Tagadējā Igaunijas problēma ir tā, ka divus gadus ekonomiskie rādītāji ir tikai pasliktinājušies un rūpnieciskās ražošanas apjomi samazinājušies par 20 procentiem. Saskaņā ar šiem rādītājiem Igaunija atrodas triju pēdējo valstu skaitā Eiropā. „Mums nav ekonomiskās attīstības stratēģiskā plāna. Kā valdība, tā arī vietējās pašvaldības tikai paaugstina nodokļus, monopoluzņēmumi – savas cenas, taču ekonomika no tā neatlabst, drīzāk gan vēl vairāk plok. Krievu lamāšana un iekšējā ienaidnieka meklēšana, 2009. gada izsludināšana par inovāciju gadu, ticība, ka eiro ieviešana atrisinās visu, ir tikai darbība pamatjautājumu aizvietošanai. Galvenā problēma ir pieprasījuma trūkums,” norāda T.Vehi.
"Galvenā problēma ir pieprasījuma trūkums."
Produkciju nav kur realizēt, un ikviens tuvāk esošais tirgus, arī Krievijas, ir Igaunijas ekonomikai vajadzīgs. Otrkārt, neviens jau necenšas pierādīt, ka tikai Krievijas tirgus ir tas „glābšanas riņķis”, ka ekonomikai jābūt tikai uz tranzītu orientētai. Tajā pašā laikā atzīt tranzītu par kaitīgu ekonomikai ir neprofesionāli un muļķīgi, īpaši no tādas valdības, kura sevi dēvē par liberālu un tirgus ekonomikas atbalstītāju. Ja kāds piemin vārdu „Krievija”, tas nenozīmē atgriešanos „Savienībā”. Runāts tiek tikai par normālām attiecībām starp kaimiņvalstīm, kas būtu labvēlīgas Igaunijai kā ekonomiskā, tā arī drošības ziņā.
Jāpiebilst, ka tieši Tīts Vehi 1992. gadā ar Jegora Gaidara valdību parakstīja labvēlīgu ekonomiskās sadarbības līgumu un 1995. gada 24. novembrī Igaunijas valdības vārdā iesniedza iestāšanās pieteikumu Eiropas Savienībā. Šie divi dokumenti nebija pretrunā. No 1995. līdz 1999. gadam notika regulāras Krievijas un Igaunijas starpvaldību komisiju augsta līmeņa tikšanās, kuru rezultātā tika noslēgtas vairākas nozīmīgas vienošanās. Diemžēl 1999. gadā pie varas nākušie politiskie spēki šos kontaktus pārtrauca.
"Krievijas tirgus mums ir viscaur tikpat riskants kā mūsu pašu iekšējais vai kāds cits tirgus."
To, ka arī Ansipa valdības sabiedriskā un ārpolitika ir bijusi labvēlīga Igaunijas un Krievijas ekonomisko attiecību atjaunošanai, domā arī ļaudis Igaunijā, diemžēl - tikai premjerministra birojā. T.Vehi atzīst, ka viņu izbrīna bijušā kolēģa Kaleva Kuka avīzēs rakstītais, it kā Krievijas tirgus esot ārkārtīgi riskants. Tam gan var piekrist, kad Igaunijas eksports uz Krieviju samazinājās par 32 procentiem. Krievijas tirgus mums ir viscaur tikpat riskants kā mūsu pašu iekšējais vai kāds cits tirgus. Un vēl – ja Igaunija cer uz pieprasījuma palielināšanos savā iekšējā tirgū nākamajā un arī aiznākamajā gadā, nevajadzētu neievērot, ka Krievijas ekonomika jau uzrāda atlabšanas pazīmes un naftas cenu stabilizēšanās 70–80 ASV dolāru līmenī ļauj domāt, ka tas tā arī paliks.
Igaunijai ir steidzīgi nepieciešama ekonomiskās izaugsmes atjaunošana 4–5% robežās. Tagadējā situācijā tas ir iespējams, un, ja vēl iegūtu pāris procentu no šiem Austrumiem, tad varētu uzskatīt, ka pusi no uzdevuma esam atrisinājuši. Pretējā gadījumā šīs iespējas būs jāmeklē kaut kur Viduseiropā, bet tur no saviem konkurentiem visās jomās Igaunija stipri atpaliek salīdzinājumā ar tiem laikiem, kad tirgus noteikumi pašiem bija daudz labvēlīgāki. _______________
* Tīts Vehi – divkārtējs Igaunijas ekspremjers – 1992. un 1997. gadā, tagad Igaunijas lielražotāju asociācijas vadītājs.
** Kalevs Kuks – premjerministra padomnieks ekonomikas, izglītības un zinātnes jautājumos; bijis transporta un sakaru ministrs; Rīgikogu loceklis.
