Protams, vēl plašs jautājums, kādi varētu būt šo likmju sliekšņi, kādā veidolā pašreizējās idejas ietērptos un tieši kam un kā paaugstināto nodokļu vāle varētu trāpīt. Bet fakts ir tas, ka vismaz pašlaik, kad ekonomikas forumos kā eksperti cenšas izgaismoties arī vadošo politisko apvienību vadītāji, vārdos iznāk, ka teju visi (izņemot Tautas partiju, tagad arī kustību “Par labu Latviju”) jau iepriekš ir gribējuši ieviest progresīvās likmes, taču nav uzklausīti. Bet tie, kuri pārticīgākos gados ieturējuši stingru labējā liberālisma kursu un šādu nodokļu reformu nav atzinuši, tagad savu alošanos sapratuši un steidz to labot.
Tādējādi arī vēlēšanās var iznākt itin labi: kā liecina Finanšu ministrijas (FM) dati, gandrīz 70% iedzīvotāju pelna mazāk par 420 latiem mēnesī (no viņiem progresīvajā nodoklī neko nepaņemsi), bet pēc ekonomista Romana Vitkovska teiktā, ceturtā daļa valsts iedzīvotāju vispār iedzīti nabadzības slazdā, un tad nu viņi visi, gaidot kaut drusku labāku un taisnīgāku dzīvi, balsojot varētu dot savu pienesumu nodokļu smaguma līdzsvarošanas uzstājējiem.
Flika paradigma jeb nabadzīgie maksā vairāk
Tikmēr reālā dzīve ir politikas spogulis, un tas diemžēl rāda Latvijas atjaunotās neatkarības gados sarūpētu greizu bildi. Eiropas progresīvās izpētes fonda (FEPS) un Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) 5. forumā „Progresīvā nodokļu sistēma – moderna līdzekļu sadales sistēma jauktā tirgus ekonomikā vai komunisma rēgs?” Rīgas Stradiņa universitātes Politikas katedras lektors Jānis Bērziņš šā greizuma ilustrēšanai piesauca Flika paradigmu. Kādu mirkli visi minstinājās, mēģinot izprast, kas tā ir, līdz atklājās – tik vien kā ar savu lielo algu slavenā kompānijas „airBaltic” prezidenta Bertolta Flika teiciens: „Būt bagātam Latvijā ir ļoti lēti, bet būt nabagam – ļoti dārgi.” Ekonomistu valodā skaidrojot: izlīdzinātā nodokļu sistēmā bagātie proporcionāli maksā mazāk, kamēr nabadzīgākie maksā vairāk. Ar piebildi –tas negarantē valsts ekonomisko attīstību.
Te nu vietā kārtējo reizi minēt Džini (Gini) indeksu, kas rāda materiālās labklājības noslāņošanos un kas Latvijā arvien audzis, padarot to par ES iedzīvotāju finansiālās nevienlīdzības čempioni. Mūsu valstī tas tuvojas 40, taču vidēji Eiropas Savienībā (ES) indekss ir par 10 punktiem, bet, piemēram, Dānijā par 13 punktiem zemāks. Intereses pēc atliek vienīgi sarindot valstis, kuras nevienlīdzības ziņā mūs pārspēj: Angola, Zambija, Brazīlija, Kolumbija, Zambija, Urugvaja, Čīle, Argentīna u.tml.
"Vēl plašs jautājums, kādi varētu būt šo likmju sliekšņi, kādā veidolā pašreizējās idejas ietērptos un tieši kam un kā paaugstināto nodokļu vāle varētu trāpīt."
Uzņēmējs un ekonomikas eksperts Jānis Ošlejs uzsver – augsta nevienlīdzība rada ļoti daudz problēmu sabiedrībā, bet progresīvi nodokļi savukārt veicina izaugsmi. Aplūkojot vidējo ģimenes ienākuma līmeni ASV kopš pagājušā gadsimta 40. gadu beigām līdz mūsdienām un augstākās iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes, kas 60. un 70. gados attiecīgi sasniedza pat 90–70% robežu, bet tagad noslīdējušas līdz 35%, viņš norāda: „Ļoti interesanti, ka visātrāk ASV ģimenes ienākumi jeb cilvēku turīgums pieauga laikā, kad viņiem bija visaugstākā nodokļu likme lielajiem ienākumiem. Tas gan nenozīmē, ka pastāvētu skaidra sakarība – paaugstinot visus nodokļus līdz 90%, mēs tapsim bagāti. Tas nav tik vienkārši, tomēr ir nepieciešams rūpīgāk aizdomāties, kāda patiesībā ir nodokļu likmju ietekme uz ekonomiku. Jo nav arī tā, ka, tiklīdz paaugstinām nodokļus vai ieviešam progresīvās nodokļu likmes, ekonomika uzreiz krītas. Ļoti svarīgi ir līdzsvarot ienākumus sabiedrībā. ASV pieredze liecina, ka ir iespējams uzbūvēt sabiedrību, kurā ir gan progresīvie nodokļi, gan arī sekmīga attīstība.”
Lielā un turklāt augošā ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir arī tādēļ, ka šeit nav progresīvo nodokļu, norāda J.Ošlejs. „Tas, ka mūsu ekonomika ir ievērojami nevienlīdzīgāka kā citviet Eiropā, protams, noved arī pie lielāka cikliskuma un mazākas ekonomikas sekmības. Bet tad parādās jautājums – kā būtu jāmēģina būvēt nodokļu progresivitāti Latvijā, lai tā minimāli kaitētu ekonomikai?”
Kur uzlikt nodokļu svaru
„Gribu pievērst uzmanību interesantam OECD pētnieka Arnolda (Jens Matthias Arnold – red.) darbam, kurā viņš analizēja OECD valstu izaugsmi un to salīdzināja ar nodokļu veidiem – uz ko ticis likts nodokļu uzsvars. Un atkarībā no tā, vai nodokļi vairāk tika likti uz īpašumu vai patēriņu, vai privāto ienākumu, viņš ievēroja, ka valstu attīstības tempi atšķīrās un pastāv saistība: jo vairāk nodokļu relatīvi tiek likti uz nekustamo īpašumu (NĪ) un mazāk – uz privātpersonu ienākumiem, jo ātrāk šajās valstīs izauga ekonomika. Starpība ir ievērojama, ap 2% gadā, un, piemēram, pēc 10 vai 20 gadiem starpība šo valstu ieņēmumos var izvērsties ļoti liela. Tāpēc J.M.Arnolds uzsver, ka nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN), iespējams, ir vismazāk kaitīgais, un tam ir divi iemesli. Ja uzliek lielāku nastu uz NĪ, tā tiek atvieglota citur. Lai iegūtu nepieciešamo naudu, nav tik daudz ar nodokļiem jāapliek, piemēram, patēriņš. Ļoti svarīgi, ka NĪN uzlikšana bremzē NĪ burbuļa veidošanos, kas bija ļoti liela Latvijas problēma.
Atsaucoties uz J.M.Arnolda pētījumu, J.Ošlejs nodokļu veidu ietekmi uz ekonomiku klasificē šādi. Vislabvēlīgākais nodoklis ekonomikas attīstībai ir NĪN (novērš NĪ burbuļus, kā arī naudas tērēšanu telpu īrēs un kredītu procentos; ļauj palielināt patēriņu un ienākumus). Nākamie labvēlīgākie ir patēriņa nodokļi (veicina investīcijas; bremzē patēriņu). „Tāpēc es domāju, ka Latvijā būtu prātīgi paaugstināt nodokļus automašīnām un vispār paaugstināt PVN, bet to samazināt zālēm, pārtikai, dzīvoklim, lai varētu stimulēt tieši trūcīgāko cilvēku ienākumus,” komentē J.Ošlejs. Par visnelabvēlīgākajiem tiek uzlūkoti ienākuma nodokļi (IN) – tie mazina gan patēriņu, gan investīcijas, un vērojama ir saistība – ja IN lieli, tad NĪN un patēriņa nodokļi ir zemi. Īstenībā tieši tas arī vērojams pašlaik mūsu valstī. To apliecina arī salīdzinošā tabula gan par kopējo nodokļu ieņēmumu īpatsvaru budžetā (% no IKP) dažādās pasaules valstīs, gan to sadalījumu attiecīgi pa dažādiem nodokļu veidiem. Iedziļinoties skaitļos, katrs var izpētīt, kāda mūsu valsts nodokļu kopainā izskatās uz citu valstu fona. Bet jau ar pirmo acu uzmetienu redzams, ka IIN mums turas augšgalā, jo vairāk saskaitot kopā ar sociālajām iemaksām, toties ienākumu kapitāla nodoklis uzņēmumiem ir vairākkārt (pat 10 reižu) zemāks nekā citur, bet NĪN vienkārši pat nav ar ko samērot.
Kādi ir Latvijas nodokļi
Avots: J.Ošlejs/J.M.Arnolds/OECD/
Nodokļu ieņēmumu pamata bāze Latvijā – algas
„Latvijā īstā nodokļu ieņēmumu bāze, protams, ir darba algas. Tas nozīmē, ka mums nodokļu sistēma ir ļoti sašķiebta tajā virzienā, ka mēs visu nodokļu smagumu mēģinām guldīt uz cilvēku algām un ienākumiem. Te arī varam redzēt, kur ir mūsu lielākā problēma. Pārāk lieli nodokļi darbaspēkam, pārāk mazi – īpašumam, varbūt arī firmām varēja nedaudz palielināt. Katrā ziņā, ja pārbīdītu daļu no šīm iemaksām uz īpašumu, tas būtu tikai prātīgi. Manuprāt, tam arī jābūt veidam, kā Latvijā būtu jāiedibina nodokļu progresivitāte. Izmantojot šādi papildus ieņemto naudu, samazinātu nodokļu nastu mazāk atalgotajiem cilvēkiem. Tai ir jābūt mazo algu nodokļu pārbīdīšana uz NĪN, kuri arī, bez šaubām, var tikt uzlikti progresīvā veidā. Otrs ļoti svarīgs secinājums, kas vēl mums ir jāņem vērā – nav cita veida, kā regulēt savu ekonomiku, kā vien caur budžetu un nodokļiem, jo ir tikai fiskālie, ne monetārie instrumenti. Tātad ar nodokļiem ir jāstrādā dubultprecīzi salīdzinājumā ar valstīm, kurām ir peldošs valūtas kurss,” tā secina J.Ošlejs. Vienlaikus viņš uzskata, ka palielināt uzņēmumu IN progresivitātes virzienā nebūtu lietderīgi. Pirmkārt tāpēc, lai saglabātu komersantu konkurētspēju globālajā tirgū, otrkārt, esot ļoti grūti izkontrolēt transfertcenas uzņēmumiem, kuriem ir filiāles vairākās pasaules valstīs, un tie gluži legāli var izvairīties no šā nodokļa samaksas. To uzskatāmi apliecinot arī Zviedrijas pieredze.
Arī kādreizējais ekonomikas ministrs, Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs pauž viedokli, ka progresīvās nodokļu likmes ir taisnīgas un pozitīvi ietekmēs darba ņēmēju labklājību. Oponentu vaicāts, kādēļ par to nav iestājies savā gan neilgajā ministrēšanas laikā, gan kā deputāts, atzīst, ka tolaik tautsaimniecības situācija par burbuļiem nav liecinājusi un pēc tik kapitālas nodokļu sistēmas rekonstrukcijas nav bijis šķietamas vajadzības.
"Reālā dzīve ir politikas spogulis, un tas diemžēl rāda Latvijas atjaunotās neatkarības gados sarūpētu greizu bildi."
Viņš konstatē, ka visu Latvijas mājsaimniecību ienākumu aplikums ar nodokļiem kopumā pārsniedz 50% no nopelnītā. Kaut arī pēdējā laikā ir ieviests kapitāla pieauguma nodoklis – ar nodokli tiek apliktas dividendes, tomēr viegli konstatējams, ka bagāto cilvēku nodokļu bāze ļauj viņiem nodokļos maksāt krietni mazāku īpatsvaru no saviem kopējiem ieņēmumiem. „Ar nodokļu politiku būtu jāstimulē papildu darbavietu veidošana, kas nozīmē samazināt algas nodokli un sociālās apdrošināšanas iemaksas, savukārt šis iztrūkums ir jākompensē ar augstākiem NĪN, nodokļiem patēriņam, ieviešot progresīvo ienākuma nodokli; kapitāla pieauguma vai dividenžu nodokļu likmēm nevajadzētu būt zemākām kā mājsaimniecību algas nodoklim. Ja mums būtu šāda visaptveroša nodokļu sistēma, valstī rastos gan lielāki ieņēmumi – caur lielākām investīcijām, papildu darba vietām, gan krietni lielāka taisnīguma izjūta.” Viņš atgādina, ka SCP pagājušā gada decembrī iesniedza priekšlikumus grozījumiem valsts budžetā, kurā paredzēja maksimālo IIN likmi 40% tiem ienākumiem, kas pārsniedz 100 tūkstošus latu gadā. „Mēs turpināsim aizstāvēt pozīciju, ka tām mājsaimniecībām, kuru ienākumi ir līdz 5000 latu gadā, IIN likmei vajadzētu būt 20%, kas atvieglotu uzņēmēju likteni. Šai progresijai vajadzētu turpināties – tiklīdz ienākumu līmenis sasniedz 10 tūkstošus, jāpiemēro 25%, ja 30 tūkstošus – 30 procentus. Tās summas, kas pārsniedz 100 tūkstošus, varbūt ir apliekamas ar 40 procentiem. Cik lielā mērā varētu prognozēt šādas nodokļu sistēmas ieviešanu nākamajā Saeimā? Saskaņas centrs gan iesaka strauji celt NĪN, bet komisijā piekrita to iesaldēt vēl uz pieciem gadiem. Tātad darbi nesakrīt ar programmām. Arī ZZS paudusi viedokli, ka progresīvajai IIN likmei jāsākas no 1000 latiem. Progresīvo nodokļu likmju ieviešanu atbalsta arī apvienība „Vienotība”.
Uzņēmēji pret progresīvajām likmēm noskaņoti skeptiski
Atturīgāka pret progresīvo nodokļu likmju ieviešanu ir uzņēmējus pārstāvošā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tās valdes loceklis un stratēģijas direktors Daniels Pavļuts, norādot, ka pauž vien savu un LTRK biedru viedokli, jo LTRK oficiālās nostādnes vēl ir apspriešanas stadijā, pirmām kārtām uzsver – nodokļu sistēmas funkcionēšana nav aplūkojama tikai abstrakti un no ideoloģijas viedokļa; svarīgi ir aplūkot ar nodokli apliekamo bāzi, ne tikai spriest par likmēm. Pārlūkojot nodokļu sistēmu senāk un tagad, viņš saskata šādas atšķirības. Nodokļu politikas ietekme iepriekš:
- stabils uzsvars uz augstiem darbaspēka un zemiem kapitāla nodokļiem;
- de facto regresivitāte;
- labvēlība pakalpojumu nozarēm, mazāka pievilcība ražošanai;
- viegla kapitāla izņemšana;
- pievilcība investīcijām (tostarp spekulatīvām);
- zināma stabilitāte un sloga samazināšanās tendence;
- zems kopējais nodokļu slogs.
Nodokļu politikas ietekme tagad:
- būtiski pieaudzis kapitāla nodokļu slogs, bet radusies nelīdzsvarotība (pārmērīgs darbaspēka slogs), un regresivitāte nav mazinājusies;
- patēriņa nodokļu pieaugums; nodokļu likmes kāpj, tiek ieviesti un plānoti jauni nodokļi;
- neprognozējamība;
- nepievilcība un konkurētspējas kritums.
Un tomēr, neraugoties uz minētajām negācijām, kā norāda D.Pavļuts, saistībā ar idejām par progresīvas nodokļu sistēmas ieviešanu uzņēmēji izjūt pesimismu un aizvainojumu – pretēji iepriekš paustajām ekonomistu gaišajām vīzijām, piemēram, par progresīvā IIN pozitīvo ietekmi uz komercdarbības vidi. No nodokļus maksājoša uzņēmēja skatupunkta progresivitāte pasliktināšot esošo nodokļu maksātāju situāciju; nevairošot budžeta ieņēmumus; radīšot taisnīgumu vienīgi uz papīra; stimulēšot vēlmi rast alternatīvus risinājumus; iedragāšot Latvijas konkurētspēju; vēl vairāk mazināšot motivāciju turpināt pārvaldes (tostarp nodokļu sistēmas) svarīgās reformas.
"Augsta nevienlīdzība rada ļoti daudz problēmu sabiedrībā, bet progresīvi nodokļi savukārt veicina izaugsmi."
Secinājums ir tāds – progresīvo nodokļu likmju piemērošana ir raksturīga turīgās valstīs, vecās demokrātijās atbildīgām pārskatu tradīcijām; sabiedrībās ar augstu savstarpējās uzticēšanās un sadarbības līmeni. Tātad kopumā valstīs, kur nodokļu maksātāji redz un saprot, par ko viņi maksā. D.Pavļuts arī citē kāda turīga un visnotaļ veiksmīga komersanta, LTRK biedra, sacīto: „Es maksāšu progresīvo nodokļa likmi, ja redzēšu, ka katrs valsts iekasētais lats tiek tērēts efektīvi!” D.Pavļuts arī norāda, ka pašlaik nodokļus maksājošos komersantus „krata kā naudas koku, žmiedz kā dvieli, kamēr tas sauss, bet dvieļa gali paliek slapji”. Tas, protams, šāviens uzblīdušās ēnu ekonomikas virzienā.
Protams, viņš visā pilnībā nenoliedz progresīvo nodokļu likmju ieviešanas vajadzību, taču nosauc virkni priekšnoteikumu:
- atbildīga un efektīva budžeta plānošana un izlietošana;
- skaidrs attīstības plāns – mērķi/resursi/rīcība;
- mērķtiecīgi ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi (primāri – nodokļu nemaksāšanas apkarošana un labticīgu maksātāju motivēšana);
- skaidra politiski akceptēta vīzija par nodokļu un nodevu sistēmas attīstību vidējā termiņā, kas rada prognozējamību un paļāvību;
- nodokļu administrēšanas vienkāršošana un servisa kultūras uzlabošana;
- būtisko pārvaldības reformu turpināšana, politiskas un pārvaldības pārskatu atbildības nostiprināšana – nodokļi par pakalpojumiem;
- analīze un modelēšana par izmaiņu sekām.
Viss prātīgi un pareizi. Tik prātīgi, ka, zinot vismaz līdzšinējo praksi un tempus (un, galvenais, panākumus!) šādu virzienu īstenošanā, pie progresīvām nodokļu likmēm tiksim, kad pūcei aste ziedēs. Ja pārdesmit gadu laikā neesam spējuši pietuvoties vecās demokrātijas valstīm ar nopietnām tradīcijām, neizskatās, ka viss te minētais piepildīsies pārredzamā nākotnē. Bagātie var gulēt mierīgi.
(Turpinājums rīt)
