Palaidnīgais puika
Rīga 2005. gads. Puikam ir 13 gadi. Mamma par viņu un brāli neliekas ne zinis. Zēns dzer un klaiņo, „mācās” internātskolā.
2006. gadā, kad puikam ir 14 gadi, viņš no kāda krīzes centra ar ātro palīdzību tiek atvests uz bērnu slimnīcu. Aizkaitināts, impulsīvs, saskrāpējis sev ādu uz rokām, audzinātājām draudējis ar pašnāvību. Daudz smēķē – pat pa paciņai dienā. Periodiski osta līmi, lieto alkoholu. Izturas noslēgti, saspringti, atbild īsi, bet savu uzvedību vērtē kā normālu.
2009. gada februārī zēna mātei tiek atņemtas aprūpes tiesības, un viņš uzreiz nonāk bērnunamā, jo nav neviena, kas par puisi rūpējas. Rudenī, kad zēnam ir 16 gadu, viņš nonāk slimnīcā. Diagnoze – medikamentozā intoksikācija, grieztas brūces apakšdelmā. Zēnu uz slimnīcu bezsamaņā aizved ātrā palīdzība. Pēc kuņģa skalošanas un vispārējas medicīniskās novērtēšanas mediķi viņam iesaka turpmāk piesardzīgāk ievērot medikamentu devas.
2009. gada ziemā Rīgas bāriņtiesa saņem vēstuli no bērnunama, kurā zēns uzturas. Situācija ir sarežģīta. Vēstulē teikts, ka puika grupas telpās smēķē, lieto alkoholu, ir uzsācis intīmas attiecības ar krietni jaunāku meiteni. Draud ar seksuālu varmācību gan grupas biedriem, gan audzinātājām. Viņam bieži uznāk agresijas lēkmes. Ir izdemolējis vairākas telpas. Bērnunams uzskata, ka zēns ir jāizolē, jo viņš apdraud apkārtējos.
Jāārstē, bet ārstēties negrib
Tobrīd bāriņtiesa saprot: puikam ir jāārstējas no atkarībām, bet zēns to darīt negrib. MK 16.12.2003. noteikumi Nr. 726 nosaka: narkoloģisko palīdzību sniedz tikai ar bērna un vismaz viena no viņa vecākiem, aizbildņa vai bērna dzīvesvietas bāriņtiesas piekrišanu. Tātad jāpiekrīt gan bērnam, gan vecākam vai aizbildnim. Ja bērns ārstēties negrib, narkoloģisko palīdzību viņam, protams, nesniedz. Tie paši noteikumi paredz, ka narkoloģisko palīdzību bez bērna un vismaz viena no viņa vecākiem, aizbildņa vai bērna dzīvesvietas bāriņtiesas piekrišanas var sniegt tikai gadījumos, ja bērnam ir smaga alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu intoksikācija un ir apdraudēta viņa dzīvība vai viņam ir sākušies psihiski traucējumi, kuru dēļ viņš ar savu rīcību apdraud sevi, tuviniekus vai citas personas. Tas nozīmē - ja bērns guļ bezsamaņā vai demolē telpas, viņa un vecāku vai aizbildņu atļauja narkoloģiskajai palīdzībai nav jāprasa.
"Mēs no savas puses darījām visu, lai nepilngadīgo piespiestu ārstēties no atkarībām, bet viss beidzās bez rezultāta. Tas ir nožēlojami, ka mums nerūp bērnu un vienlaikus arī pašiem sava nākotne."
Noteikumu normas apstiprina arī likums „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”. Tā 14. panta 1. daļā noteikts: tiesa (tiesnesis) vai administratīvā komisija ar bērna un viņa vecāku (aizbildņa) vai bāriņtiesas piekrišanu var uzlikt bērnam par pienākumu ārstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu vai citādas atkarības, ja tā bijusi par pamatu nodarījuma vai pārkāpuma izdarīšanai.
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs mudina ieklausīties acīm redzamajās pretrunās - „ar bērna piekrišanu” un „uzlikt par pienākumu”. Un ja bērns negrib? Kas ar šo „pienākumu” notiek tad?
Gaidītās izmaiņas likumā
Redzot, cik sarežģīti ir piespiest zēnu ārstēties, bāriņtiesa ilgi un pacietīgi gaidīja izmaiņas Bērnu tiesību aizsardzības likumā.
Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērns nedrīkst lietot narkotiskās, psihotropās, toksiskās un citas apreibinošas vielas. Pēc likuma grozījumiem panta 3. daļa tagad paredz: bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi. Gadījumā, ja bērns vai viņa vecāki obligātajai ārstēšanai nepiekrīt, to veic, ja saņemta bērna dzīvesvietas bāriņtiesas piekrišana.
Te nu beidzot bāriņtiesa bija radusi iespēju nosūtīt puiku obligātai ārstēšanai, jo likums, kas ir augstāks par MK noteikumiem, tagad atļauj bērna piekrišanu vairs negaidīt. Protams, bāriņtiesa deva savu piekrišanu ārstēšanai, un tika stingri izlemts - puika jāārstē no atkarībām, grib viņš to vai ne.
Beidzot slimnīcā!
Veselības ministrija 2009. gada 16. oktobra vēstulē Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai norādījusi, ka bezmaksas obligāto ārstēšanos bērniem nodrošina VSIA „Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs” Rīgā, Tvaika ielā 2.
Puika ar lielām mokām tiek aizvests uz slimnīcu, savukārt tur viņu neuzņem, jo… MK noteikumos Nr. 726 ir teikts: stacionārā ārstniecības iestādē bērnu ievieto, ja ir narkologa nosūtījums vai arī viņš ir apreibinājies tik ļoti, ka radušies uzvedības traucējumi, kas var apdraudēt viņa veselību, un tādēļ izsaukts neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests.
Atkal sarežģījumi. Ja zēns tai brīdī būtu bezsamaņā vai neprātā, viņu slimnīcā varētu ievietot, bet tagad – nekā.
Puikas atvedēji sēdināja viņu mašīnā un brauca meklēt narkologu. Dabūja nosūtījumu, un puiku ievietoja slimnīcā. Visi priecīgi, ka bērns beidzot piedabūts ārstēties.
"Vienīgais ieteikums bāriņtiesām, vecākiem un aizbildņiem gadījumos, kad bērns ārstēšanā neiesaistās, – vediet viņu vēlreiz. Varbūt nākamreiz izdosies."
Pēc divām nedēļām zēns, izbrīvējis sev laiku, mierīgi ieradies bērnunamā pēc dažām mantām, kuras lieti noderētu slimnīcā. Paņēmis un devies atpakaļ uz slimnīcu. Drīz vien bāriņtiesa saņēmusi slimnīcas vēstuli, ka zēns no slimnīcas ir izslēgts, jo viņš ir pārkāpis tās iekšējās kārtības noteikumus. Protams, ne jau tikai patvaļīgās slimnīcas telpu pamešanas dēļ.
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja komentārs: „Ir pilnīgi skaidrs, ka obligātās ārstēšanas sistēma nedarbojas. Mēs no savas puses darījām visu, lai nepilngadīgo piespiestu ārstēties no atkarībām, bet viss beidzās bez rezultāta. Tas ir nožēlojami, ka mums nerūp bērnu un vienlaikus arī pašiem sava nākotne. Kas notiek tagad?
Mums būtībā nav iespēju šos no atkarībām sirgstošos bērnus obligātā kārtā izārstēt! Ir taču pilnīgi skaidrs: ja viņam ir nolemta obligātā ārstēšana, tad viņš slimnīcā negrib palikt un brīvprātīgi nepaliek. Protams, ka viņš no tās gribēs iziet! Tā arī neizdevās mūsu obligātās ārstēšanas mēģinājums.
Ko mēs audzinām? Ko mēs gribam izaudzināt? Vai kārtējo recidīvistu? Gribam to vai ne, bet aprīlī minētais puika būs pilngadīgs, un viņš būs starp mums...”
Atkarību ar varu neārstē
Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna atzīst: jā, gadās, ka pacientus, arī bērnus no slimnīcas izraksta. Iemesli – visdažādākie. Kā skaidro ārste, nav atšķirības, bērns uz slimnīcu atbraucis ar savu vai bez savas piekrišanas – ārstēšana jebkurā gadījumā ir vienāda, un pats galvenais, kas vajadzīgs – pacienta līdzdalība. Ar varu no atkarībām izārstēt nevar, pacientam pašam ir jāgrib un pašam jāiesaistās. Gadījumos, kad pacients, lai arī pusaudzis, dezorganizē visu nodaļas darbu, kad viņš traucē mediķiem un citiem pacientiem, citas izejas nav. Pacients no slimnīcas ir jāizraksta.
Kā skaidro A.Stirna, ir jāsaprot, ka likumos un noteikumos noteiktā obligātā bērnu ārstēšana nosaka kārtību, kā pacients nonāk slimnīcā. Viss ir viņa rokās: esi atvests, valsts apmaksā tavu ārstēšanu, mediķi godprātīgi pilda savus pienākumus – tagad izlem pats.
"Obligātā ārstēšana un piespiedu ārstēšana nav viens un tas pats, turklāt piespiedu ārstēšana bērniem Latvijā vispār nav paredzēta."
Vienīgais ieteikums bāriņtiesām, vecākiem un aizbildņiem gadījumos, kad bērns ārstēšanā neiesaistās, – vediet viņu vēlreiz. Varbūt nākamreiz izdosies.
„Mēs nevaram nevienu saslēgt roku dzelžos,” saka A.Stirna. Arī durvju aizslēgšana vai pacientu ieslodzīšana kamerās neko nedotu – atkarību tā neārstē. „Manuprāt, būtu jābūt kādam mehānismam, ar kuru bāriņtiesas vai kāds cits spētu uz pusaudzi iedarboties - ja tu neārstēsies, tev būs tas un tas,” saka A.Stirna. Obligātā ārstēšana un piespiedu ārstēšana nav viens un tas pats, turklāt piespiedu ārstēšana bērniem Latvijā vispār nav paredzēta.
Arī bāriņtiesai šobrīd nav padoma, ko īsti darīt situācijās, kad ir redzams - aug narkomāns vai alkoholiķis. „Šobrīd par šo jautājumu esam pieprasījuši informāciju no dažādām iestādēm, tāpēc skaidru atbildi sniegt nav iespējams. Vieni saka: likums ir un ir jāārstē, bet citi, ka likums ir, bet ārstēt nav iespēju un pamata,” saka A.Krasnogolovs.
