Tikai klapatas, valstij labuma nekāda
Finanšu ministrijas Nodokļu un muitas administrēšanas politikas departamenta direktors Juris Stinka atzīst, ka īstenībā arī patēriņa nodokļu ieņēmumi mūsu valstī ir regresīvi: „Ja iedzīvotājiem pieaug ienākumi, tad pieaug arī patēriņš, un tiek maksāts vairāk arī patēriņa nodoklis. Ja naudas ir daudz, cilvēks veic lielākus pirkumus, bet līdz zināmai robežai, kad sāk iegādāties tikai nepieciešamo, bet pārējo uzkrāj. Tā rodas regresivitāte. Patēriņa nodokļi ir regresīvi. Nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likmēm zināma progresivitāte ir attiecībā uz dzīvojamām platībām, bet, protams, tas nav tieši saistīts ar personu ieņēmumiem. Varam pieņemt – jo cilvēkam lielāki ienākumi, jo lielākā mājā vai dzīvoklī viņš dzīvo, bet tā ne vienmēr ir. Galvenais nodoklis, par kuru progresivitātes aspektā varam runāt, šķiet, ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). Atceramies, ka 2009. gada pirmajā pusē tā likme tika samazināta uz 23%, neapliekamais minimums paaugstināts uz 90 latiem. Pēc tam jūnijā tika pieņemts lēmums neapliekamo minimumu samazināt uz 35 latiem, un no šā gada 1. janvāra stājās spēkā IIN likmju paaugstinājums uz 26 procentiem. Ja zīmējam līknes, tad redzams, ka šīs nodokļu izmaiņas īpaši skārušas iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem.
Attiecībā uz progresīvo IIN pamatā mums ir šādi mērķi – samazināt nodokļu slogu zemāk algotajiem darbiniekiem, līdz ar to šajā sektorā veicinot nodarbinātību. Šobrīd tas ir aktuāli, un no tā varētu mēģināt arī palielināt kādus budžeta ieņēmumus. Ja virzāmies uz šo risinājumu, ir jādefinē vairākas lietas: pirmkārt, jānosaka algu līmeņu sliekšņi un to skaits, kā arī tas, vai mēs saglabājam arī neapliekamo minimumu, vai piemērojam 0% likmi pirmajam slieksnim. Jāizlemj, ko darīt ar pārējiem atvieglojumiem – bērniem, apgādājamiem un visiem pārējiem.
Latvijas situācijā ļoti svarīga ir nodokļu bāze. Šobrīd darba ņēmēju skaits samazinās, bezdarbs pieaug, turklāt vislielākajam darba ņēmēju skaitam ir minimālā alga, kas arī šo nodokļu bāzi samazina. (To uzskatāmi parāda diagramma „Nodarbināto skaits dažādos algu līmeņos” – red.)
Droši vien ir cilvēki, kas saņem tik mazu atalgojumu, taču tas liecina arī par to, ka daļa uzņēmēju legāli maksā šo minimālo algu un pārējo – aploksnēs. Tas, protams, ir jāņem vērā, ieviešot progresīvo nodokļa likmi. Jo pie katra nākamā sliekšņa var rasties motivācija slēpt ienākumus. Salīdzinot ar citām valstīm, iedzīvotāju ienākumu līmenis, protams, ir zems. Aptuveni 70% darba ņēmēju samaksa ir zemāka par vidējo (šobrīd 420 latiem). Ministrijā aprēķinājām divus hipotētiskus scenārijus, kā varētu izskatīties šī progresīvā nodokļu likme Latvijā.
1. scenārijs.
Pieņēmumi:
- netiek mainīti neapliekamā minimuma un citu atvieglojumu nosacījumi;
- par pirmajiem 800 (nosacīti divas vidējās mēnešalgas) latiem tiek saglabāta esošā likme 26%;
- par darba samaksas daļu no 800 līdz 1600 latiem tiek piemērota 28% likme;
- par darba samaksas daļu virs 1600 tiek piemērota 30% likme.
Fiskālais efekts:
- IIN ieņēmumi par 7,9 miljoniem latu augstāki.
Problēmas:
- fiskālais efekts ir zems: ja ieguvumus pārdalītu, samazinot nodokļu slogu zemāk atalgotajiem, neapliekamo minimumu varētu paaugstināt mazāk kā par 5 latiem mēnesī;
- lielāku algu saņēmējiem pieaug motivācija izvairīties no IIN;
- netiek samazināts slogs uz zemajām algām.
2. scenārijs.
Pieņēmumi:
- neapliekamo minimumu paaugstina līdz 90 latiem mēnesī;
- par pirmajiem 800 latiem samazina likmi līdz 21% (Igaunijas līmenis);
- par darba samaksas daļu no 800 līdz 2400 latiem tiek piemērota 30% likme;
- par darba samaksas daļu virs 2400 tiek piemērota 40% likme;
Fiskālais efekts:
- IIN ieņēmumi par aptuveni 146 milj. latu zemāki (samazinot pēdējo nodokļa slieksni no 2400 uz 1600, rezultāts tikai par 6 milj. labāks).
Problēmas:
- fiskālais efekts ir negatīvs;
- lielāku algu saņēmējiem pieaug motivācija izvairīties no IIN.
Ieguvumi:
- ievērojami zemāks nodokļu slogs zemākām algām – reālā efektīvā likme algu grupā līdz 700 latiem nepārsniedz 15% (pašlaik 20%).”
„Ja aplūkojam 2. scenāriju, problēma ir ļoti negatīvā fiskālā ietekme, jo vairāk tādēļ, ka ievērojami nepieciešams konsolidēt budžeta deficītu,” komentē J.Stinka. „Tad jāmeklē, kā šo deficītu kompensēt. Ja, piemēram, atceltu samazinātās PVN likmes, iztrūkums būtu 90–95 miljoni latu. Savukārt SVF piedāvātajos risinājumos NĪN palielināšanas maksimālā pozitīvā ietekme paredzama 60 miljonu latu apmērā, par ko arī visā pilnībā neesam pārliecināti. Bet šobrīd tiešām negribas dot kādu ministrijas uzstādījumu, šī informācija vairāk paredzēta diskusijas rosināšanai. Jā, progresīvā IIN nodokļa plusi varētu būt sociālais taisnīgums, iespējams neliels fiskālais ieguvums (atkarībā no scenārija), kā arī augstāks nodarbinātības līmenis mazāk atalgotiem darbiniekiem. Mīnusi ir motivācijas pieaugums izvairīties no nodokļu nomaksas augstākā algu līmenī (aplokšņu algas, darba algas transformācija citu veidu ienākumos), kā arī niecīgs vai pat negatīvs fiskālais iznākums. Palielināsies arī nodokļu slogs kvalificētam darbaspēkam, kas rada produktus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību; jāievieš vispārējā ienākumu deklarēšana, jāmaina atvieglojumu sistēma un regulāri jāpārskata progresivitātes skala.”
Tātad, kā izriet no FM ierēdņa iepriekš minētā, ar progresīvā IIN ieviešanu klapatas vien paredzamas. Valstij, kā jau ierasts, fiskālos rādītājos rēķinot, labuma nebūšot gandrīz nekāda.
Reiganomika: sākotnējā ideja izgāzusies, sekas palikušas
Ekonomists Romāns Vitkovskis (SIA E&IC valdes priekšsēdētājs) uzsver: „Latvijā patlaban ir ieilgusi tā dēvētā reiganomika. Kādreiz bija tāda metode, ka lielie ienākumi vai nu vispār netika aplikti ar nodokļiem, vai likme bija ļoti maza, lai mudinātu cilvēkus iesaistīties biznesā, gūt lielus ienākumus. Vēl arī bija domāts, ka cilvēki no iekrājumiem fondu biržā pirks uzņēmumu akcijas, brīvos līdzekļus investējot biznesa attīstībā. Kā redzams, no tā nekas nav iznācis. Sen ir pienācis laiks, ka šo metodi vajag pārnest uz uzņēmumiem, bet atbrīvot no tās fiziskās personas, jo nodokļi ir jāmaksā solidāri. IIN pamata uzdevums nav papildināt valsts budžetu, bet izlīdzināt nodokļu slogu. Kaut arī tādējādi budžetu var palāpīt. Agrāk progresīvo IIN diskreditēja ar to, ka runāja tikai par viena sliekšņa ieviešanu, minot 300 latus, kas izraisīja milzu sašutumu. Svarīgi ir nepieļaut IIN nevienmērību – straujus kāpumus un kritumus. To var iegūt, ieviešot dažādus ienākumu sliekšņus un atbilstošu skaitu likmju, kur katra tiek piemērota tikai savam ienākumu intervālam: katra nākamā likme no atbilstošā sliekšņa pārsnieguma.”
"Varam pieņemt – jo cilvēkam lielāki ienākumi, jo lielākā mājā vai dzīvoklī viņš dzīvo, bet tā ne vienmēr ir."
Kā var noprast, partijas „Pilsoniskā savienība” uzdevumā viņš kopā ar nodokļu ekspertu Arturu Kodoliņu un ekonomistu kibernētiķi Jānis Broži izstrādā īpašu programmu par progresīvo nodokļu likmju ieviešanu mūsu valstī. R.Vitkovskis arī uzskata, ka dažādi progresīvo nodokļu veidi jāaplūko savstarpējā mijiedarbē, nevis jāaprēķina katra efektivitāte atsevišķi. (Tādējādi iespējams panākt arī pieņemamas likmes augsti kvalificētu un labi apmaksātu speciālistu atalgojumam, par ko, piemēram, izteica bažas D.Pavļuts.) Kas no ekonomistu centieniem iznāks, rādīs laiks.
Savukārt SEB bankas makroekonomikas analītiķis Dainis Gašpuitis definē: „Nodokļu galvenais uzdevums ir nodrošināt līdzekļus valsts funkcionēšanai un pakalpojumu sniegšanai.” Tomēr arī secina:
- izmaiņām nodokļu politikā ir jābūt pārdomātām un skaidri argumentētām;
- ņemot vērā Latvijas īpatnības un struktūru, progresivitātes ieviešana nodokļu sistēmā ir attaisnojama;
- tomēr līdztekus tam ir jāturpina darbs pie valsts pārvaldes efektivizācijas un caurskatāmības, valsts pakalpojumu klāsta pārskatīšanas (skat. diagrammu – red.);
- progresivitātei nodokļos ir jāietver stimuli (ģimene, ieguldījumi u.tml.);
- Latvijā ir dziļi iesakņojies paradums izvairīties no nodokļu nomaksas. Tādēļ progresivitātes principu, iespējams, jāpārnes no IIN uz citiem nodokļiem;
- progresivitātei jābūt samērīgai (likmes, limiti, klāsts).
Latvija starp Urugvaju un Maurīciju
Kad Latvijā parādījās cilvēki ar lielu naudu un lieliem īpašumiem, pa laikam uzpeldēja arī pašsaprotamas idejas, ka tiem, kam visa kā ir daudz, arī nodokļos vajadzētu maksāt vairāk. Par progresīvajām IIN likmēm no varas gaiteņu puses nāca autoritatīva informācija, ka tas ir nepopulārs pasākums, kas ieviests ļoti ierobežotā skaitā valstu. Kolēģi žurnālisti pasērfoja tīmeklī, atrada un uzrakstīja, ka tā nav taisnība, tomēr, kā parasti, nekas nemainījās. Kad 2005. gada rudenī starp makroekonomikas skaitļu ailēm gudri ekonomisti prata saskatīt burbuļa briesmas, piemēram, Roberts Zīle kādā speciālistu konferencē noturēja priekšlasījumu par progresīvajām NĪN likmēm citviet Eiropā (to gradācija bija ļoti plaša un elastīga), taču kā arvien – prezentācija bija, glīti parunāja, un – kas no tā? Ja kaut kas no tā būtu ieviests, tad arī jaunu mājokļu kārotāji būtu spiesti jau tā prāvajam bankas aizdevumam pierēķināt ikgadējos NĪN tēriņus, un, ļoti iespējams, tieši tas būtu slieksnis, kas liktu attapties par nesamērīgi augstajiem riskiem.
"Latvijā patlaban ir ieilgusi tā dēvētā reiganomika, kad lielie ienākumi vai nu vispār netika aplikti ar nodokļiem, vai likme bija ļoti maza, lai mudinātu cilvēkus iesaistīties biznesā, gūt lielus ienākumus."
Rīgas Stradiņa universitātes Politikas katedras lektors Jānis Bērziņš forumā „Progresīvā nodokļu sistēma – moderna līdzekļu sadales sistēma jauktā tirgus ekonomikā vai komunisma rēgs?” demonstrē vienkāršu attēlu – dažādās krāsās ietonētu pasaules karti, kurā skaidri redzams, ka progresīvās nodokļu likmes Eiropā nepastāv tikai bijušajās PSRS un tā dēvētā Varšavas pakta valstīs, tad vēl Latvijā pazīstamajās Džērsijas un Gērnsijas salās, Irākā, Maurīcijā, Urugvajā, vairākās Āfrikas valstīs utt. Bijušajās sociālisma valstīs viņš to pamato kā sekas, pārejot uz kapitālisma iekārtu, kad ekonomikas attīstībā tika uzspiests neoliberālisms un tika uzskatīts, ka valstij nav jāiejaucas šo procesu regulēšanā. Visu noteiks brīvais tirgus, un jebkuri centieni sociālās vienlīdzības labā uzskatāmi par sociālisma atliekām. Īstenībā tas daudziem bija izdevīgi, tāpēc arī Džini indekss mums tā ir pieņēmies spēkā. Arī Parīzes universitātes profesors un Eiropas Parlamenta deputāts Liems Hoang Ngoc norāda, ka tādās valstīs kā Latvija, Igaunija un pārējās, kas piedzīvojušas komunisma režīmu, ir alerģija pret šādiem regulējošiem nodokļu veidiem un plānveida ekonomikas vadīšanu. „Eiropas Komisija vēlētos pieņemt jaunu nodokļu likumdošanu, jo piedzīvotās krīzes pamatā bija arī nevienlīdzīga ienākumu sadale, kas dalībvalstīs radīja kapitāla uzkrājumus, bet nenodrošināja patēriņu. Austrumeiropiešiem ir grūti atrast piemērotu modeli nodokļu politikas veidošanai pēc citu dalībvalstu parauga. Diskutējam par to ar šo valstu pārstāvjiem Eiroparlamentā, bet viņiem šķiet, ka tā būtu atgriešanās pie tā, no kā šīs valstis ir atteikušās. Liela problēma ir tā, ka dokumenti Eiropas Savienības Padomē tiek pieņemti pēc vienprātības principa, un tā paveras ļoti plašs lauks debatēm, kā, piemēram, harmonizēt uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes.”
Kā liecina Eurostat dati, IIN augstākā likme Eiropas Savienībā vidēji ir 37% (Somijā –54%, Zviedrijā – 56%, Dānijā – 59%, Austrijā – 50%, Vācijā – 47%). Savukārt Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Čehijā un Bulgārijā tās svārstās no 10 līdz 26 procentiem. Arī šā nodokļa īpatsvars IKP Latvijā, protams, ir salīdzinoši zems.
Kā redzams no iepriekš minētā, pašlaik pat radikālāko reformatoru ieceres par augstākajām IIN likmēm nesniedzas augstāk par 30–40 procentiem. Un tad vaimanājam par to, ka turīgie vai nu no Latvijas aizmuks, vai ienākumus noslēps. Nez kāpēc tad garo gadu gaitā Vācija, Zviedrija vai Somija nav palikušas tukšas no ražotnēm un turīgiem pilsoņiem?
"Par progresīvajām IIN likmēm no varas gaiteņu puses nāca autoritatīva informācija, ka tas ir nepopulārs pasākums, kas ieviests ļoti ierobežotā skaitā valstu."
Protams, mums ir cita kultūra, citas tradīcijas, cita izpratne par valsti un – galu galā – par vienlīdzību un taisnīgumu. Mēdz minēt argumentu – redz, Igaunijā progresīvo nodokļu nav, bet tur Džini indekss arvien krīt. Bet Igaunijā arī nepazīst Gērnsijas salu tādā izpratnē kā Latvijā, tur joprojām nav oligarhu, bet valsts pārvalde izsenis ir caurspīdīga un tās tēriņi saprotami faktiski jau kopš neatkarības atjaunošanas. Bet mums – kā Valsts kontroles ziņojums par kārtējo pārbaudi kādā valsts iestādē, tā izšķērdēti miljoni...
Arī tam, ka bāze progresīvām likmēm IIN vai NĪN ir pārāk niecīga, īsti negribas ticēt. NEO publicētās datu ailes rādīja mazliet citu ainu. Mums ir arī uzņēmēji (acīmredzot no D.Pavļuta minētā dvieļa slapjā gala), kuri joprojām mēdz, piemēram, savā restorānā pirms ciet slēgšanas vienkārši tēriņiem no kases tā pagrābties vairākus simtus latu – cik nu ienācies, bet tālākais lai paliek grāmatveža ziņā. Visticamāk, šā pelnošā uzņēmuma saimnieka alga arī ierūmējas minimālajā sektorā... Arī te var būt aizbildinājums – ja valsts šķērdē, kāpēc man jāmaksā?
Par NĪN šoreiz sīkāk nerunāsim. Ir mums jūras krastā villas vesela kvartāla plašumā un turpat līdzās pa kādai iezemiešu mājiņai, paaudzēm pieticīgi stutētai. Ja pašlaik mistiskā kadastrālā vērtība nodokli paģērēs pēc kvadrātmetriem, masveida vērtēšanas procesā netiks izvērtēts katrs atsevišķs objekts, bet gan līdzīgu objektu kopums, nevajadzēs nekādu progresīvo likmi, jo NĪN vāle tāpat zvetēs aplamā virzienā.
Tagad iestājies tāds gaidīšanas laiks: kādi augļi ekonomikas debatēm un programmām ienāksies pret rudeni. Vai tuvosimies eiropeiskai izpratnei par taisnīgumu, godīgumu un atbildību pret valsti, vai slīdēsim atpakaļ ar visu savu Džini indeksu.
