Ja pasaules ekonomika atrodas krīzes situācijā, tad tirgus ekonomika ir vēl lielākā krīzē – „Financial Times” diskusijā par kapitālismu spriež bijušais Eiropas Savienības konkurences tiesību komisārs, ES nākotnes (2020–2030) pārdomu grupas pārstāvis Mario Monti. Tirgus ekonomika tiek uzskatīta par negodīgu un neefektīvu. Galvenais pārbaudījums tai, varbūt pat demokrātijām, būs tas, vai tiks novērsta pieaugošā nevienlīdzība. Tāpēc nepieciešams izraudzīties labāko no konkurējošo ekonomiku modeļiem, pastiprināt jaunu tirgu integrāciju – pārdomās dalās Eiropas nākotnes eksperts.
Par mantkārības cenu
Neviens nespēj uzlikt laužņus baņķieru badīgumam. Kaut arī skaļas apņemšanās izskan, kad nošalc sabiedrības protesta vētra par valsts izglābto banku vadības atjaunotajām prēmijām. Vai bankām ir tik īsa atmiņa, un tās neko nav mācījušās no finanšu krīzes? – vācu biznesa laikraksts „Handelsblatt” šovasar intervijā jautāja vadības zinātņu ekspertam profesoram Fredmundam Malikam, kurš uzskata: vaina nav tikai atmiņā; vienkārši vadība turpina darboties ar ierastajām metodēm, bet tas ir tāpat kā sarežģītā situācijā vadīt kuģi, izmantojot sekstantu, nevis modernas satelīta navigācijas ierīces.
Savukārt kas attiecas uz apjomīgajām valstu finanšu injekciju paketēm ekonomikas stimulēšanai, pēc F. Malika domām, soli pa solim tiek atkārtotas tās kļūdas, ko deviņdesmitajos gados pieļāva japāņi. Jo šī nauda nenonāk reālajā ekonomikā. Pēc viņa aplēsēm, no amerikāņu atvēlētā viena triljona dolāru ekonomikā nonākuši vien pieci procenti, bet Vācijā – mazāk par vienu procentu.
F. Maliks uzskata, ka pašreiz notiekošo var salīdzināt ar 30. gadu krīzi, tikai apmēri ir citi, taču tirgus mehānismi ir salīdzināmi. Jo viens no biržu dzinuļiem ir mantkārība jeb priekšstats, ka bez darba var tikt pie bagātības. Vienīgais, kas uzplauka Amerikas Savienotajās Valstīs pēdējos gados, bija Volstrīta, kas sevi tagad nogalina, – vērtē F. Maliks, pēc kura domām finanšu tirgi ir pārlieku uzblīduši, daudz lielāki par reālo ekonomiku, un tādi vairs nebūs vajadzīgi.
Tomēr šī krīze ir simptoms būtiskām izmaiņām. Un risinājumi nenākot ne no ekonomikas un pat ne no valdībām. Cilvēki mācās, lai palīdzētu cits citam, tāpēc, pēc F. Malika domām, mēs redzēsim jaunu cilvēci. Un jaunais kapitāls būs zināšanas, bet nauda zaudēs vērtību.
Kapitālismam nav ārēju ienaidnieku
Tikai Kubas, Venecuēlas, Irānas vadoņi un daži Rietumu ideologi nosoda kapitālismu. Empīriski domājoši cilvēki zina, ka tam nav labas alternatīvas. Tomēr kapitālismam ir daudz veidu, un tie attīstās laika gaitā. Jautājums ir par to – kāds kapitālisms. Un vai pašreizējā krīze rada par to kādu skaidrību. Populārais mantkārības nosodījums, reaģējot uz krīzi, ir virspusējs – „Financial Times” diskusijā oponēja Lešeks Balcerovičs, Varšavas Ekonomikas augstskolas profesors, arī Eiropas Komisijas (EK) Pārrobežu finanšu uzraudzības novērtēšanas darba grupas pārstāvis. Viņaprāt, no ekonomistiem tiek gaidīts cilvēku uzvedības izskaidrojums saistībā ar situācijas faktoriem, nevis sacenšanās ar sludinātājiem un politiķiem.
Saskaroties ar augstu strukturālo bezdarbu, fiskālo spiedienu un demogrāfijas problēmām, sabiedrības novecošanos, daudzas Rietumu ekonomikas ir sākušas reformēt savu pārspīlēto labklājības stāvokli. Ķīna un Indija, samazinot valsts politisko kontroli pār ekonomiku, ir paātrinājušas savu izaugsmi. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis rāda: jo lielāka tirgus reformu akumulācija, jo straujāka ir izaugsme ilgtermiņā. Šīs un citas iniciatīvas ir palielinājušas tirgus un pilsoniskās sabiedrības nozīmīgumu. Pašreizējā krīze nozīmē, ka ir jāveic turpmāki pasākumi, lai atbrīvotu uzņēmējdarbību, kompensējot iekšzemes kopprodukta kritumu un tā glābšanas mēģinājumos atstāto mantojumu, īpaši milzīgi pieaugušo valsts ārējo parādu.
Vai krīzi var interpretēt kā tirgus sabrukumu, kas prasa lielāku valsts iejaukšanos? Ir viegli piekrist faktiem – par aktīvu burbuļiem daudzās ekonomikās, kā arī milzīgu finanšu konglomerātu vadību pieļautajām kļūdām. Simptomus tomēr nevajadzētu jaukt ar cēloņiem, jo tieši cēloņi ir nopietnu nesaskaņu iemesls, uzskata L. Balcerovičs. Viņaprāt, arguments, ka esam liecinieki pilnīgam tirgus sabrukumam, neiztur viselementārākos testus. Finanšu institūcijas un tirgi darbojas valsts veidotos makroekonomikas, reglamentējošos un politiskos ietvaros, un empīriski nav grūti norādīt uz nopietniem trūkumiem šajā sistēmā, kas veicinājis krīzi. Tostarp minama ASV Federālās rezervju sistēmas atvieglotā monetārā politika un uzkrājumu pārsātinājums dažās jaunajās ekonomikās.
"Ir jāidentificē un jāiznīcina milzīgu finanšu konglomerātu rašanos un attīstību veicinoša politika, kas krīzes situācijā var apdraudēt valstu finansiālo stabilitāti."
ES valstis, kurās ir radušies vislielākie "mājokļu burbuļi" - Lielbritānija, Īrija, Spānija - pieprasījumu pēc mājokļiem stimulēja ar nodokļu atvieglojumiem. Analītiski pamatotai mācībai no pašreizējās krīzes jāfokusējas uz finanšu tirgus noteikumiem, lai samazinātu bīstamo bumu un izputēšanas risku. Ir jāidentificē un jāiznīcina milzīgu finanšu konglomerātu rašanos un attīstību veicinoša politika, kas krīzes situācijā var apdraudēt valstu finansiālo stabilitāti. Taču šiem priekšlikumiem nav nekāda sakara ar grandiozo tirgus kapitālisma atkalizgudrošanas shēmu, norāda L. Balcerovičs.
Tiesa, katra krīze ir šoks masu uzticībai, un tam var būt politiskas sekas. Demokrātijā ekonomisko krīžu ietekmi ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību skaidro intelektuāļi un politiķi. Pastāv risks, ka empīriski apšaubāmas, bet emocionāli pievilcīgas interpretācijas, kas nosoda tirgu un aicina valdības uz lielāku ekonomikas kontroli un plānošanu līdz pat industrijas pārņemšanai īpašumā, var gūt panākumus. Demokrātiskā kapitālismā vienmēr ir ietekmīgi intelektuāļi, kuri nosoda kapitālismu un aicina valstis ierobežot brīvo tirgu. Šādām darbībām nav nekāda riska, un tā var gūt lielu atbalstu. Dinamiskam, uz uzņēmējdarbību balstītam kapitālismam mūsdienās nav nopietnu ārējo ienaidnieku, to vājināt var tikai no iekšienes, norāda L. Balcerovičs. Taču tas kaitētu ilgtermiņa izaugsmei skartajās valstīs un varētu radīt nopietnas ģeopolitiskas sekas, ja lielākās Rietumu valstis, sevišķi ASV, jau tā apgrūtinātas ar ekonomiskās krīzes mantojumu, tam padosies, kamēr Ķīna turpinās reformas.
Nenoteiktība mulsina
Kapitālisms nav „brīvais tirgus” vai „laisser faire” (nulles valdība plus policists) sistēma, uzskata Edmunds Felpss, Kolumbijas universitātes profesors, 2006. gada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā. Bez valsts nodrošinātas aizsardzības investoriem, aizdevējiem un kompānijām pret monopolismu, maldināšanu un krāpšanu kapitālisma sistēma funkcionē sliktāk. Šīm sistēmām var pietrūkt nepieciešamā politiskā atbalsta, kas izraisītu sociālu stresu, jo nebūtu subsīdiju, kas veicinātu mazāk nodrošinātās sabiedrības daļas iekļaušanos formālajā uzņēmējdarbības ekonomikā. Visbeidzot, milzīga sociālās apdrošināšanas sistēma, kāpēc rodas augsti nodokļi, mazs atalgojums un zems labklājības līmenis nedrīkst ievainot kapitālismu.
Šobrīd kapitālisms atrodas savas otrās krīzes vidū. Viens no piedāvātajiem tās izskaidrojumiem ir – baņķieri, lai ko viņi zināja par kapitālismu, saprata: lai saglabātu darbu un bonusus, viņiem jāaizņemas aizvien vairāk un jāaizdod arvien vairāk, lai saglabātu iecerēto peļņu un akciju vērtību. Līdzdalība bija tajā, ka korporāciju vadībām neizdevās ierobežot bonusus un līdzsvarot banku kapitālu līdz līmenim, kas neapdraudētu bankas mājokļu cenu krišanas gadījumā. Taču nedrīkst aizvērt durvis uz sistēmām, kas ir ļāvušas uzlabot dzīvi, uzskata E. Felpss.
Jauna ēra – atbildīgs kapitālisms
Finanšu un ekonomiskā krīze ir aizslaucījusi daudzas idejas par to, kā sabiedrībām vajadzētu vadīt savas ekonomikas. Vāciju krīze ir novedusi sliktākajā situācijā pēckara vēsturē. Daži kā diagnozi jau ir noteikuši līdzšinējās finanšu pasaules beigas. Vēl nesen par jaunās ekonomikas paraugu tika sludināta bijušā ASV Federālās rezervju sistēmas priekšsēdētāja Alana Grīnspena ēra. Lai atveseļotos pēc krīzes, tika aicināts atkal ieviest valsts monopola kapitālismu, dažreiz dēvētu par “jauno kapitālismu”. Krīzei vajadzētu būt kā „caurejas līdzeklim” finanšu sektoram, bet pastāv risks, ka reaģēšanā uz to var aiziet par tālu – brīdinošu vērtējumu sniedzis Vācijas ekonomikas ministrs Karls Teodors Gutenbergs.
Mums ir jāizveido saprātīgi noteikumi, kas visiem tirgus dalībniekiem būtu jāievēro un kas veicinātu pārskatāmību, ticamību un uzticēšanos. Mēs zinām, kā sasniegt uz stabilitāti orientētu monetāro politiku. Mums ir jāatjauno stabilitātes un atbildības kultūra uzņēmējdarbībā. Individuālos centienus jāstimulē ar panākumiem ilgtermiņā, jānovērš tagad (un uzreiz) ierāvēju pārmērības un jāsoda par pārmērīga riska uzņemšanos. Stingri ievērojot konkurences noteikumus, saņemot valsts atbalstu, ilgtermiņa uzņēmējdarbība netiek apdraudēta. Mūsu sociālajām sistēmām būtu jāaizsargā tirgus dalībnieki no tirgus izmaiņu sekām, bet ne uz tirgus elastības rēķina. Šie principi ir pēckara Vācijas sociālās tirgus ekonomikas izaugsmes vadmotīvi – atgādina ES ietekmīgākās ekonomikas vadītājs.
Gan īstermiņā krīzes pārvarēšanā, gan pieņemot turpmākos ilgtermiņa attīstības lēmumus, ir svarīgi, lai politiķi, baņķieri, investori un vēlētāji skaidri saprastu, kas nogāja greizi ar pasaules ekonomiku. Daži mājokļu un finanšu burbuļi ir skaidri identificēti: pārāk brīva (atvieglota) monetārā politika, kļūdaini stimuli mājokļu tirgos, finanšu iestāžu nepietiekama uzraudzība un noteikumu trūkums, kas ļāva izveidot ēnu banku sistēmu, banku nepietiekamas motivācijas un riska pārvaldības uzraudzīšana, kā arī neveiksmes reitingu aģentūru un finanšu tirgus uzraudzībā, – rezumē K.T. Gutenbergs.
"Vidējā temperatūra" – nav tik slikti?
Pasaules reālais iekšzemes kopprodukts laikā no 1980. līdz 2007. gadam pieauga par 145 procentiem vai vidēji apmēram par 3,4% gadā. Tā saucamā kapitālistu alkatība motivēja darījumu cilvēkus un palīdzēja simtiem miljonu izrauties no nabadzības. Kapitālisma loma ir redzama pēc straujajiem Ķīnas un Indijas ienākumiem pēc tam, kad tās ieviesa tirgus reformas. Pat ja recesijā var pilnībā vainot kapitālismu, un tas ir pelnījis lielu daļu vainas, lejupslīdes izraisītie zaudējumi ir bāli salīdzinājumā ar lieliskajiem panākumiem iepriekšējās desmitgadēs – uzskata pētnieki Garijs Bekers un Kevins Merfijs. Viņi piedāvājuši aprēķinus: pesimistiski pieņemot, ka pasaules IKP kritums 2008.-2010. gadā būtu 10 procenti, pasaules IKP 1980.-2010. gadā būtu 120 procenti jeb 2,7 procenti gadā. Tātad viena iedzīvotāja ienākumi būs pieauguši gandrīz par 40 procentiem, lai gan pasaules iedzīvotāju skaits arī ir pieaudzis – ar vidējo statistiku mēģina pārliecināt autori.
Jāmostas interesei par Āzijas kapitālismu
Āzijas ekonomiku izturība un pat izaugsme uz pasaules krīzes fona nostiprina pārliecību, ka attaisnojas Āzijas pieeja kapitālismam. Tiesa, arī tā nav viendabīga, precizē Singapūras universitātes profesors Kišore Mahbubani. Ķīnā ekonomika tiek pārvaldīta atšķirīgi no Indijas. Tomēr ne Ķīnā, ne Indijā nav zaudēta ticība kapitālismam, jo to elite labi atceras iepriekšējās alternatīvas. Āzija liek lietā brīvā tirgus priekšrocības: paaugstināts darbaspēka ražīgums, valsts līdzekļu efektīva izmantošana un izvietošana, milzīgs ekonomiskās labklājības pieaugums un, pats galvenais, simtiem miljoni cilvēku ir glābti no galējas nabadzības.
Diskutējot ar eiropiešiem par „Āzijas gadsimtu”, K. Mahbubani pauž neapmierinātību par ES sadarbības trūkumu. Eiropiešiem būtu jāpieņem kā realitāte „Āzijas gadsimts”. Taču Eiropas intelektuāļi joprojām maz interesējoties par Āzijas ekonomikas perspektīvām. Tāpēc tiek atgādināta prognoze: līdz 2050. gadam četras lielākās tautsaimniecības pasaulē būs Ķīna, Indija, ASV un Japāna.
"„Āzijas gadsimts” tikai sākas, un tagad ir laiks rīkoties."
Āzijas valstu ekonomikas intelektuāļi nav aizmirsuši arī ES un ASEAN (Dienvidāzijas valstu asociācijas) ārlietu ministru tikšanos 90. gadu sākumā un Beļģijas ārlietu ministra Villija Klāsa sacīto, ka līdz ar aukstā kara beigām pasaulē palikušas tikai divas lielvaras: ASV un ES. Šāda arogance ir izrādījusies tuvredzīga. K. Mahbubani norāda arī uz lēmumu gauso pieņemšanas procesu ES, kas izskaidrojams ar 27 valstu interešu dažādību. Turklāt Eiropai arī neesot ne politikas, ne stratēģijas attiecībās ar ASEAN. Ja ES nepiedalās tagad, vēlāk tā būs spiesta pieņemt prasīto cenu, prognozē zinātnieks, jo „Āzijas gadsimts” tikai sākas, un tagad ir laiks rīkoties. Abi reģioni gūtu labumu no ciešākām partnerattiecībām. Āzija ir gatava skatīties uz Eiropu. Bet liels jautājums ir, vai Eiropa ir gatava skatīties uz Austrumiem?
Pavērsiens būs, bet – kāds?
Labos laikos kolektīvā cilvēku psiholoģija mūs pārliecina, ka dzīvojam jaunā ērā. Tad seko katastrofu vai bankrotu vilnis, un jaunie ortodoksāļi saka, ka anglosakšu liberālā tirgus ekonomika ir mirusi un diskreditējusi globalizāciju - uz diskusiju augsni norāda sers Martins Sorrels, viena no pasaulē lielākā reklāmas uzņēmuma WPP vadītājs.
Bijušais Turcijas finanšu ministrs, ANO Attīstības programmas vadītājs Kemals Derviss uzskata: samērā ātra ekonomikas atveseļošanās ir iespējama, ja tiktu ievēroti vairāki faktori, tostarp valstij jācaurlūko finanšu sektors, vajadzības gadījumā pārņemot banku, nevis nogaidot. Valsts izdevumiem jāaizstāj nedrošā privātā pieprasījuma lejupejošu spirāli. Un jāpalīdz visneaizsargātākajiem, lai tie netiktu iestumti destruktīvā izmisumā. Ja viss tiks izdarīts, kā nākas, ekonomikas pieaugums var atsākties 2010. gadā. Taču pat pie šī optimistiskā scenārija, pasaule būs mainījusies neatgriezeniski, rezignēts ir K. Derviss.
Pēdējo divu gadsimtu laikā pasaule ir piedzīvojusi līdzīgas krīzes, un, līdz šim vienmēr ir atguvusies, uzsākot ceļu uz arvien augstāku materiālo labklājību, stoiciskā mierā savus uzskatus pauž A. Grīnspens, kurš ASV Federālo rezervju sistēmu vadīja 18 gadus un atkāpās 2006. gadā. Tieši viņam pasaule pārmet līdzdalību mājokļu un kredītu burbuļa radīšanā. Arī jau pieminētais F. Maliks „Financial Times” norāda: „Krīze bija neizbēgama, taču tai nevajadzēja notikt tādos apmēros. Turklāt, ja Grīnspens apgalvo, ka burbuli nevar pamanīt, pirms tas plīst, tā nav taisnība. Viltus attīstība bija redzama pēc daudzām pazīmēm.”
Augustā, kad pasaulē tika „atzīmēta” ASV investīciju bankas „Lehman Brothers” bankrota gadadiena, A. Grīnspens norādīja, ka arī nākotnē finanšu krīzes būs, jo cilvēka dabā ir labklājības laikos atgriezties pie riskantām pārmērībām, un cilvēkam, piedzīvojot ilgāku labklājības posmu, labpatīk pieņemt, ka tas turpināsies. A. Grīnspens jau paredz, ka Lielbritāniju nākamā finanšu krīze un globālā recesija skars smagāk nekā ASV, jo tās ekonomika ir globāli orientēta.
Tikmēr par atkopšanos no krīzes pasaulei vēstī paši baņķieri ar savu uzvedību. Novembrī ASV finanšu sektora milža „Goldman Sachs” vadītājs Loids Blankfeins darbinieku dāsno prēmēšanu medijiem skaidrojis ar to, ka bankas strādā sociāliem mērķiem. Kompānija gada trešajā ceturksnī guvusi vairāk nekā trīs miljardu ASV dolāru peļņu, tāpēc viņš ticot – banku lielās peļņas un piemaksas ir zīme, ka pasaules ekonomika atgūstas. Kompānija darbiniekiem gada beigās piemaksās plānojot izmaksāt vairāk nekā 20 miljardus ASV dolāru.
Tiesa, pagaidām optimistiskajās prognozēs netiek vērtēts, kādas izmaiņas pasaules krīzes scenārijā var radīt Dubaijas finanšu katastrofa, kuru arī izraisījusi dzīvošana pāri saviem līdzekļiem.
Lai nepieļautu, ka baņķieru alkatība kaitē ES valstu pilsoņiem, prezidējošā valsts Zviedrija novembra beigās paziņoja, ka vēlas, lai topošajai ES finanšu pakalpojumu uzraudzības institūcijai būtu iespējas tieši sodīt dalībvalstu bankas, kuras pārkāpj bloka noteikumus darbībai finanšu jomā. Eiropas Komisija paziņojusi, ka noteikumi palīdzēs pielikt punktu pārmērīgu risku uzņemšanās kultūrai, lai gūtu īstermiņa panākumus uz ilgtermiņa rentabilitātes un saprātīgas risku pārvaldes rēķina.
Paredzams, ka jaunie noteikumi varētu stāties spēkā 2011. gada beigās, jo jāatrod kompromisi. Piemēram, pret ES finanšu uzraugu un regulatoru iebildusi Lielbritānija, ES galvenais finanšu centrs. Eiropa patiešām nesteidzas.
