Latvijas pilsonība pārmaiņu priekšā

Politiski jutīgais Pilsonības likums ir spēkā kopš 1994.gada. Pa šo laiku Latvija ir iestājusies ES un NATO un kļuvusi par emigrācijas valsti, tādēļ turpmākā politika pilsonības jautājumā jāveido atbilstoši šai situācijai, secina eksperti. Likumam ir jāpaver iespējas Latvijas pilsoņu loka paplašināšanai.

1991.gada 15.oktobrī Latvijas Republikas Augstākās padomes pieņemtais lēmums "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" noteica, ka pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pieder personas, "kurām bija Latvijas Republikas pilsonība 1940.gada 17.jūnijā un šo personu pēcnācēji".

1994.gada 11.augustā stājās spēkā Pilsonības likums, kurš pieņemts bez tā dēvētajām naturalizācijas kvotām un galvenajos vilcienos atbilda starptautisko cilvēktiesību organizāciju prasībām. Risinot jautājumu par to personu un viņu pēcteču statusu, kas Latvijā ieceļoja padomju okupācijas laikā, likumā tika iestrādāta naturalizācijas kārtība, kas paredz veidu, kā visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji var kļūt par pilsoņiem. Lai gan likums piedzīvojis virkni grozījumu, tajā joprojām ir daudzi trūkumi.

Patlaban Saeimas atbildīgā apakškomisija vēta Pilsonības likuma grozījumus, kuri paredz dubultpilsonības ieviešanu attiecībā uz daudziem ārvalstīs dzīvojošiem Latvijas valsts piederīgajiem, kā arī normas, kas regulē nosacījumus Latvijas nepilsoņu bērnu atzīšanai par Latvijas pilsoņiem un naturalizācijas nosacījumus Latvijas nepilsoņiem.

Esošais likums ir pašnāvniecisks

Ir pašsaprotami, ka ikviena valsts cenšas savu pilsoņu loku paturēt un pavairot, bet Pilsonības likums Latvijā darbojas pretēji un tādējādi ir pašnāvniecisks, uzsver Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits, faktiski rezumējot ekspertu vairākuma viedokli par Pilsonības likuma pašreizējām normām.

Patlaban Pilsonības likums nosaka, ka Latvijas pilsoņiem, iegūstot citas valsts pilsonību, ir jāatsakās no Latvijas pilsonības. "Latvijai katrs pilsonis ir svarīgs, bet, tiklīdz viņš iegūst citas valsts pilsonību, mūsu likums viņam liek no Latvijas pilsonības atteikties," problēmu raksturo Pilsonības likuma grozījumu Saeimas apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais. Kā jau ziņots, patlaban par Latvijas pilsonības saglabāšanu pēc Zviedrijas pilsonības iegūšanas cīnās latviešu zinātnieks Uldis Bērziņš, kuram par labu, noraidot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) prasību, lēmusi Augstākā tiesa.  

Neatsakoties no citas valsts pilsonības, uz Latvijas pilsonību nevar pretendēt personas, kuras līdz 1995.gada 1.jūlijam nebija reģistrējušās Iedzīvotāju reģistrā. Tādējādi Latvijas pilsonība ir liegta ne vien daudziem pēdējos gados uz ārzemēm pastāvīgi strādāt izbraukušajiem Latvijas iedzīvotājiem, bet arī lielai daļai latviešu, kas Latviju pameta pēc Otrā pasaules kara un iepriekš, taču nav paguvuši reģistrēties Latvijas pilsonībā līdz minētajam datumam. 

Dubultpilsonība kā risinājums

Problēmas vienīgais risinājums ir dubultpilsonība. Laikmetā, kad Eiropā pastāv brīva darbaspēka kustība un personu pārvietošanās starp valstīm, īsāku vai ilgāku laiku strādājot ārpus dzimtenes, bet nezaudējot ar to noturīgas saites, dubultpilsonība ir vispārpieņemta prakse. To pieļauj gandrīz visas Eiropas valstis, uzsver eksperti.

Latvija zaudē savus ārvalstīs dzimušos bērnus, tāpēc Saeimai ir jāatrod iespēja, kā viņiem nodrošināt dubultpilsonības iegūšanu, uzsver Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V). Tādējādi Pilsonības likuma grozījumi, kas šo mērķi nodrošinātu, ir viens no svarīgākajiem Saeimas šīs sesijas uzdevumiem. "Attieksme pret dubultpilsonību ir jautājums par valsts nākotni," rezumē parlamenta spīkere.

Patlaban politiķu vidū nav vienprātības jautājumā, ar kādām valstīm dubultpilsonība pieļaujama. Konferencē dominējošais viedoklis: dubultpilsonība būtu piešķirama Eiropas Savienības, NATO un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem, jo ar šīm valstīm Latviju saista īpašas ekonomiskas, politiskas un militāras partnerattiecības, kurām ir tendence padziļināties.

"Latvijai ir svarīgs katrs pilsonis, bet, tiklīdz viņš iegūst citas valsts pilsonību, mūsu likums viņam liek no Latvijas pilsonības atteikties."

Atsevišķi diskusijas dalībnieki izvirzīja priekšlikumu pieļaut dubultpilsonību arī ar Austrālijas, Brazīlijas un Jaunzēlandes valstspiederīgajiem. Kā atzīst Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, dubultpilsonība šo, kā arī citu tā dēvēto trimdas latviešu vairāk apdzīvoto valstu piederīgajiem novērstu joprojām pastāvošo netaisnību pret Otrā pasaules kara bēgļiem un viņu pēcnācējiem. Valstij ir pienākums rūpēties par tiem pilsoņiem, kas okupācijas dēļ pametuši valsti un nav varējuši atgriezties, to uzliek Latvijas Republikas nepārtrauktības princips, norāda I.Čaklais.

Savukārt Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs  iebilst pret aprobežošanos ar minēto valstu loku vien, norādot, ka daudzus cilvēkus emigrācijas gaitas novedušas arī citur, piemēram, Krievijā un Izraēlā.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš atzīst, ka pamatkritērijs dubultpilsonības piešķiršanai ir cilvēka nepārprotama saikne ar nacionālu valsti, lai arī kur pasaulē viņš atrastos.

Nepilsoņi – pilsonības potenciāls ar nosacījumiem

Otra daļa potenciālo Latvijas pilsoņu ir pašreizējie nepilsoņi un viņu bērni, kas dzimuši pēc 1991.gada augusta. Diskusijas koncentrējas ap jautājumu, vai būtu jāatvieglo naturalizācijas nosacījumi, kā arī vai Latvijas pilsonībā automātiski jāuzņem nepilsoņu bērni, kuriem pašreizējā kārtība paredz piešķirt pilsonību uz vecāku iesnieguma pamata.

Zatlera Reformu partija, kā arī Saeimas opozīcijā esošais "Saskaņas centrs" ir par automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu pēc piedzimšanas nepilsoņu bērniem. Gan šis priekšlikums, gan ideja par naturalizācijas nosacījumu atvieglošanu tiek pamatota ar nepieciešamību no vienas puses – paplašināt Latvijas pilsonības loku un sekmēt integrācijas procesus, no otras – samazināt ap 300 000 cilvēku lielo nepilsoņu skaitu, par kuru Latvija pastāvīgi saņem starptautisku kritiku.

"Attieksme pret dubultpilsonību ir jautājums par valsts nākotni."

Atšķirīgās domās ir pārējie koalīcijas partneri un lielākā daļa ekspertu, norādot, ka pilsonība kā dāvana neatbilst pilsonības institūta būtībai un valsts interesēm.

Ja Latvijas pilsonību piešķirtu automātiski, ievērojamai daļai tā nemaz nebūtu vajadzīga. Kā liecina PMLP dati, 18% vecāku nepilsoņu līdz šim nav rakstījuši iesniegumu par bērna uzņemšanu Latvijas pilsonībā, jo šādai aktivitātei nav bijis laika. 24% nepilsoņu uzskata, ka Latvijas pilsonība viņu bērniem pienākas automātiski. Vēl kāda daļa nepilsoņu nevēlas saviem bērniem Latvijas pilsonību, jo tā liegtu tiesības uz Krievijas pilsonību un apgrūtinātu ceļošanu uz šo valsti.

Šie fakti uzskatāmi liecina, ka Latvijas pilsonību nedrīkst automātiski uzspiest ar varu un tai arī turpmāk ir jāpaliek vecāku brīvai izvēlei, uzsver I.Čepāne. Rezumējot juristu viedokļus, pilsonībai ir jābūt nevis integrācijas ierosinātājai, bet gan tās galarezultātam.

Pilsoņu loku nosaka tauta un valsts nepārtrauktība

Latvijas pilsoņiem ir tiesības vēlēt un tikt ievēlētam Latvijas Republikas Saeimā, pašvaldībās un Eiropas Parlamentā, piedalīties tautas nobalsošanā, nodibināt politisku partiju, tikt ievēlētam par Latvijas Valsts prezidentu, ieņemt virkni amatu valsts pārvaldē, kas personām ar citu valstiskās piederības statusu ir liegts.

Diskusijas par pilsonību, kuras pastāvīgi pavada ārvalstu rekomendācijas Latvijai, sākot ar ieteikumiem demokrātiskākas pilsonības politikas īstenošanai un beidzot ar pārmetumiem par tās diskriminējošu raksturu nepilsoņu kontekstā, aktualizē jautājumu par valsts tiesībām šajā jomā. "Starptautiskajās tiesībās nekur nav noteikts, kam tieši jābūt iekļautam pilsonībā," skaidro Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine. Valdības pārstāve norāda: "Diskriminācija ir nevis atšķirīga attieksme, bet nepamatoti atšķirīga attieksme." Diferencēta pieeja nav diskriminācija, jo valstij ir tiesības uz savu pilsonības politiku, uzsver arī I.Čepāne. 

I.Reine arī norāda, ka nākotnē Latvijas pilsonību personām varētu atņemt ar politisku, nevis tiesas lēmumu. To, ka pilsonības atņemšana personām, kuras pret valsti izrādījušas klaju naidu, turpmāk varētu būt politisks lēmums, konferencē pieļāva arī G.Bērziņš. Tiesa, ministrs skaidro, ka tādā gadījumā būtu izšķirams, vai persona Latvijas pilsonību ir ieguvusi naturalizējoties vai pēctecībā.

"Tautai, dibinot valsti, ir tiesības noteikt to personu loku, kas būs tās pilsoņi," atsaucoties uz Latvijas valsts dibināšanas laiku, uzskata Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Latvijai ir tiesības noteikt, kurus uzņemt par pilsoņiem un kurus izslēgt no pilsoņu kopas, taču šiem procesiem, kā uzsver G.Kūtris, ir jānotiek saskaņā ar skaidriem spēles noteikumiem.

"Diskriminācija ir nevis atšķirīga attieksme, bet nepamatoti atšķirīga attieksme."

Šodienas Latvijas Republika pieturas pie Valsts nepārtrauktības doktrīnas, saskaņā ar kuru 1922.gada Satversme ir bijusi spēkā nepārtraukti un 1991.gadā atjaunotā Latvijas Republika ir pirmskara republikas tiesību mantiniece. Starptautiskajās tiesībās valsti veido tauta, teritorija un neatkarīga valsts vara, skaidro Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele. "Starptautiskās tiesības reaģē uz gadījumiem, kad mainās tauta - suverēnās varas nesējs valstī. Taču laikā, kad atjaunoja Latvijas valsti, izvirzīja tēzi par valsts nepārtrauktību, kas uzsvēra, ka valsts kodols ir saglabājies," situāciju raksturo juriste. No G.Kūtra un I.Ziemeles teiktā izriet, ka Latvijas pilsonībai pieder tas personu kopums, kas pēc savas būtības tai piederēja arī pirms kara un okupācijas un šim kopumam, ko pārstāv tā deleģētā valsts vara, ir tiesības brīvi noteikt tās cilvēku kategorijas, kurām būs visciešākās saites ar šo valsti arī turpmāk.

Apstākļos, kad Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās, mēs nedrīkstam zaudēt nevienu Latvijas pilsoni, aicinot politiķus būt valstiski atbildīgiem un jau pavisam drīz vienoties par Pilsonības likuma izmaiņām, teic G.Bērziņš. "Par pilsoņiem esam padarījuši pietiekami daudz Latvijai nelojālus un latviešu valodu slikti zinošus indivīdus. Tikmēr Latvijas vārdu un talantu pasaulē nesošiem latviešiem mēs Latvijas pilsonību atņemam," līdzšinējā regulējuma diktētās situācijas absurdumu raksturo ministrs.