Šāda veida kultūras izpēte Latvijā sākta 2006. gadā, kad pirmoreiz Latvijā tika veikts visaptverošs pētījums par iedzīvotāju ieradumiem, patērējot kultūru, un tika apkopoti iedzīvotāju viedokļi par dažādiem kultūras aspektiem.
Par pētījuma rezultātiem Latvijas Kultūras koledžā (LKK) notika diskusija „Kultūras patēriņa tendences Latvijā”. Pārpildītā zāle liecināja, ka jautājums ir aktuāls un interesants.
Diskusijas moderatores, starptautisko kultūras projektu koordinatores Agneses Hermanes vadībā viedokļos dalījās un diskusijas noslēgumā uz auditorijas jautājumiem atbildēja eksperti: LKK direktora vietniece studiju darbā Baiba Stille-Dubkeviča, Latvijas Nacionālās kultūras padomes (LNKP) priekšsēdētāja kinokritiķe Sarmīte Ēlerte, biedrības „Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs” KIM valdes priekšsēdētāja Zane Čulkstēna, komponists, producents, „Arēna Rīga” konsultants Aivars Hermanis, LKA un RPIVA asociētā profesore Sarmīte Jēgere un Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis.
Latvijas iedzīvotāju aptauja 2009
Pētījuma dati par 2009. gada kultūras patēriņu Latvijā liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir aktīvi kultūras patērētāji – salīdzinot ar 2008. gadu, būtiska krituma nav. Trešdaļa aptaujāto gada laikā vismaz reizi bija iesaistījušies lielākajā daļā aptaujas anketā iekļauto aktivitāšu. Pēdējā gada laikā katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji vismaz vienreiz piedalījies 8,7 kultūras aktivitātēs, savukārt pēdējā pusgada laikā – 5,4 aktivitātēs.
Salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, Jaunzēlandi, Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš sevišķi neatšķiras. Dati rāda, ka muzejus un teātrus mēs apmeklējam praktiski vienādā intensitātē. Nepamatotas izrādījušās arī bažas par to, ka sabiedrība ar katru gadu aizvien mazāk lasa. Grāmatu lasīšana mazumā gājusi tikai ASV. Citur, piemēram, Lielbritānijā, Francijā, Norvēģijā, to skaitā arī Latvijā, cilvēki lasa pat vairāk nekā pirms 30 gadiem.
Pēdējā gada laikā palielinājies pastarpināti lietojamās kultūras produktu (televīzija un internets) patēriņš, bet samazinājies tiešais patēriņš – dzīvo mākslu lietojums. Visbiežāk Latvijas iedzīvotāji piedalījušies šādās kultūras aktivitātēs: 70% skatījušies televīzijā kultūras raidījumus, 69% lasījuši grāmatas, bet 65% apmeklējuši brīvdabas pasākumus savā pilsētā vai pagastā. Vairāk nekā puse iedzīvotāju – 56% – apceļojuši Latviju un apmeklējuši baznīcu.
"Pēdējā gada laikā palielinājies pastarpināti lietojamās kultūras produktu (televīzija un internets) patēriņš, bet samazinājies tiešais patēriņš – dzīvo mākslu lietojums."
Pārējās kultūras aktivitātēs iedzīvotāji iesaistījušies retāk – mazāk nekā puse vismaz reizi gada laikā. 46% iedzīvotāju vismaz reizi pēdējā gada laikā skatījušies raidījumu „100 grami kultūras”, 44% apmeklējuši pasākumus bērniem vai ģimenēm ar bērniem, 42% - balli, kur spēlējuši vietējie muzikanti, bet 41% - muzeju.
Divas piektdaļas iedzīvotāju pagājušā gada laikā vismaz reizi apmeklējuši teātra izrādi, izstādi un populārās mūzikas koncertu. Nedaudz retāk Latvijā dzīvojošie iesaistījušies tādās aktivitātēs kā atrakciju, izklaides parku (38%), sporta spēļu (37%), zooloģiskā dārza apmeklēšana (36%).
Aptuveni trešdaļa iedzīvotāju vismaz reizi devusies uz kinoteātri, 31% Latvijas iedzīvotāju pēdējo 12 mēnešu laikā vismaz reizi bijis tūrisma braucienā uz citu valsti, 29% devušies pārgājienā un vēl 29% apmeklējuši diskotēkas, naktsklubus.
Tikai 16% apmeklējuši operas vai baleta izrādes un vēl nedaudz retāk – 14% – spēlējuši azartspēles ārpus mājas.
Vai Latvijas iedzīvotājiem vajag vaučerus?
Prezentējot iepriekš minēto pētījumu, SAK priekšsēdētājs Roberts Ķīlis citēja Nīderlandes Karalistes kultūrpolitikas mērķi, kas paredz pilsoņu aktīvas un pasīvas kultūras līdzdalības kāpināšanu. Nīderlandē šāda veida pētījums tiktu uzskatīts par valstiski nozīmīgu veikumu, arī Latvijai tas paver iespējas izdarīt daudz vērtīgu, rīcībpolitikā balstītu secinājumu, vedinot dziļāk analizēt pētījumu.
„Kultūras patēriņš ir nokrities 2005./2006. gada līmenī. Labo gadu kultūras aktivitātes – kino apmeklēšana, atrakciju parku, sporta sacensību, arī teātra apmeklēšana – ir kritušās,” norādīja R.Ķīlis un rosināja domāt par to, ka Latvijai vajadzētu stimulēt kultūras pieprasījumu iedzīvotāju vidū, kā piemēru minot Nīderlandes kultūrpolitiku, kas paredz vaučeru un speciālu kultūras karšu izsniegšanu iedzīvotājiem, lai tādējādi mudinātu viņus bez maksas vai ar ievērojamām atlaidēm apmeklēt pašu izraudzītus kultūras pasākumus.
"Kultūras pētījums kārtējo reizi izceļ Latvijas sabiedrības sašķeltību."
Ekspertu domas dalījās jautājumā par kultūras patēriņa intensitāti. LKK direktora vietniece studiju darbā B.Stille-Dubkeviča uzskata, ka vidēji deviņi kultūras pasākumi uz vienu Latvijas iedzīvotāju gadā ir labs rādītājs, savukārt LNKP priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte ir pārliecināta, ka, salīdzinot ar pašas pieredzi, tas ir ļoti maz. „Kultūras patēriņš krītas līdzīgi tam, kā ir krities kultūras budžets, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem,” secināja S.Ēlerte. „Tas liecina par problēmām kultūras pieejamībā.”
LKA un RPIVA asociētās profesores S.Jēgeres viedoklī skanēja bažas, kaut tikai kultūras pieejamība valstī nekļūtu vēl mazāka. Pēc ekspertes domām, kultūras patēriņš dažādās Latvijas vietās atšķiras, un viņa rosināja teātrus mainīt repertuāra politiku un pieejamības jēdzienu – braukt nevis uz vienu pusi, bet uz dažādām vietām. S.Jēgere sacīja, ka saistībā ar pieejamību un dārdzību būtu interesanti uzzināt, cik Latvijā vēl palicis kultūras namu.
Krīzes brīžos cilvēki vairāk vēršas pie kultūras. Kultūras ministrijas mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka vairāk nekā iepriekšējos gados cilvēki klausījušies nopietno mūziku. Kopā ar nopietno mūziku pieaugusi arī interese par Leļļu teātri. „Arēna Rīga” konsultants Aivars Hermanis atklāja, ka apmeklētāju skaita samazinājuma dēļ pasākumu rīkotāji turpmāk varētu pārskatīt savas iespējas vest A klases izrādes uz Rīgu, jo tas varētu būt nerentabli.
Eksperti diskutēja arī par to, cik lietderīgi Latvijā tiek izlietots kultūrai paredzētais finansējums. Šajā kontekstā S.Ēlerte uzskaitīja, viņasprāt, svarīgākos kultūras finansējuma uzdevumus – stimulēt kultūras patēriņu un pieprasījumu, saglabāt Latvijas kultūras mantojumu un finansēt mākslas un kultūras radītājus. „Ja pastāvēs tikai princips „nauda seko pacientam”, Latvijā kultūra pastāvēt nevarēs,” ir pārliecināta LNKP priekšsēdētāja.
"Izpratni par kultūru sekmētu humanitārās un eksaktās izglītības līdzsvars politisko amatpersonu vidū."
Kas nākotnē notiks ar kultūras patēriņu, precīzi prognozēt nav iespējams. SAK priekšsēdētājs R.Ķīlis uzskata – pat tad, ja iedzīvotāju ienākumi atkal paaugstināsies, nevar droši apgalvot, ka palielināsies arī kultūras patēriņš. Pilnīgi iespējams, ka sabiedrība atkal sāks dzīties pēc sociālā statusa precēm, un tādā gadījumā, lai piesaistītu auditoriju, kultūrai pašai, iespējams, vajadzēs kļūt par statusa preci.
Ko darīt, lai politiķiem veidotos izpratne par kultūru kā nozīmīgu valsts attīstības nozari, kā elementāru instrumentu iztikšanai? Izpratni par kultūru, pēc R.Ķīļa domām, sekmētu humanitārās un eksaktās izglītības līdzsvars politisko amatpersonu vidū. Savukārt noteikts kultūras patēriņa minimums varētu tikt pieskaitīts cilvēktiesībām, lai cilvēki varētu dzīvot un iekļauties sabiedrībā. Apmeklējot kultūras pasākumus, viņi realizē savas pilsoņu tiesības, līdzdarbojas publiskajā dzīvē.
Lai vieno, nevis šķir!
Satraucošs ir viens no pētījuma secinājumiem par to, ka latviski runājošie kultūru Latvijā patērē gandrīz uz pusi vairāk nekā tie, kuru ģimenēs runā kādā citā valodā. Šie dati vedina secināt, ka etniskās integrācijas jomā Latvijā kaut kas nav kārtībā un nepieciešams steidzami domāt, kā problēmu risināt. R.Ķīlis norādīja, ka kultūra lieliski var kalpot kā integrācijas instruments, bet pēdējie dati liecina, ka līdz šim tas nav bijis gana iedarbīgs, tāpēc nepieciešami uzlabojumi.
Tautība nav šķērslis kino, muzeju, izstāžu un koncertu apmeklēšanai. Pētījums par kultūras patēriņu kārtējo reizi izceļ Latvijas sabiedrības sašķeltību, tāpēc pēdējais laiks būtu sākt domāt, kā cilvēkus apvienot, nevis pretstatīt.
Koncertu un teātra izrāžu krievvalodīgajai auditorijai Latvijā netrūkst. Runa vairāk ir par to, ka daļa krievu tautības cilvēku nejūtas piederīgi Latvijai, un tās ir neveiksmīgās integrācijas politikas sekas, nevis kultūras piedāvājuma problēma, secina eksperti.
