Atvieglos pārrobežu mantojuma lietu kārtošanu

Pārrobežu tiesiskās attiecības mantošanas lietās veidojas tad, kad mantošanas lietā vienlaikus pastāv saistība ar vairāk nekā vienu valsti. Piemēram, mantojuma atstājējam papildus mantai viņa pastāvīgās dzīvesvietas vai pilsonības valstī var piederēt manta arī kādā citā valstī. Tāpat arī mantinieki var atrasties citā valstī, nekā valsts, kurā mantojums atklāts, vēsta Tieslietu ministrijas mājaslapā pieejamā informācija.

Noteicošā būs mirušās personas pastāvīgā dzīvesvieta

Regulas mērķis ir sakārtot Eiropas pārrobežu mantiskās attiecības. Regula izstrādāta, lai vienkāršotu pārrobežu lietu kārtošanu, jo pastāvēs viens kritērijs, kas noteiks tiesas kompetenci un piemērojamos tiesību aktus. Tā būs mirušās personas pastāvīgā dzīvesvieta. Kopumā regula ieviesīs divus jaunievedumus. Tie būs šādi.

Pirmais. Ja mantojuma atstājējs mirst dalībvalstī, kas nav viņa dzimtā jeb izcelsmes valsts, mantojuma kopumam piemērojami ir tās dalībvalsts tiesību akti jeb likumi, kura bija mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī.

"Mantojuma kārtošanas procedūras varēs paātrināt un samazināt izmaksas."

Šis princips palīdzēs izvairīties no konfliktiem starp dažādu valstu tieslietu institūcijām, jo citādi varētu iesaistīt dažādu dalībvalstu tiesas un uzskatīt tās par kompetentām risināt mantošanas gadījuma strīdu.

Otrais. Persona var paziņot savu pēdējo gribu rīkojuma veidā un izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras valstspiederīgais ir šī persona.

Regula paredz Eiropas Savienības pilsoņiem jaunas tiesības, jo šis princips ļauj jebkuram cilvēkam, dzīvojošam citā Eiropas Savienības dalībvalstī, saglabāt ciešu saikni ar savu dzimto valsti un nodrošināt, ka ir ievēroti specifiski nacionālās likumdošanas aspekti. Taču regula neattieksies uz Apvienoto Karalisti, Īriju un Dāniju.

Eiropas mantojuma apliecība

Jaunā regula papildus ieviesīs Eiropas mantojuma apliecību, kas visā Eiropas Savienībā bez papildus formalitātēm ļaus cilvēkiem pierādīt savu mantinieka vai mantojuma pārvaldītāja statusu, statusu un/vai tiesības un pilnvaras citā dalībvalstī, piemēram, dalībvalstī, kurā atrodas mantojuma īpašums.

Eiropas mantojuma apliecības mērķis ir nodrošināt, lai mantinieki, kreditori un atbildīgās institūcijas piemēro mantošanas nosacījumus tiešā veidā, izmantojot pēc iespējas juridiski vieglākās un lētākās procedūras. Rezultātā varēs paātrināt mantojuma kārtošanas procedūras un samazināt izmaksas.

Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta Starptautisko privāttiesību nodaļas vadītāja Evita Drobiševska norāda, ka tad, kad Eiropas Savienības Ministru padomē būs apstiprināta regula, dalībvalstīm dos trīs gadus regulas ieviešanai. Lai pielāgotu savu nacionālo likumdošanu un regula varētu sākt darboties.

Ar regulas ieviešanu novērsīs sarežģījumus saņemt mantojumu

Eiropas Parlamenta un Padomes regulas "Par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidi" ietekmes novērtējuma 2009.gada ziņojumā uzsvērtas vairākas problēmas, kas pamato regulas ieviešanas nepieciešamību. Viena no galvenajām problēmām, kas minēta, ka šobrīd pastāv ievērojamas atšķirības dalībvalstu tiesību aktu regulējumā, lai saņemtu mantojumu. Nozīmīgākās atšķirības starp Eiropas Savienības dalībvalstīm ir šādas:

• Būtiski atšķiras ģimenes locekļu mantoto daļu apjomi;
• Lai gan visas dalībvalstis atzīst testamentus, dažas dalībvalstis pieņem sīkāk izstrādātus dokumentus mantojuma plānošanai, piemēram, savstarpējos testamentus, kuri netiek atzīti visās dalībvalstīs;
• Visas dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti (Anglija un Velsa), paredz obligāto mantojuma daļu tuviem ģimenes locekļiem neatkarīgi no mirušā testamentā noteiktā;
• Dalībvalstu starpā atšķiras mantojumam piemērojamie procedūras noteikumi;
• Dalībvalstu starpā ievērojami atšķiras nelaulātu vai viendzimuma partneru tiesības.

Pārrobežu mantojumiem piemērojamie noteikumi ir sarežģīti, jo noteikumi par tiesībām valstij izskatīt mantojuma lietu un piemērojamiem tiesību aktiem Eiropas Savienības dalībvalstīs atšķiras. Piemēram, ja Spānijas pilsonim ir piederējis nekustamais īpašums Latvijā, tad mantiniekiem būtu jāsaskaras ar problēmām, lai mantojumu saņemtu. Jo Latvijā likuma "Civillikums. Ievads" 16.pants nosaka, ka mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, apspriežamas pēc Latvijas likuma. Tas nozīmē, ka visos gadījumos, kad mantojuma atstājēja manta atrodas Latvijā, pat ja mantojuma atstājējs vai mantinieks nav Latvijas pilsonis vai tiem Latvijā nav pastāvīgas dzīvesvietas, mantojuma kārtošana notiek saskaņā ar Latvijas nacionālo regulējumu. Turklāt atbilstoši Civillikuma noteikumiem mantojuma tiesībās nav iespējama ārvalsts likuma piemērošana.

"Dalībvalstīm dos trīs gadus regulas ieviešanai."

Taču pēc Spānijas tiesību aktiem mantojuma saņemšana būtu atkarīga no mantojuma atstājēja pilsonības. Un nav paredzēti izņēmumi ārzemēs esošiem nekustamajiem īpašumiem, jo spēkā ir mantojuma vienotības princips. Tādējādi pārrobežu mantojuma lietās ir iespējama vairāku viena un tā paša mantojuma lietas paralēla risināšana atbilstoši valstu tiesību aktu regulējumam un tiesībām mantojuma lietu izskatīt. Šajā gadījumā gan Latvijā, gan Spānijā.

Izmaiņas Latvijā

E.Drobiševska norāda, ka būs izmaiņas arī Latvijas likumos. Tieslietu ministrijai būs jārada jauns mehānisms, lai Eiropas mantojuma apliecības saņemšana darbotos. Būs grozījumi, lai ieviestu Eiropas mantojuma apliecību un nodrošinātu visas garantijas tam, lai to varētu izsniegt. Būs izmaiņas mantojuma reģistrā un reģistros, kas skar mantojuma lietu kārtošanu.

Zvērināts notārs Eduards Virko norāda, ka Latvijai galvenokārt tas nozīmēs to, ka mainīsies lietu izskatīšanas tiesības. Tagad tiesības izskatīt mantojumu būs to valstu iestādēm, kurās mantojuma atstājējam bija pēdējā pastāvīga dzīvesvieta. Ar to tiks apstādināts Civillikuma 16.pants, jo regulas uzdevums ir izslēgt paralēlismu un panākt vienu mantojuma lietu visas Eiropas mērogā uz vienu mantošanas gadījumu. Regula attieksies ne tikai uz tiesām, bet arī uz notāriem - vismaz uz to valstu notāriem, kuriem ir tiesības kārtot mantojuma lietas, līdz ar to arī uz Latvijas notāriem.

"Šobrīd pastāv ievērojamas atšķirības valstu tiesību aktu regulējumā, lai saņemtu mantojumu."

E.Drobiševska norāda, ka pārrobežu mantojuma lietu kārtošana ir un būs sarežģītāka, nekā nacionālas mantojuma lietas kārtošana. Regula paredz jauninājumus, kas iepriekš nebija, kārtojot pārrobežu mantojuma lietas - notāriem būs aktīvi jāmeklē mantinieki ārvalstīs un Eiropas mantojuma apliecību varēs pārsūdzēt.

Neskaidrības regulas piemērošanā

Regulas uzdevums ir izslēgt paralēlismu un panākt vienu mantojuma lietu visas Eiropas mērogā uz vienu mantošanas gadījumu. Taču E.Virko atzīst vairākas problēmas, kas šobrīd ir neskaidras.

• Problēma Nr.1

Kā noteikt pastāvīgo dzīvesvietu, jo saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas spriedumu tā nav deklarētā dzīvesvieta, bet gan tā dzīvesvieta, pie kuras mantojuma atstājējs bija visciešāk piesaistīts profesionālā, ģimenes, sociālā ziņā un citos gadījumos. Tādēļ tas katrreiz ir jāizvērtē atsevišķi, atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem. Nav saprotams, kā bezstrīdus kārtībā mantinieki var pierādīt mantojuma atstājēja ciešāku piesaisti Latvijai, nevis, piemēram, Spānijai.

• Problēma Nr.2

Atšķirībā no Latvijas, Eiropas mērogā nebūs mantojuma lietu reģistra. Tādējādi ir pilnīgi iespējams, ka mantojuma lietu kārtošanu mantinieki tomēr varēs uzsākt dažādās valstīs paralēli.

• Problēma Nr.3

Regula tomēr pieļaus iespēju ar testamenta palīdzību izvēlēties valsti mantojuma lietas kārtošanai. Tas nozīmē vienas valsts teritorijā, bet pēc otras valsts likumiem.

• Problēma Nr.4

Kā veiks Latvijas mantojuma nodevu iekasēšanas kārtību uz ārvalstīs izdotu mantojuma spriedumu un apliecību pamata?

Negatīvās sekas, ar ko saskaras iedzīvotāji, kuriem ir jākārto pārrobežu mantojuma lietas

Iedzīvotāji, kārtojot pārrobežu mantojuma lietas, saskaras ar problēmām un negatīvām sekām, kuras ar jaunās regulas ieviešanu ir paredzēts novērst. Tās ir norādītas Eiropas Parlamenta un Padomes regulas "Par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidi" ietekmes novērtējuma 2009.gada ziņojumā. Ziņojumā ir uzskaitītas šādas negatīvās sekas:

• Iedzīvotājiem ir grūtības paredzēt, kurai valstij un iestādēm ir tiesības izskatīt mantojuma lietu. Vienu un to pašu mantojuma lietu var pieņemt izskatīšanai vienas vai vairāku dalībvalstu iestādes, vai arī to izskatīšanai var nepieņemt neviena no tām. Tiklīdz pilsoņi ir apzinājuši dalībvalsti, kuras iestādēm ir šādas tiesības, tie bieži nezina, kura ir kompetentā struktūra šajā dalībvalstī (tiesa, notārs, publiskās pārvaldes iestāde).
• Katrā dalībvalstī privāttiesību lietu izskatīšanai ir savi noteikumi, lai izlemtu, kuras valsts tiesību akti attiecīgajai lietai ir jāpiemēro. Šīs normas mantojuma lietās dažādās dalībvalstīs atšķiras. Tā kā noteiktas mantojuma lietas izskatīšana var būt vairāku dalībvalstu iestāžu kompetencē, iznākumi jautājumā par to, kas kuram pienākas, var būt atšķirīgi. Šī situācija rada juridisko nenoteiktību, neļauj efektīvi plānot mantojamo īpašumu un savstarpēji atzīt dalībvalstu spriedumus.
• Vairums dalībvalstu cilvēkiem, sastādot testamentu, vēl neļauj izvēlēties valsti, kura izskatīs mantojuma lietu, tādēļ rodas sarežģījumi mantiniekiem mantojumu saņemt.
• Vienā valstī pasludināts tiesas spriedums ne vienmēr ir automātiski atzīts un izpildīts citā valstī, jo citas valsts tiesa var pasludināt pretēju spriedumu tajā pašā jautājumā. Tādā veidā nav pietiekami atzīti un izpildīti notāru un citu iestāžu sagatavoti dokumenti.
• Pašreiz dalībvalstīs pastāv vairāku veidu pierādījumi, lai apliecinātu mantinieka vai mantojuma pārvaldītāja statusu. Vienā dalībvalstī izdotus dokumentus automātiski neatzīst citās dalībvalstīs. Tā rezultātā dublējas procedūras, lai pierādītu mantinieka vai pārvaldītāja statusu valstī, kurā atrodas īpašums, kā arī rodas papildu izmaksas un kavēšanās.
• Pat lietās, ko izskata vienā valstī, mantiniekiem vienmēr nav viegli uzzināt, vai nelaiķis ir atstājis testamentu. Šis jautājums ir pat problemātiskāks pilsoņiem, kas meklē testamentu ārvalstīs. Šī situācija rada būtisku aizkavēšanos un lielākas izmaksas, kā arī neskaidrību par to, vai pieteiksies citi mantinieki.

Uzziņai

Eiropas Savienībā katru gadu ir apmēram 4,5 miljoni mantojuma lietu, no kurām apmēram 10 procenti ir starptautiskas lietas. Šo mantojuma lietu vērtība ir apmēram 123 miljardi eiro gadā.