Apgalvojumi ir viena lieta, bet tas, ko redzam ikdienā – gluži kas cits. Bet redzam mēs to, ka piepilsētu meži ir piedrazoti, autoceļu nomales dažviet izskatās kā pēc atomkara un lielākā daļa savākto atkritumu izgāztuvēs tiek apglabāta bez iepriekšējās apstrādes, kaut arī sadzīves atkritumu dalītās vākšanas sistēmas ieviešanai Vides ministrijai iedalīti 64 miljoni latu, no kuriem lielākā daļa jau esot iztērēta.
Pārstrādāto iepakojumu nesavācam, pārstrādājam ļoti maz
Kā liecina statistikas dati, Latvijā ik gadu radām līdz 800 000 tonnu sadzīves atkritumu jeb aptuveni 350 kilogramu uz vienu iedzīvotāju. Izlietotā iepakojuma apjoms 2007. gadā bija 355 603 tonnas, bet atkritumu apsaimniekošanas organizācijas uzskaitījušas par 32,5 tūkstošiem tonnu mazāk. Jautājums – kur palikusi starpība?
Atbilde nav tālu jāmeklē – to mēs paši ik dienu ieraugām piepilsētu mežos, grāvmalēs, mauriņos un nelegālajās izgāztuvēs, kuras, kā apgalvo dabas draugu organizāciju pārstāvji, it īpaši pēdējā laikā arvien vēršas plašumā.
Saskaņā ar Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas datiem vismaz pirms pāris gadiem pārstrādē nonāca vien 35% stikla iepakojuma, 22,7% plastmasas, 57,5% papīra un kartona, 29,4% koka un 49,9% koka iepakojuma. No 35 000 tonnu plastmasas jeb PET pudeļu izlietotā iepakojuma, kas ik gadu rodas valstī, atpakaļ tiek savākti un pārstrādāti vidēji 20 procenti.
Skaidrs, ka a/s „PET Baltija”, kas Jelgavā nodarbojas ar izlietoto PET pudeļu otrreizējo pārstrādi un spēj tikt galā ar aptuveni 18 000 tonnām šīs izejvielas gadā (lielākais šāda veida uzņēmums Baltijā), tas ir stipri par maz. Lielāko daļu izejvielu uzņēmums importē no citām valstīm. Jāteic, ka rūpnīcā redzamajām ārzemniecēm – pēc krāsām sapresētām, tīrām pudeļu ķīpām – ir visai maza līdzība ar nosmulētajām radiniecēm Latvijas ārēs vai kopu atkritumu konteineros.
Skaidrs, ka ministrijas ierēdņiem var rasties ideja uzstādīt apdzīvotās vietās automātus, kuri par katru iemestu PET, stikla pudeli vai skārdeni izmaksātu kādas naudiņas, un visi, kas uzskatītu tās par svarīgām, mestos atkritumu kalnus izbrīvēt no šīm vērtībām vai rātni ar maisiņiem pie rokas mērotu ceļu pie automatizētajiem naudas dalītājiem.
Depozītu sistēmas izstrādes divi gadi
Vides ministrijas parlamentārā sekretāre Žanete Mikosa gan norāda, ka depozīta sistēmas ieviešana neaizstāj šķiroto atkritumu vākšanas sistēmu, bet ir daļa no tās. „Ideja par depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā radās sabiedrības pieprasījuma rezultātā un diskusijās ar nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas vides aizsardzības jomā, un ar citu valstu ekspertiem par atkritumu apsaimniekošanas uzlabošanas iespējām.
Diskusijas par obligātās depozīta sistēmas ieviešanu notiek divus gadus. Šajā laikā ir analizēta citu valstu pieredze un dažādi pētījumi, kuri mēdz būt arī pretrunīgi, īpaši par sasniegto labumu un sistēmas mīnusiem. Šo periodu izmantojam, lai iegūtu aptverošu informāciju un iespējami kvalitatīvāk izstrādātu nepieciešamos normatīvo aktu grozījumus,” informē ministrijas pārstāve. „Šāda sistēma, tostarp aizvien pieaugošās prasības atkritumu apsaimniekošanas jomā un attiecīgi izmaksas, varētu arī motivēt ražotājus radīt jaunu, dabai draudzīgu iepakojumu. Kāpēc gan videi draudzīgs iepakojums, kas nerada kaitējumu dabai, nevarētu būt Latvijas „nokia”?”
Par visu beigās maksā pircējs
Kā zināms, ar savas „nokia” meklēšanu Latvijai īpaši nevedas: ja arī daža spoža ideja parādās, nekādu valsts pretimnākšanu tā vismaz līdz šim nav saņēmusi (par izņēmumu, šķiet, var uzskatīt gaisa lidotāju „Aerodium”) – tādēļ oriģināla iepakojuma ideja diez vai būs tā, kas izgudrotāju un Latvijas ekonomiku pārlūkojamā nākotnē cels saulītē.
Bet realitāte ir tā, ka PET pudeļu (runājot par depozītu sistēmu, galvenokārt tiek domātas tieši PET) savākšanas automāti ir dārgi, sākot no 15 tūkstošiem latu gabalā – jo gudrāks automāts, jo dārgāks – un ir skaidrs, ka pietiekami daudzās vietās tie tik un tā nebūs pieejami. Par depozītu sistēmas ieviešanu būtu jāmaksā ražotājiem – iepakojuma radītājiem. Saprotamu iemeslu dēļ tie papildu izdevumus nevēlas un depozītu sistēmas ieviešanai pretojas.
Latvijas Bezalkoholisko dzērienu uzņēmēju asociācijas pārstāve Inese Lielpinka aplēsusi, ka industrijas maksājumi par 1000 PET depozītu sistēmā var sasniegt pat 56 eiro (ja atlīdzība par automātā iemesto pudeli tiktu noteikta četri santīmi). Pašlaik dalītajā atkritumu vākšanas sistēmā šīs izmaksas ir 4,5 eiro. Protams, ka pircējam ir jāsaprot – ja ražotājam tara kļūs dārgāka, tad dzēriena pircējs par to samaksās ar uzviju. Jo beigu galā par visu maksā patērētājs.
"Realitāte ir tā, ka PET pudeļu savākšanas automāti ir dārgi."
Uzskati par depozīta sistēmas ieviešanu ir galēji pretēji arī pašu atkritumu apsaimniekošanas organizāciju starpā. Taču skaidrs ir tas, ka Igaunijā šī sistēma izvērsusies dārga un nes zaudējumus. Sarežģījumi bijuši arī Vācijā, turklāt, kā saka zinātāji, siltā laikā šie savācēji saprotamā kārtā nelabi ožot.
Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija (LASUA), kuras vairāk nekā pussimt biedri apkalpo gandrīz 90% no kopējā Latvijas tirgus apjoma, valdes priekšsēdētāja Jāņa Vilgerta personā jaunajai sistēmai pauž noteiktu atbalstu. „LASUA depozīta sistēmu uzlūko kā visefektīvāko iepakojuma savākšanas metodi. Piemēram, vienreiz lietojamā iepakojuma sistēma Norvēģijā (www.resirk.no) nodrošina pat 93% izmantoto pudeļu/bundžu savākšanu. Šī „gružu/iztukšoto pudeļu” savākšanas metode lieliski papildinās šķiroto atkritumu vākšanas sistēmu.”
Kas „par” depozītu sistēmu, kas „pret”
A/s „Latvijas Zaļais punkts” mārketinga un komunikācijas direktors Valdis Martinsons uzskata, ka pašreizējo atkritumu savākšanas sistēmu iespējams uzlabot ar šādiem pasākumiem:
- nodrošinot atkritumu konteineru pieejamību publiskajās un atpūtas vietās;
- nodrošinot, ka katram atkritumu ražotājam ir līgumattiecības ar atkritumu apsaimniekotāju;
- pašvaldībām vēl aktīvāk jāiesaistās nelegālo atkritumu ražotāju apkarošanā, jāmeklē un jāsoda nelegālo atkritumu īpašnieki, kā arī jānosaka stingrāki sodi par vides piegružošanu.
Dalītajā atkritumu savākšanā starp daudziem plusiem kā vienīgo trūkumu viņš atzīmē iedzīvotāju vājo motivāciju iepakojumu šķirot. Savukārt, ieviešot depozītu sistēmu, šī motivācija parādās. Pozitīvi vērtējams vēl tas, ka šāda sistēma veicinātu daudz lielāku materiālu atgūšanas īpatsvaru, kā arī vides tīrību.
Par depozītu sistēmas trūkumiem V. Martinsons uzskata:
- sadārdzinātas preču cenas;
- ierobežotu preču sortimentu;
- sarežģītu sistēmas kontroli;
- neefektīvu sabiedrības resursu izmantošanu;
- patērētājus apgrūtinošu nodošanas punktu sistēmu;
- bezpajumtnieku „aktivitātes”;
- higiēnas problēmas savākšanas punktos.
Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) vadītāja Rūta Bendere uzskata, ka „pašreizējos apstākļos izmantot dārgos depozītu automātus nav racionāli. Ir arī higiēnas problēmas ar šiem automātiem, īpaši vasarās. Ņemot vērā Latvijas situāciju, vajadzētu veidot taras nodošanas punktus, kuros viss jau tiek sašķirots – PET pudeles pēc krāsām, stikla pudeles un skārdenes. Pašreizējā situācijā Latvijā ir jāizvēlas vienkāršākais ceļš ar vismazākajām izmaksām”.
Uzrakstīts pareizi, pildīts netiek
Gudri saimniekojot, parasti dara tā, ka vispirms ķeras pie saimniekošanas sakārtošanas vienkāršākajiem veidiem; kad nodomātais tuvojas veiksmīgam izpildījumam, plāno tālāk – ko varētu vēl labāk. Latvijā pinamies vēl ar pašām prastākajām nebūšanām. Neprotam sadzīves atkritumus aizdabūt līdz konteineriem, nokārtot, lai visās iespējamās vietās būtu nevis viens, bet vairāki konteineri – atkritumu dalīšanai.
Tikai retās pašvaldībās, kā, piemēram, Bauskā, atkritumu apsaimniekotājs ik pa laikam noteiktās dienās organizē liela izmēra un bīstamo atkritumu savākšanu no iedzīvotājiem, lai vecie dīvāni un ledusskapji netiktu vilkti uz mežu. Tās ir lietas, par kurām, piemēram, Austrijā, Vācijā vai Norvēģijā, vispār nav galva jālauza. Tur iedzīvotāji atkritumus ierasti dala pa šķirām un nekurnot ved uz īpaši iekārtotiem konteineru laukumiem, jo citādi nemaz nav iespējams no tiem tikt vaļā un par kārtības neievērošanu nevēlas piedzīvot bargu sodu.
"Ņemot vērā Latvijas situāciju, vajadzētu veidot taras nodošanas punktus, kuros viss jau tiek sašķirots – PET pudeles pēc krāsām, stikla pudeles un skārdenes."
Arī tepat, kaimiņvalstīs, pat mazos ciemos dižojas krāsaini, skaista dizaina dalītās atkritumu savākšanas konteineri. Pie mums, piemēram, Rīgā, Purvciemā, sētvidos rēgojas apdauzītas, apskretušas kastes, kam jānes cēlais konteinera nosaukums. Protams, kāds varēs pateikt arī kaut ko labu (varbūt īpaši Vidzemē, kur saimnieko Ziemeļvidzemes Atkritumu apsaimniekošanas organizācija), bet tad iepriecinošie paraugi ir īpaši jāmeklē.
Vides izglītības projekta „Pēdas” vadītāja Vita Jaunzeme kārtējā sanāksmē par atkritumu savākšanas lietām, ko rīkoja domubiedru grupa „Tīri meži” ārstes Ilzes Aizsilnieces vadībā, atzina: „Es sīki izpētīju visu atkritumu apsaimniekošanas normatīvo dokumentu bāzi, un tur viss ir bez vainas: noteikts, kas kuram jādara, kādas kam tiesības un pienākumi, kā jākontrolē un jāsoda. Vaina ir tur, ka uzrakstītais netiek pildīts.”
Vienīgie cīnītāji – sabiedriskās organizācijas
Lielākā daļa problēmu atduras pašvaldībās. Atkritumu apsaimniekošanas likumā ir sīki noteikti pašvaldību pienākumi šajā laukā. Vispārīgāk tas noteikts likuma „Par pašvaldībām” 15. pantā.
Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktora vietniece Rudīte Vesere norāda, ka atkritumu apsaimniekošanā izmantojamie instrumenti ir šādi:
- pašvaldību saistošie noteikumi;
- maksa par atkritumu apsaimniekošanu;
- administratīvo pārkāpumu kodekss (vides piesārņošana un piegružošana, atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpšana u.c. atkritumu apsaimniekošanas prasību pārkāpumi).
Visiem zināmās problēmas ir tās, ka pašvaldības savu saistošo noteikumu izstrādē var rīkoties samērā brīvi, iepirkuma konkursos tās visbiežāk izvēlas atkritumu apsaimniekotāju lētāko piedāvājumu (R. Bendere, apsekojot iepirkumos nosauktās pakalpojumu cenas, norāda, ka tās nereti pat nesedz izmaksas, lai atkritumus nogādātu poligonā), kas nekādi nenodrošina atkritumu savākšanu pietiekamā kvalitātē, netiek arī gādāts, lai mājsaimniecības individuālās mājās noslēgtu līgumus par atkritumu aizvešanu pietiekamā apjomā.
No šejienes aug kājas izgāztuvēm ceļmalās un mežos. Kā izrādās, nav sakārtota arī sistēma, kā kontrolēt tās mašīnas (precīzāk, uzņēmumus), kas izved būvgružus – lai tos bez maksas neizgāztu pilsētu nomalēs un mežos, bet gan par maksu – poligonos.
Par to visu oficiālā līmenī faktiski neviens nesatraucas. Vides ministrija ir mierā ar to, ka dokumentos viss uzrakstīts ļoti sīki un pareizi, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija arī, un savā starpā īpaši nekontaktējas. Pašvaldības naudas trūkuma apstākļos rīkojas, kā var un māk, un paredzams, ka situācija var kļūt vienīgi sliktāka. Jo vairāk tādēļ, ka no 1. janvāra saistībā ar grozījumiem Dabas resursu nodokļa likumā nodokļa likme par tonnu būs trīs lati līdzšinējo 1,25 vietā. Tādējādi celsies gan maksa par atkritumu noglabāšanu poligonos, gan atkritumu izvedēju noteiktā maksa iedzīvotājiem.
Kā ar vējdzirnavām ar to visu cīnās sabiedriskās organizācijas. R. Bendere pašvaldībām izstrādā metodisku materiālu par atkritumu apsaimniekošanu, ietverot arī jautājumus, kas saistīti ar iepirkumu likumu. I. Aizsilniece, cerot uz Latvijas Pašvaldību savienības atsaucību, janvārī gatavojas rīkot kārtējo diskusiju par atkritumu savākšanas lietām, šoreiz tieši ar atbildīgajiem pašvaldību speciālistiem. Vides ministrijas parlamentārā sekretāre sanāksmei solīja atvēlēt telpas, kāda speciālista līdzdalību, bet neko vairāk gan nevarot prasīt – tas neesot ministrijas pienākumos.
