Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, politoloģe Žaneta Ozoliņa, kā arī daudzi citi Latvijas ārpolitikas speciālisti uzskata: Latvijai tas ir milzīgs panākums, ka pirmo reizi tik augstā amatā starptautiskā organizācijā ir ievēlēts Latvijas virzīts kandidāts. "Mūsu valsts pārstāvja ievēlēšana EP cilvēktiesību komisāra amatā, ņemot vērā savulaik saņemto kritiku no EP un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas par cilvēktiesību pārkāpumiem, apliecina cieņu pret panākumiem, ko Latvija panākusi pēc neatkarības atjaunošanas. N.Muižnieks 20 gadu garumā būvējis intelektuālo un politisko kapitālu, lai tagad varētu darboties šajā amatā. Nav šaubu, ka mēs varēsim lepoties ar viņa darbu," Ž.Ozoliņa sacīja aģentūrai LETA.
Nils Muižnieks dzimis 1964.gada 31.janvārī Losandželosā, ASV. 1993.gadā viņš pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Vadījis Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centru, pirms tam veicis pētījumu "Etnopolitika Latvijā", kā arī strādājis UNDP projektos. N.Muižnieks bijis īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Einara Repšes un Induļa Emša valdībās.
Patlaban ievēlēšanas laikā N.Muižnieks ir LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors un pētnieks. 2009.gada nogalē viņš tika ievēlēts par Eiropas Padomes komisijas pret rasismu un neiecietību priekšsēdētāju.
"EP cilvēktiesību komisārs vada neatkarīgu EP institūciju, kurai dots mandāts veicināt cilvēktiesību ievērošanu Padomes 47 dalībvalstīs."
Eiropas Padome ir desmit Rietumeiropas valstu 1949.gadā dibinātā starpvalstu organizācija, kuras statūtos noteiktais mērķis ir "panākt lielāku vienotību starp tās locekļiem to ideālu un principu nodrošināšanai un īstenošanai, kuri veido šo valstu kopējo mantojumu un veicina to ekonomisko un sociālo progresu". EP ir 47 dalībvalstis, apvienojot 800 miljonus cilvēku. Latvija EP iestājās 1995.gadā. EP iestādes atrodas Strasbūrā (Francija). Eiropas Padome ir patstāvīga, autonoma institūcija, kura juridiski nav saistīta ar Eiropas Savienību, lai gan ES valstis ir arī EP sastāvā.
Eiropas Padomes pakļautībā ir šādas institūcijas:
- EP Parlamentārā asambleja;
- EP Ministru komiteja (apvieno valstu vēstniekus Eiropas Padomē, pārstāve no Latvijas – ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Aiga Liepiņa);
- Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Latviju pārstāv tiesnese Inese Ziemele);
- Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību kongress;
- Nevalstisko organizāciju konference.
Atšķirībā no Eiropas Komisijas komisāriem, kurus izvirza ES dalībvalstu valdības, bet apstiprina Eiropas Parlaments, EP cilvēktiesību komisārs tiek ievēlēts konkursa kārtībā, vairākās kārtās. Pēdējais vārds sakāms EP Parlamentārajai asamblejai, kurā pārstāvēti visu 47 nacionālo valstu parlamenti. Latviju EPPA pārstāv delegācijas vadītāja Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere, locekļi Boriss Cilevičs, Lolita Čigāne, kā arī aizvietotāji Andris Bērziņš, Jānis Dombrava un Aleksandrs Sakovskis.
"Eiropas Padome ir patstāvīga, autonoma institūcija, kura juridiski nav saistīta ar Eiropas Savienību."
EP cilvēktiesību komisārs vada neatkarīgu EP institūciju, kurai dots mandāts veicināt cilvēktiesību ievērošanu Padomes 47 dalībvalstīs. Komisāram jāsadarbojas ar plašu starptautisko un nacionālo institūciju loku. Institūcijas starpvaldību partneri ietver ANO un tās specializētās iestādes, Eiropas Savienību un Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, kā arī vadošās cilvēktiesību nevalstiskās organizācijas, universitātes un domnīcas.
EP cilvēktiesību komisāram ir šādi pienākumi:
- nodrošināt pastāvīgu, objektīvu cilvēktiesību situācijas novērošanu katrā dalībvalstī, palīdzēt uzturēt Eiropas Padomes izvirzītos cilvēktiesību standartus;
- veicināt izglītību cilvēktiesību jomā;
- savlaicīgi identificēt problemātiskus uzstādījumus dalībvalstu tiesību aktos, kas attiecas uz cilvēktiesībām;
- sekmēt nacionālo valstu tiesībsargu, kā arī citu cilvēktiesību aizsardzības institūciju darbu;
- sniegt informāciju par labo praksi citās valstīs, padomus par cilvēktiesību situācijas uzlabošanu;
- veikt regulāru monitoringu par cilvēktiesību situāciju visās Eiropas Padomes dalībvalstīs;
- nodrošināt pastāvīgu dialogu ar dalībvalstu valdībām cilvēktiesību jautājumos.
