Neņem darbā
Par Latvijas čigānu galvaspilsētu reiz dēvētajā Sabilē šobrīd dzīvo labi ja desmit romu ģimenes, lai gan pirms sešiem gadiem te mitinājās ap 100 šīs tautības pārstāvju. Daļa ģimeņu drīzumā vēl plāno izceļot. Piemēram, dziedātāja Dzintara Čīčas saime, visticamāk, ceļā posīsies nākamgad, kad puisis būs pabeidzis desmito klasi. Māsa Santa jau tagad dzīvo svešumā.
Latvijas romu apvienības „Nēvo Drom” priekšsēdētājs Anatolijs Berezovskis nenoliedz, ka ekonomiskās krīzes apstākļos tautiešu skaits valstī sarūk pastiprināti. „Čigāni ir tādi paši Latvijas iedzīvotāji kā latvieši vai krievi. Arī mēs dodamies prom, jo gribam dabūt darbu, pietiekami pelnīt un normāli dzīvot,” saka A. Berezovskis, kurš arī apsver iespēju aizceļot – kopš pavasara viņš bez panākumiem meklē algotu vietu, turklāt jāapgādā vēl ģimene.
"Ne vecāki, ne arī bērni nejūtas sevišķi motivēti ieguldīt laiku un naudu mācībās, ja redz, ka izglītība darba devēju attieksmi pret čigāniem nemaina."
Līdzīgā situācijā nonākuši neskaitāmi citi romi, kas nav to kategorijā, kuri nodarbojas ar biznesu, piemēram, tirgo apģērbus vai dārzeņus. Jaunajos apstākļos strādāt gribošajiem romiem tumsnējās ādas krāsas dēļ nākas sastapties ar vēl lielāku diskrimināciju no darba devēju puses, apgalvo A. Berezovskis. Vairākas reizes viņš atteikumu saņēmis pēc tam, kad ar potenciālo priekšnieku sastapies aci pret aci darba intervijā. „Spriežot pēc šo cilvēku pirmās reakcijas, ieraugot mani, viņi laikam nodomāja: esmu nejauši iemaldījies cilvēks no ielas, nevis iespējamais darbinieks,” atceras biedrības pārstāvis.
Uzskata par zagļiem
Daļa atbildības pie čigānu prombraukšanas jāuzņemas arī sabiedrībai – tā uzskata Latvijas Cilvēktiesību centra (LCC) pētniece Sigita Zankovska-Odiņa. Viņasprāt, pret šo tautību Latvijā vēl aizvien valda aizspriedumi un čigānus lielākā daļa cilvēku uzskata par zagļiem, krāpniekiem, zīlniekiem, tirgoņiem, labiem dziedātājiem un dejotājiem. „Latvieši nav atvērti kontaktiem ar citām tautībām. Tā vietā, lai priecātos un lepotos par dažādību, mēs baidāmies un noslēdzamies no atšķirīgā, svešā,” pauž centra pārstāve, kura bieži dzird čigānus stāstām, kā tie devušies uz darba interviju un tur uzzinājuši – darbinieks jau atrasts. Tajā pašā laikā sludinājums par vakanci interneta portālā paliek.
Centra pētniece spriež, ka čigāna kā neuzticama darbinieka tēla radīšanā līdzvainīgi ir Latvijas mediji. „Ja ir noticis noziegums, mediji neaizmirsīs nosaukt likumpārkāpēja tautību, ja tas būs bijis čigāns, bet krievus, ukraiņus vai latviešus taču nekad nepiemin,” uzskatāmu piemēru min S. Zankovska-Odiņa.
Vēl viens nopietns šķērslis darba meklējumos čigāniem ir bijis viņu zemais izglītības līmenis, kas liedz konkurēt tirgū. Tikai pamazām kopienas vidū nostiprinās pārliecība, ka bērnus jāsūta skolā un jādod viņiem pēc iespējas labāka izglītība. Tiesa, ne vecāki, ne arī bērni nejūtas sevišķi motivēti ieguldīt laiku un naudu mācībās, ja redz, ka izglītība darba devēju attieksmi pret čigāniem nemaina, teic pētniece.
Veiksmīgāk jākomunicē
Tieši izglītība ir tā sadaļa, kurā īpaši integrācijas veicināšanai izstrādātā valsts programma „Čigāni (romi) Latvijā” 2006.–2009. gadam guvusi vislabākās sekmes un tai iztērēta arī lielākā daļa piešķirtās naudas. Jautājumi par nodarbinātības veicināšanu un aizspriedumu mazināšanu programmas īstenošanas laikā palikuši tikpat kā neskarti. Arī sākotnēji programmai paredzētā naudas summa neatbilda valsts reālajām iespējām.
„Nevalstiskā organizācija „Izglītības iniciatīvu centrs” ir izstrādājusi izglītības programmas skolotāju palīgu apmācībai darbam klasēs ar čigānu bērniem un arī sagatavojusi tos,” stāsta S. Zankovska-Odiņa. Skolās gan šobrīd strādā tikai daļa no palīgiem, pārējie gaida, kad valsts atradīs naudu viņu darba apmaksai. Diemžēl vairāki sagatavotie skolotāju palīgi Latviju jau pametuši.
"Savu uzdevumu augstumos dažādu iemeslu dēļ līdz šim nav bijušas arī pašas čigānu biedrības."
Pētniece norāda, ka savu uzdevumu augstumos dažādu iemeslu dēļ līdz šim nav bijušas arī pašas čigānu biedrības. Piemēram, iecietības veicināšanai un sabiedrības aizspriedumu mazināšanai saņemtās valsts dotācijas iztērētas, rīkojot kultūrai un identitātei veltītus pasākumus kopienas iekšienē. „Galvenās problēmas tomēr ir izglītība un nodarbinātība. Uz dziesmu un deju koncertu vai zīmēšanas konkursu lietderīgi būtu ataicināt vietējos darba devējus vai arī paralēli novadīt informatīvu semināru par sociāliem jautājumiem,” čigānu iespējas uzskaita centra speciāliste, kura uzskata: romu organizācijām ir jāmēģina veidot kvalitatīvs dialogs ar valsts institūcijām. Precīzi jāformulē vajadzības un jāpiedāvā iespējamie problēmu risinājumi, kā arī sistemātiski jāstrādā pie tā, lai prasības tiktu pildītas. Šobrīd čigānu biedrības lielākoties darbojas pašvaldību līmenī.
Grib mācīties
Latvijas čigānu kārotākais mērķis ir Anglija, arī Īrija. Vispirms aizbrauc tēvs, māte; pēc tam līdzi paņem arī bērnus. Tikai ārkārtīgi retos gadījumos viņus atstāj pie kaimiņiem vai vecvecākiem. Ja izdodas veiksmīgi iekārtoties, tad pie sevis sauc arī attālākus radus – tantes, onkuļus, māsīcas, brālēnus. Palicēju vidū paliek vien vecākās paaudzes pārstāvji, kuriem aizbraukušie piederīgie palīdz, sūta naudu.
„Anglijā mūs neuztver kā nevēlamu minoritāti – tāpēc, kurš vēlas, tas var strādāt, un nekāda sevišķa izglītība arī netiek prasīta. Mūsējie pelna, veicot dažādus darbus, piemēram, rūpnīcās pie konveijera, bet ir arī tādi romi, kuri nodibinājuši paši savus uzņēmumus un pieņem tautiešus,” stāsta A. Berezovskis. Viņš lēš, ka laikā no 1997. līdz 2004. gadam Latviju pametuši aptuveni 4500 čigānu. Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, viņi Anglijā un citās ES valstīs esot iekļuvuši politisko bēgļu statusā. Kā vēl vienu iemeslu izvēlēties tieši Angliju A. Berezovskis min sociālās garantijas. Latvijā par bērnu sieviete mēnesī saņem astoņu latu pabalstu, Anglijā viņai pienākoties 130 mārciņas nedēļā – apgalvo romu kopienas līderis.
"Latvijas čigānu kārotākais mērķis ir Anglija, arī Īrija. Vispirms aizbrauc tēvs, māte; pēc tam līdzi paņem arī bērnus."
Sarunās ar romiem S. Zankovska-Odiņa noskaidrojusi, ka Lielbritānijā čigāniem krietni vieglāk nekā Latvijā ir atrast ne vien darbu, bet arī dzīvesvietu – ģimenes mitinās sociālās mājās vai īrē dzīvokļus. „Zinu vairākas čigānu ģimenes, kuras nespēj sev atrast mājokli Latvijā. Sieviete ar pieciem bērniem tiek izlikta uz ielas, un sociālais darbinieks nevar palīdzēt, jo tiklīdz cilvēks uzzina, ka mājokli vēlas īrēt čigāns, viņš atsaka, kaut arī pašvaldība garantē īres maksu,” piemēru min pētniece.
Gan S. Zankovska-Odiņa, gan A. Berezovskis ir pārliecināti, ka prom aizbraukušie vairs Latvijā neatgriezīsies. Tur viņi var nodrošināt gan sevi, gan bērnus, turklāt pretēji situācijai Latvijā labprāt apmeklē vietējās skolas vai koledžas, kurās sūta arī savas atvases.
UZZIŅAI
- 2000. gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 13 000 līdz 15 000 čigānu.
- 92% no tiem ir Latvijas pilsoņi, un 66% no tiem brīvi runā latviski.
- Vairāk nekā 40% čigānu ir četru klašu vai zemāka izglītība.
- Vairākās pilsētās līdz pat 30% čigānu bērnu mācības 1. klasē neuzsāk.
- 95% romu nav oficiālu ilglaicīgu darba attiecību.
- No visiem Latvijā ar HIV inficētajiem 7% ir romi.
- No visām personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīgiem darījumiem saistībā ar narkotikām, 12% ir čigāni – šajos darījumos dominē sievietes.
- Čigāniešu skaits ieslodzījuma vietās Latvijā ir apmēram ¼ daļa no visām ieslodzītajām.
Avots: Pētījums „Čigānu stāvoklis Latvijā”, 2004
