Jūras glābšanai būs nepieciešami gari gadu desmiti
Arī šim valdības lēmumam ir uzradušies kritizētāji, kuri noteikumos ietvertos ierobežojumus uzskata vai nu par nepietiekamiem, vai – gluži pretēji – tādiem, kas lobē valdošās partijas atbalstošos ekonomiskos spēkus. Zīmīgi, ka šie „mīklainie spēki” nekad netiek nosaukti. Taču noteikumus Nr. 748 mēs tiešām varam uzskatīt tikai par nelielu, bet nozīmīgu soli pareizajā virzienā.
Lielāko ļaunumu jūrai nodara nevis no mājsaimniecībām aizplūstošie ar fosfātiem piesārņotie notekūdeņi pēc veļas un trauku mazgāšanas, bet gan lauksaimniecībā izmantotie fosfāti. Šo faktu ar pētījumiem apliecinājuši vadošo Eiropas valstu ekologi – vismaz 50–60% fosfātu jūrā nonāk tādēļ, ka lauksaimnieki neievēro agroķīmijas saprātīgas devas. Tāpēc jūra ik vasaru strauji aizaug ar aļģēm, to pūšanas dēļ ūdens dziļākajos slāņos veidojas bezskābekļa zonas, kur vairs nav ne jūras augu, ne zivju, bet tikai smakojošai kanalizācijas masai līdzīgas dūņas.
Jūra, protams, nevar aiziet bojā pēkšņi. Zinātnieku vērojumi atklāj, ka 20. gs. cilvēka izraisītā organiskā piesārņojuma dēļ ir nozīmīgi izmainījies jūras ūdens sastāvs – tagad tajā ir četras reizes vairāk slāpekļa un astoņas reizes vairāk fosfora. Kopš Otrā pasaules kara beigām, kad Eiropa bija atguvusies no postažas, lauksaimniecība no visnotaļ ekoloģiskām ražošanas metodēm pārgāja uz plašu industrializāciju, kuras gaitā jau pirmajos 30 gados (1950.–1980. g.) slāpekļa un fosfora lietošana bija nesamērīgi pieaugusi, salīdzinot ar iegūtās pārtikas daudzumu.
"Baltijas jūra ik vasaru strauji aizaug ar aļģēm, dziļākajos slāņos veidojas bezskābekļa zonas, kur vairs nav ne augu, ne zivju, bet tikai smakojošai kanalizācijas masai līdzīgas dūņas. "
Dati liecina, ka visās astoņās Baltijas jūras baseina valstīs 2002.–2004. gadā slāpekļa un fosfora kopējais pārpalikums vidēji bija attiecīgi 56 kg un 11 kg uz vienu ha lauksaimnieciskās zemes gadā! Šis mēslojums vairs neiet labumā ražai, bet ar nokrišņiem ieskalojas dabīgajās notecēs un sasniedz jūru. Un tikai pēc tam atlikušo piesārņojuma daļu veido nepilnīgi attīrītie komunālie notekūdeņi un nemaz neattīrītie notekūdeņi pārsvarā no lauku ciematu un individuālajām mājām. Nepilnīgi attīrītus notekūdeņus jūrā pastāvīgi nopludina arī kuģu transports. Kopumā antropogēno faktoru ietekmē Baltijas jūra ik gadu tiek pārsātināta ar aptuveni vienu miljonu tonnu slāpekļa un 35 tūkstošiem tonnu fosfora.
Līdz ar to vairāk nekā 1/6 daļa Baltijas jūras uzskatāma praktiski par mirušu (tie ir aptuveni 70 tūkstoši kvadrātkilometru jūras šelfa). Tajā vairs nav zivju, jūras zīdītāju un citu dzīvo organismu. Ūdens caurredzamība samazinājusies līdz trim metriem, bet augu valsts ir izmainījusies tā, ka vasarās daudzviet dominē toksiskās zilaļģes, īpaši Zviedrijas un Somijas piekrastē. Šo pludmaļu peldvietās nedrīkst peldēties, pūstošo aļģu smakas dēļ krastiem nav pat iespējams tuvoties.
Lai gan Rīgas jūras līcī zilaļģes izplatās ik gadu, pagaidām to daudzums nav sevišķi liels, tās retumis atskalojas līdz krastam. Tomēr, ja Latvija neveiks radikālus pasākumus pret piesārņojumu, tad mūsu izslavētās smalko smilšu pludmales agri vai vēlu kļūs nelietojamas. Tas būtu nāvīgs trieciens jau tā vārguļojošai piekrastes atpūtas nozarei. Zilaļģes simptomātiski liek par sevi manīt – 2000. gadā tās pastiprināti savairojās pie Latvijas krastiem, izveidojot aptuveni 60% no fitoplanktona masas.
"Pārrobežu piesārņojuma daļa, kura ar Daugavas straumi nonāk Rīgas jūras līcī, ir aptuveni 60 procenti!"
Tā ir vien niecīga daļa faktu par vides apdraudējumu, kurus var uzzināt no Latvijas Hidroekoloģijas institūta zinātnieku pētījuma „Potenciāli toksisko aļģu problēma Latvijā un pasaulē” (publicēts 2006. gadā).
Latvija var rīkoties mērķtiecīgi, ievērojot ES vides politikas kontekstu
Tam, ka MK noteikumos Nr. 748 „suņa astei” ar jūtamu piesardzību tiek „nocirsts” tikai gabaliņš, tomēr ir nopietns, objektīvs politisks un ekonomisks pamatojums. Tiesa, ir sperts konsekvents, kaut arī vieglākais no iespējamajiem soļiem virzībā uz fosfātu un nitrātu piesārņojuma krasu ierobežošanu. Neviena valsts viena pati nevar izglābt jūru. Taču tas ir jāspēj deviņām Baltijas jūras valstīm, no kurām astoņas ir ES dalībvalstis (bez Krievijas).
ES ir izdevusi direktīvas Baltijas jūras aizsardzībai, piemēram, Ūdeņu direktīva un Nitrātu direktīva. Ar Helsinku konvencijas lēmumu Baltijas jūras piekrastes valstis ir izveidojušas īpašu padomi jūras glābšanai HELCOM, kuras mērķis ir līdz 2020.–2025. gadam novērst t.s. eitrofikācijas (pārsātināšana ar ķīmiskām augu barības vielām) sekas visā jūras ekosistēmā. Arī Latvija ir šīs padomes locekle. Diemžēl padomes darbība ir lēna, pat mazefektīva. Kaut gan HELCOM darbojas jau kopš 20. gs. 80. gadu sākuma, tā panākusi tikai rīcības plāna izstrādi un dažu reglamentu pieņemšanu. Vairākas valstis daļu no tiem tiešām pieņēmušas rīcībai, tomēr jūras stāvoklis kļūst arvien kritiskāks.
"Ja Latvija neveiks radikālus pasākumus pret piesārņojumu, tad mūsu izslavētās smalko smilšu pludmales agri vai vēlu kļūs nelietojamas."
Pat Zviedrijas un Somijas vides politiķi, kuri rosināja HELCOM pasākumu izstrādi, pēdējā laikā negūst panākumus nedz savās valstīs, nedz Eiropas Komisijā, kur tiek diskutēts par sevišķi jutīgo Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) "veselības izvērtējumu". Īstenība ir skarba – virkne valstu dod priekšroku ražošanas tempu nodrošināšanai, nevis vides veselībai. Tāpēc KLP tika pieņemta bez svarīgiem papildinājumiem vides aizsardzības programmās. Tātad vismaz līdz 2013. gadam nav paredzēti akūti vides aizsardzības pasākumi – tiem netiek piešķirts finansējums.
Patiesībā gan KLP noticis pilnīgi pretējais. Dažas valstis, piemēram, Dānija, pieprasīja izņēmumus Nitrātu direktīvā, lai iepriekš noteiktais slāpekļa lietošanas limits tiktu palielināts no 170 kg līdz 220 un pat 230 kg uz hektāru. Protams, Latvijas valdība šādā situācijā rīkotos vieglprātīgi, ja iestātos pret mūsu lauksaimnieku iespējām lietot minerālmēslus tādā apmērā, lai tiktu nodrošinātas vislabākās ražas, it īpaši atceroties, ka mūsu konkurence ar vecajām ES dalībvalstīm ir nevienlīdzīga un pat negodīga – mūsu zemniekiem piešķirtie maksājumi ir vieni no zemākajiem visā ES. Stingrāku prasību un papildu nodokļu ieviešana Latvijā būtu mūsu zemniecības spīdzināšana. Kāptu ne vien lauksaimniecības produkcijas cena, bet tiktu veicināta inflācija. Turklāt Latvijas lauksaimnieku kaitējums jūras piesārņojumā ir necils, salīdzinot ar Dānijas, Zviedrijas, Polijas vai pat Lietuvas lauksaimnieku nodarījumu.
Vērā ņemama problēma Latvijā ir arī t.s. pārrobežu piesārņojums, kas jūrā caur mūsu teritoriju nonāk no kaimiņvalstīm, kuras nav ne ES, ne HELCOM dalībvalstis (piemēram, Baltkrievija). Pārrobežu piesārņojuma daļa, kura ar Daugavas straumi nonāk Rīgas jūras līcī, ir aptuveni 60 procenti. Latvija nevar uzņemties arī gaisa piesārņojuma pārrobežu pārneses (aptuveni 20%) rezultātā jūrā nonākušo barības vielu daudzuma samazināšanu, kā arī dabīgo barības vielu iznesi no augsnēm aptuveni 1/3 apmērā no Latvijas kopējās izneses. Kopā tas veido vismaz 60-70% no barības vielu daudzuma, kas caur Latviju nonāk jūrā.
Turpmāk vēl.
