Par priekšlaicīgām tiek uzskatītas dzemdības no 24. līdz 36. grūtniecības nedēļai ieskaitot – apmēram no sestā līdz astotajam grūtniecības mēnesim. Ar 37. grūtniecības nedēļu visi mazuļa orgāni ir attīstījušies tik tālu, lai bērniņš spēj pasaulē dzīvot patstāvīgi. Mazulis, kas pasteidzas ierasties ātrāk, ir pārbaudījums gan vecākiem, gan mediķim. Bet visi, kas šo pārbaudījumu ir pieredzējuši, zina, cik apbrīnojami daudz dzīvotgribas ir bērniņā, kas nācis pasaulē, nesagaidot grūtniecības devīto mēnesi. Priekšlaikus dzimušie bērniņi raud retāk nekā laikā dzimuši mazuļi, jo viņiem nav tik daudz enerģijas. Šie bērni iemācās tikt galā ar satraukumu, neko nedarot. Savā ziņā viņi ir izredzētie.
Priekšlaikus dzimušie bērni Latvijā parasti nonāk speciālās nodaļās – perinatālās aprūpes centros, kas atrodas Rīgā, Valmierā, Liepājā un Jēkabpilī. Ir, protams, tādi, kas neizdzīvo. Ir tādi, kurus vecāki pamet – un, izrādās, tie nebūt nav vārgākie, bet tieši veselīgākie mazuļi. Vienības gatves bērnu slimnīcas mediķi zina kādu stāstu, kad turīgi vecāki, kam jau bija pusaugu bērns, nevarēja tikt pie otra bērniņa un galu galā izvēlējās dārgo mākslīgo apaugļošanu. Izrādījās – būs dvīņi. Mazuļi piedzima krietni par ātru, vecāki paskatījās, padomāja un no abiem mazulīšiem atteicās. Sak, jau tā mums viņi tik dārgi izmaksāja, sazin cik vēl naudas vajadzēs... Tikmēr nodaļas gaiteni rotā fotogrāfijas ar citiem priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem toreiz un tagad. Skolas solā. Kāzu tērpā. Dzīvē...
Kā stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonataloģijas klīnikas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsārste Dace Tropa, te savas dzīves pirmās nedēļas un mēnešus ik gadu pavada vidēji trīssimt bērnu, apmēram piecdesmit no tiem ir dzimuši ar svaru zem viena kilograma. Daktere teic, ka piedzimt un vēlmi dzīvot gan pasaulē, gan Latvijā pauž arvien agrāk dzimuši mazuļi. Tagad piedzimst, izdzīvo un dzīvo pat 24. grūtniecības nedēļā dzimušie.
"Mazuļi piedzima krietni par ātru, vecāki paskatījās, padomāja un no abiem mazulīšiem atteicās. Sak, jau tā mums viņi tik dārgi izmaksāja, sazin cik vēl naudas vajadzēs..."
Austrumlatvijas perinatālās aprūpes centrā Jēkabpils reģionālajā slimnīcā šogad aprūpēti 205 mazuļi. Patlaban te šo pasauli iepazīst 780 gramus smags mazulis, un mediķi cerīgi saka: gan būs labi. Viņu nodaļā ik gadu spītīgi aug un svarā ņemas apmēram 10 mazuļi, kas dzimuši svarā līdz kilogramam.
Arī Vidzemes slimnīcā ik gadu pirmos dzīves mēnešus pavada ap 300 bērnu – gan tie, kas pasteigušies nākt pasaulē, gan tie, kas cietuši no smagām dzemdību traumām vai kāda cita iemesla dēļ jūtas slikti. Pirms diviem gadiem slimnīcā „uzčubināties” izdevās puisēnam, kas piedzimstot svēra 630 gramus. Tiem, kas domā, ka šādus mazuļus glābt nav vērts, vajadzēja redzēt to emociju salūtu, kad savā divu gadu dzimšanas dienā puika pats savām kājelēm mammai pie rokas atnāca dakteriem un māsiņām palielīties, cik liels ir izaudzis.
Kurzemes mazuļus savukārt aprūpē Liepājas reģionālajā slimnīcā. Tur šogad uzturējušies jau 280 bērni, mazākais svēris 900 gramus. Nodaļa martā svinēs 15 gadu dzimšanas dienu un priecājas, ka arī pie viņiem regulāri ciemos nāk braši puikas un meitenes, kas dzimuši kā vismazākie rūķīši.
Sirdsdarbs bez pašslavināšanās
Mazajam cilvēciņam, kas ieradies pasaulē par ātru, visvairāk vajag siltumu. Siltas, siltas zeķes, cepures un siltu, siltu segu. Mammas visbiežāk šādas lietas vēl nav paspējušas sarūpēt. Bet ir cilvēki, kas laikus padomā gan par viņām, gan par viņu mazuļiem.
Adītāju portāla „Musturs” meitenes pastāvīgi darināt apģērbus mazuļiem sāka pirms gadiem četriem, bet ideja aizgūta no portāla calis.lv, kad tur savā izturības stāstā dalījās sieviete, kam negaidīti priekšlaikus piedzima bērniņš. Tā tas sākās. „Mustura” meitenes adīja pašas, mudināja adīt citas, un pamazām kustība attīstījās.
Kā stāsta adījumu savākšanas un nodošanas koordinatore Ilze, krāsainos darinājumus Rīgas un Valmieras slimnīcām viņa nogādā vairākas reizes gadā. Ada gan jaunas sievietes, gan vecmāmiņas, un tas ir patiess sirdsdarbs. Sievietes saada, aizved savus adījumus un klusi atdod: lūdzu un paldies!
"Kad piezvanīju uz slimnīcu, lai piedāvātu palīdzību, saņēmu satrauktu atbildi, ka naudas viņiem neesot. Mediķi bija ļoti patiesi pārsteigti un priecīgi par piedāvājumu adīt tāpat – bez atlīdzības."
Viņas ir ļoti dažādas – jaunas un vecākas, no dažādām Latvijas malām. Nupat Ilze saņēmusi paciņu ar sūtījumu no Anglijas. Kāda latviete tur saadījusi prāvu paciņu ar zeķēm, cepurēm un cimdiņiem un Ziemassvētku gaidās atsūtījusi nodošanai mazuļiem. Lūk, vēl cits stāsts. Kāda sieviete bija saadījusi 50 krāsainus komplektus – zeķes un cimdus. Viņa gada sākumā bija apņēmusies katru nedēļu uzadīt vienu komplektu, un to arī izdarīja. „Mēs gribam palīdzēt ar siltumu gan bērniņam, gan mammai. Bērniņa ienākšana pasaulē krietni pirms paredzētā laika vecākiem ir gan šoks, gan pārbaudījums. Mammai tad nav laika, ne spēka adīt. Viņai jāredz, ka kāds jau ir parūpējies,” saka Ilze.
Daktere D. Tropa stāsta, ka viņu nodaļai adījumus ik pa laikam atved arī citas sievietes. Ienāk, nodod sūtījumu, bet nestāsta, kas viņas ir. „Kāpēc jums zināt, kas mēs esam!? Mēs taču zinām jūs,” sakot adītājas. Valmierā adīt regulāri aicina veikals „Do dzijas”. Liepājā šogad pirmo reizi adījumus priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem vāc Ginta. Viņa saka: „Kad piezvanīju uz slimnīcu, lai piedāvātu savu palīdzību, saņēmu satrauktu atbildi, ka naudas viņiem neesot. Mediķi bija patiesi pārsteigti un priecīgi par piedāvājumu adīt tāpat – bez atlīdzības.” Nu jau viss notiek: meitenes ada. Darinājumus uz slimnīcu nolemts vest 18. decembrī. „Skaidrs ir viens – Dieviņš zina, kad kuram jānāk pasaulē. Tā var notikt ar jebkuru mammu. Pirmās nedēļas paies ar citām, ne tām priecīgākajām domām un cītīgu apņemšanos iebarot mazajam kaut vienu pilīti piena. Tāpēc mēs nākam palīgā!” tā Ginta.
Drēbes priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem sievietes ada visā pasaulē, internetā daloties gan ar pieredzi, gan adījumu rakstiem un padomiem. Ir sievietes, kas ada mazmazītiņas drēbītes bērniņiem, kas piedzimst priekšlaikus un neizdzīvo. Vecākiem tad ir drēbītes, kurās maziņo saģērbt, lai atvadītos.
Rīdzinieki ir apadīti, Latgalē vēl salst…
Visu aptaujāto Latvijas mazuļu aprūpes vietu mediķi vienā balsī atzīst – mums tik ļoti noder šie adījumi! – un sūta visām adītājām sirsnīgus paldies vārdus. Kā stāsta mediķi, parasti adījumi ir ļoti krāšņi un gaumīgi. Iedomājieties: mazulis ir vārgs, bet mamma skatās – kāds ir parūpējies, lai viņam ir krāsainas zeķes un cepure, lai ir silti kājām un galviņai. Mamma un siltums – tas ir tas, ko visvairāk vajag priekšlaikus dzimušam mazulim.
Adījumiem vislabāk der vilna vai pusvilna. Ideāli, ka tā piemērota mazgāšanai veļas mašīnā. Nedrīkst izmantot mohēru vai citu pūkainu materiālu. Mazajiem bērniņiem ada zeķītes ar pēdiņas garumu 5-6 cm un tikpat garu stulma daļu ar aukliņu aizsiešanai, kas ir ļoti svarīgi. Mazliet lielākiem mazuļiem ada zeķītes ar pēdiņas garumu 7-8 cm, tāpat ar aukliņu sasiešanai. Slimnīcām vajadzīgas arī lielākas zeķītes, 10-12 cm garas. Zeķīšu dzija var būt arī kodīga (tīra lauku vilna), lai kairinātu bērna pēdiņu, veicinot asinsriti.
Mazuļiem vajadzīgas arī cepurītes: vienkārši uzvelkamas, adītas sviķelī no mīkstas vilnas vai pusvilnas. Izmēri: dziļumā 10-15, platumā 15-20 cm. Jauki, ja cepures galā ir kaut kas uzmundrinošs un lustīgs – vecāku priekam, jo mazuli mamma un tētis bieži liek sev uz vēdera – pie sirds.
"Kāda sieviete bija saadījusi 50 krāsainus komplektus – zeķes un cimdus. Viņa gada sākumā bija apņēmusies katru nedēļu uzadīt vienu komplektu, un to arī izdarīja."
Ļoti, ļoti noderīgas ir sedziņas – 50x50 cm lielas, jau lielākiem mazuļiem noderēs 70x70 cm sedziņas, arī kāda 1,2mx1,2 m liela. Tieši sedziņas visvairāk gaida Liepājā. Nodaļas māsiņas atzīstas, ka viņas segas mazajiem savulaik adījušas pašas, bet nu jau tās nomazgātas un padilušas – ne tur lāga smukuma, ne siltuma.
Adītājas ir bijušas tik čaklas, ka Vienības gatves slimnīcas mazākajiem iemītniekiem allaž ir silti – netrūkst ne zeķu, ne sedziņu. Ir saadīts tik daudz zeķīšu, ka katrs mazulis savas pirmās vilnas zeķes saņem dāvanā uz mājām.
Jēkabpils slimnīcas mazuļu aprūpes nodaļa saka milzu paldies Maltas puses rokdarbniecēm, kas pavasarī atveda savus darinājumus, taču ar tiem vēl stipri par maz. Arī jēkabpilieši būtu priecīgi, ja pirmās zeķītes dāvanā varētu saņemt katrs Latgales steidzīgais mazulis – tagad viņi tās atstāj mantojumā turpat, slimnīcā.
Nāksi palīgā? Rīgas un Valmieras adītājas var sazināties ar Ilzi (tālr. 29139464), savukārt Liepājas slimnīcas mazuļiem dāvanas kopīgā sainī liek Ginta (tālr. 28380130). Aicināts atsaukties tiek kāds no Latgales puses, kas spētu uzņemties rūpi par Austrumlatvijas perinatālās aprūpes centru Jēkabpilī, kur ļoti noderētu gan sedziņas, gan zeķītes un cepurītes.
