Ko pieņemt darbā – mazmeitu vai vecmammu?

Stereotipi un realitāte

2007. gadā Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) uzskaitē bija tikai 5809 pirmspensijas vecuma bezdarbnieki, bet 2009. gadā – jau 17 396. Patlaban no NVA reģistrēto pirmspensijas vecuma bezdarbnieku kopskaita (17 023) 71% ir vecumā no 57 līdz 59 gadiem un 29% ir vecāki par 60 gadiem; 55,3% ir sievietes. Šajā vecuma grupā visvairāk bezdarbnieku ir ar profesionālo izglītību (37%), vispārējo vidējo (28%) un pamatizglītību (20%).

2010. gada 1. decembra dati liecina, ka pēc NVA nodarbinātības pasākumiem darbā iekārtojās 1340 pirmspensijas vecuma bezdarbnieki, visvairāk pēc dalības konkurētspējas paaugstināšanas pasākumos – 648.

2010. gada desmit mēnešos NVA aktīvajos nodarbinātības pasākumos iesaistīti 11 645 pirmspensijas vecuma bezdarbnieki. Visvairāk no tiem piedalās darba praktizēšanā pašvaldībās (5074), konkurētspējas paaugstināšanas pasākumos (3448), neformālajā izglītībā (2196) un profesionālajā apmācībā (400).

"Vecāki cilvēki bieži vien ir daudz atbildīgāki, precīzāki, var ilgstoši darīt rutīnas darbu, neizvirza pārlieku augstas prasības, ir lojāli un atbildīgi."

Pēc sarunas ar kādu Jelgavas darba devēju, kas tomēr izvēlējies nodarbināt pensijas vecuma cilvēkus, Nodarbinātības valsts aģentūras Pakalpojumu departamenta Nodarbinātības pasākumu nodaļas vadītāja Sandra Šimkus uzskaitīja vairākus šādas izvēles iemeslus. Galvenais no tiem: jauniem cilvēkiem ir pietiekami lielas prasības darba algai, bet ne tik liela atdeve, lai sasniegtu rezultātu. Savukārt vecāka gadagājuma cilvēki bieži vien ir daudz atbildīgāki, precīzāki, var ilgstoši darīt rutīnas darbu, neizvirza pārlieku augstas prasības – vārdu sakot, viņi ir lojāli un atbildīgi darbinieki.

Tomēr darba devēji labprātāk izvēlas gados jaunos. S. Šimkus norāda šķēršļus, kas liedz darba devējiem darbā pieņemt pirmspensijas vecuma cilvēkus, un uzsver, ka iesakņojušos stereotipus un aizspriedumus sabiedrībai vajadzētu kliedēt.

Visbiežāk darba devēji domā, ka gados vecākie darbinieki atpaliek no mūsdienu prasībām, lēni strādā un traucē kolektīvam, neiejūtoties jauniešu vidē. Speciālisti atzīst, ka vaina meklējama arī pašos pirmspensijas un pensijas vecuma darba meklētājos – vairāk nekā pusei šo cilvēku darba pieredze ir tikai vienā profesijā, viņi bieži vien nevēlas pārkvalificēties un sākt ko jaunu, kā arī nav pietiekami aktīvi darba meklējumos, turklāt tiem pietrūkst informācijas par aktualitātēm darba tirgū.

Tam, ka sabiedrībā ir daudz stereotipu par senioru nodarbināšanu, atzīst arī Darba devēju konfederācijas pārstāve Druvita Irbe. Viņa gan uzsver, ka darba devēju iespējas ir cieši saistītas ar ekonomiskās attīstības procesiem un kopējo nodarbinātības līmeni valstī. D. Irbe atzīst, ka iespēja iesaistīt darba tirgū vecāka gadagājuma cilvēkus ir, bet jāmazina stereotipi.

Ko tad grib darba devēji? Ne tik daudz ierakstu pasē, kas apliecina potenciālā darbinieka dzimšanas gadu, bet gan izglītību – prasmes un zināšanas, vēlmi celt kvalifikāciju vai pārkvalificēties, sagaida darba disciplīnu un labas attiecības ar kolēģiem. Ko iegūtu darba devējs, nodarbinot gados vecākus darbiniekus? D. Irbe atzīst: tieši viņi daudz labāk spēj pašorganizēties, viņiem ir augsta atbildības sajūta, lojalitāte un vēl – šādi darbinieki var lieliski apmācīt jaunos kolēģus.

Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks prognozē, ka pienāks laiks, kad darba devēji bez īpašas mudināšanas sāks nodarbināt arī vecāka gadagājuma cilvēkus, jo darbaspēka resursi būs ļoti ierobežoti.

Patiesībā runas par sabiedrības novecošanos nav jāuztver tikai kā sliktas ziņas. Sabiedrības novecošanās nozīmē arī to, ka palielinās cilvēku mūža ilgums, līdz ar to viņiem jāatvēl garāks darba mūžs. I. Alliks uzsver: „Pensionēšanās vecuma palielināšana nav pašmērķis. Ministrija bieži vien saņem pārmetumus, ka paaugstinām pensijas vecumu. Objektīvā realitāte ir tā, ka vidējais mūža ilgums pieaug. Tādēļ ministrija ir piedāvājusi, sākot ar 2016. gadu, pakāpeniski palielināt pensionēšanās vecumu, un 2020. gadā tie varētu būt 65 gadi.”

Vēl ministrijas pārstāvis atgādina, ka tādu līdzekļu, lai strādājošie apgādātu pensionārus, nebūs, tādēļ ikviens būs ieinteresēts strādāt ilgāk, lai pelnītu algu. „Katram pašam ir jādomā, kā nopelnīt vai uzkrāt naudu vecumdienām arī ārpus valsts izveidotās pensiju sistēmas,” piebilst I. Alliks.

Rosina pārskatīt vecuma ierobežojumus

Latvijā, gan pieņemot darbā, gan nodarbinātības laikā un atbrīvojot no darba, ir aizliegta tieša vai netieša diskriminācija. Darba likums paredz, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu un šīs tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.

Kā uzsver Tiesībsarga biroja vecākā juriskonsulte Gunta Bērziņa, vecuma ierobežojumi ir attaisnojami vien tad, ja noteikts vecums ir darba veikšanas objektīvs nosacījums (piemēram, dejotāja, modelis utt.) vai ja šādam ierobežojumam ir atbilstošs mērķis – ja tie demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami sabiedrības drošībai, sabiedrības veselības aizsardzībai vai brīvību aizsardzībai.

"Katram pašam ir jādomā, kā nopelnīt vai uzkrāt naudu vecumdienām arī ārpus valsts izveidotās pensiju sistēmas."

Jāatgādina arī Darba likumā noteiktais, ka darba sludinājumā aizliegts norādīt vecuma ierobežojumus, izņemot gadījumu, kad saskaņā ar likumu personas noteiktā vecumā nedrīkst veikt attiecīgu darbu. Tāpat likums paredz: ja, dibinot darba tiesiskās attiecības, darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, pretendentam ir tiesības celt prasību tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad saņemts darba devēja atteikums nodibināt ar viņu darba tiesiskās attiecības.

Tikmēr citos likumos atrodams daudz vecuma ierobežojumu dažādu profesiju pārstāvjiem. Tā Valsts civildienesta likumā teikts, ka Valsts civildienesta attiecības izbeidzas arī, sasniedzot valsts noteikto pensijas vecumu, izņemot gadījumus, kad par attiecīgā ierēdņa atstāšanu amatā ir iestādes vadītāja pamatots rīkojums vai par iestādes vadītāja atstāšanu amatā ir ministra rīkojums.

Militārā dienesta likumā noteikts vecums militārā dienesta pildīšanai gan karavīriem, gan leitnantiem, kapteiņiem utt. Piemēram, maksimālais vecums kareivju sastāvam profesionālajā dienestā ir 45 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē - 55 gadi. Savukārt pulkvežleitnantam (komandkapteinim) profesionālajā dienestā ir 55 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē - 60 gadi; pulkvedim (jūras kapteinim) profesionālajā dienestā – 58 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē - 60 gadi; augstākajiem virsniekiem profesionālajā dienestā – 60 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē - 65 gadi.

Likumā gan teikts, ka atsevišķos gadījumos aizsardzības ministrs var pagarināt profesionālo dienestu saskaņā ar terminēto profesionālā dienesta līgumu uz laiku, kas nav ilgāks par diviem gadiem. Atkārtoti pagarināt profesionālo dienestu saskaņā ar šādu līgumu aizsardzības ministrs var tikai virsniekam, kura dienesta pakāpe nav augstāka par pulkvežleitnanta pakāpi.

"Pienāks laiks, kad darba devēji bez īpašas mudināšanas sāks nodarbināt arī vecāka gadagājuma cilvēkus, jo darbaspēka resursi būs ļoti ierobežoti."

Arī Prokuratūras likums paredz, ka prokuroru var atlaist no amata, ja viņš sasniedzis valsts noteikto pensijas vecumu. Savukārt Augstskolu likumā noteikts, ka ar pensionēto akadēmisko personālu rektors saskaņā ar valsts vai citu avotu piešķirto finansējumu var slēgt individuālus līgumus, arī līgumus par zinātnisko pētījumu veikšanu, paredzot konkrētu samaksu par noteiktu darba apjomu atbilstoši darbinieka kvalifikācijai. Par īpašu ieguldījumu augstākajā izglītībā, profesoriem un asociētajiem profesoriem sasniedzot pensijas vecumu, augstskola var piešķirt goda nosaukumu – emeritus profesors.

Kā uzsver Tiesībsarga biroja vecākā juriskonsulte G. Bērziņa, Latvijai vēl būtu daudz darāmā, lai veicinātu gados vecāku personu iekļaušanu darba tirgū. Viņa iesaka pagarināt laiku, kad personai ir tiesības iesniegt sūdzību par diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu, pārskatīt vecuma ierobežojumus normatīvajos aktos un rādīt vairāk labās prakses piemēru no uzņēmumiem, kas nodarbina vecāka gadagājuma cilvēkus.

Lūk, Francijā kopš 2010. gada sākuma ir pieņemts likums, kas paredz: visiem darba devējiem (neatkarīgi no tā, vai tie ir privātie vai publiskie), kas nodarbina vairāk nekā 50 darbinieku, ir jāveic pasākumi, lai atbalstītu vecākus darbiniekus, un jāapdrošina risks, ja šādi pasākumi netiek veikti. Likuma mērķis ir palīdzēt darba devējiem pieņemt un paturēt darbā vecākus darbiniekus, savukārt apdrošināšanas prēmijas tiek pārskaitītas Nacionālajai vecuma apdrošināšanas aģentūrai.