja darīšana. Tomēr kara pieteikumā 1941.gada 21.jūnijā kā vienu no iemesliem, kas liek Vācijai sākt karu, minēta Padomju Savienības rīcība, okupējot un sovjetizējot Baltijas valstis.
Nekā cita kā vācieši, ar ko sadarboties, lai atgūtu savu valsti, latviešiem nebija, uzskata I.Feldmanis. Un Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un attiecības ar vācu okupācijas varu var izskaidrot tikai kontekstā ar iepriekšējā padomju okupācijas režīma pieredzi un tā laikā piedzīvotajām represijām. Tādējādi uz Latvijas iedzīvotājiem, tajā skaitā leģionāriem, nebūtu loģiski attiecināt jēdzienu "kolaborācija", jo rodas jautājums: pret ko gan latviešiem vācu laikā vajadzēja būt lojāliem un nepieļaut nodevību? Vai pret padomju varu, kas pirms tam bija okupējusi un iznīcinājusi neatkarīgo Latvijas valsti?
Latvijas iedzīvotāju sadarbību ar vācu režīmu vēl vairāk izskaidro fakts, ka nacistu vadība, veidojot latviešu leģionu un vēlāk cenšoties uzturēt tā cīņassparu, bija spiesta ik pa laikam apspriest latviešu prasības pēc valstiskās patstāvības. I.Feldmanis, acīmredzami riskējot izpelnīties pārmetumus "vēstures revidēšanā" par labu nacistiem un viņu līdzskrējējiem, izvirza jautājumu - vai latviešu attiecības ar vācu okupantiem, ieskaitot dalību vācu bruņotajos formējumos, nav raksturojama kā "nacionālās neatkarības nodrošināšanas centienu izpausme".
Lielākā daļa Eiropas tautu Otrā pasaules kara laikā piedzīvoja vai nu padomju, vai vācu okupāciju, bet Baltijas valstis, pārciešot trīs okupācijas, ir izņēmums. Taču konsekvences, kas izriet no šīs īpašās situācijas, kādreizējie uzvarētāji, pārmetot sadarbību ar nacistu režīmu, kā uzskatāmi liecina viņu nostāja leģionāru jautājumā, nav gatavi atzīt joprojām, lai gan paši varētu būt rīkojušies vēl nosodāmāk.
"Nacistu vadība ik pa laikam bija spiesta apspriest latviešu prasības pēc valstiskās patstāvības. "
Jauns skatījums vai vismaz vecas patiesības izgaismošana būtu nepieciešama arī attiecībā uz Teherānas un Jaltas konferenču vienošanām un citiem faktiem, kas atspoguļo Rietumu lielvalstu rīcību Austrumeiropas dalīšanas sakarā. ASV gan vienmēr mēdz uzsvērt, ka Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu okupāciju un inkorporāciju PSRS, taču nekad nerunā par Rūzvelta piekāpību Staļinam Baltijas valstu pēckara likteņa izlemšanā.
Tikpat delikāti noklusēts ir fakts, ka Rietumu lielvalstu valdībām Molotova-Ribentropa līguma slepenā papildprotokola nosacījumi par ietekmes sfēru dalījumu starp Vāciju un Padomju Savienību bija zināmi jau pirmajās dienās pēc dokumenta parakstīšanas.
Divu ļaunumu paradigma pat 70 gadus pēc kara netiek akceptēta ne Krievijā (kur pēdējā laikā gan sākušās diskusijas par PSRS līdzatbildību karā), ne Rietumos, kur, iepriekšminētajiem vēstures faktiem parādoties publiskajā telpā, būtu jāatzīst uzvarētāju sadarbība ar, ļoti iespējams, lielāko no diviem iespējamajiem ļaunumiem.
Ar katru paaudzi no jauna
Diemžēl konsekvences pieturēties pie divu ļaunumu koncepta, neraugoties uz iespēju izmantot vēsturnieku sagatavotus pārliecinošus argumentus savas nacionālās vēstures izskaidrošanai un aizstāvēšanai, pietrūcis arī Latvijas politiķiem. Pārāk bieži reāla vai pat iedomāta kā Austrumu, tā Rietumu spiediena rezultātā pieļautas dažādas atkāpes un tieši tāpēc, kā to ilustratīvi apliecina tā dēvētā leģionāru problēma, saņemti ilgstoši spērieni gan no vieniem, gan otriem. Taču jaunu vai pat tikai ilgstoši pagultē paslaucītu faktu neizbēgama izcelšana dienasgaismā politiķiem ne vien Latvijā, bet arī uz abām minētajām debespusēm no tās agrāk vai vēlāk liks pārskatīt Otrā pasaules kara uzvarētāju versiju.
Eiropas 20.gadsimta karus un to izcelšanās iemeslus raksturo tolaik valdošā nostāja, ka lielām valstīm ir nerakstītas tiesības izlemt mazāku valstu likteņus. Ja lielvalstis joprojām pieturas pie uzvarētāju versijas, nevar teikt, ka tās atbrīvojušās no minētās nostājas un beidzot tikušas galā ar saviem vēsturisko problēmu cēloņiem. Eiropas pagātnei, kā atzīst ievērojamais angļu izcelsmes vēsturnieks Tonijs Džads, arī turpmāk jāsniedz pamācoša nozīme un morāls mērķis Eiropas tagadnei, un tā ar katru aizejošo paaudzi būs jāmācās no jauna.
