NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
08. septembrī, 2009
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Būvniecība
1
1

Arhitekts un Rīga: gadsimtos nesaraujamā saikne

Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Arnis Blumbergs

Arhitekts ir mākslinieks, intelektuālis, amatnieks un, protams, arī uzņēmējs, kura darbības lauku aptver pasūtītāja – privāta, valsts vai pašvaldības – intereses un normatīvo aktu rāmis. Būvniecības, līdz ar to arī arhitektūras, procesi ir iespējami tikai tur, kur koncentrējas finanses un vara. Latvijā tā galvenokārt ir Rīga, taču veiksmīgai profesionālai darbībai tajā jāievēro virkne nosacījumu, un arhitekti saskaras ar mūžseno jautājumu: kā pilsētas vaibstos ieviest ko jaunu, saglabājot tās tradicionālo vizuālo siluetu?

Rīga ir kļuvusi par visas Latvijas dzinējspēku. Kā valsts galvaspilsēta, varas, finanšu un darījumu centrs tā rada labvēlīgu vidi arhitektūras attīstībai. Rīga ir lielākais arhitektūras „pasūtītājs” un „patērētājs”. Tā akumulē lielāko daļu ārzemju investīciju un ir visu valsts funkcionēšanai svarīgu procesu koncentrācijas vieta.

Tieši tāpēc Rīgā praktizē 90% Latvijas arhitektu, un tas ir likumsakarīgi, ņemot vērā Rīgas izmērus pret pārējām Latvijas pilsētām – stāsta arhitekts, Arhitektūras veicināšanas fonda projektu un publikāciju kurators Vents Vīnbergs.

Latvijas galvaspilsēta atspoguļo visus arhitektūras politiskos un ekonomiskos procesus, jo tajā notiek visintensīvākie arhitektūras, būvniecības un pilsētplānošanas procesi, Rīgā atrodas Latvijas Arhitektu savienība un Arhitektūras muzejs, notiek arhitektu sertificēšana un arhitektu biroju licencēšana, tiek rīkotas nozīmīgākās arhitektūras izstādes, publiskās lekcijas un diskusijas – uzskaita arhitekts biroja “Nams” vadītājs Sergejs Ņikiforovs. Rīgā top arī arhitektūras jomu un būvniecības nozari regulējošie normatīvie akti. Lielie arhitektūras procesi sākas Rīgā, un tur tie arī tiek koriģēti – Rīgas vēsturiskā centra plānojums, Rīgas attīstības plāns un citi. Tāpēc Rīgai tiek piedēvēta galvenā loma visā arhitekta darbībā.

Darbības tiesiskais pamats

Laika posmā no 1999. gada līdz 2009. gadam tika pieņemti būtiski lēmumi attiecībā uz Rīgas attīstību nākotnē: „Rīgas teritorijas plānojums 2006.–2018. gadam” un „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojums”. Arhitekts žurnāla “Latvijas Architektūra” galvenais redaktors Jānis Lejnieks tos uzskata par „pilsētas galvenajiem dokumentiem”. Tāds bija arī Rīgas domes 2000. gadā pieņemtais lēmums par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna izstrādes uzsākšanu, kas paredzēja veikt grozījumus 1995. gadā pieņemtajā Rīgas attīstības plānā (1995-2005), ņemot vērā noteikumus par teritoriju plānojumiem un to, ka Rīgas vēsturiskais centrs kļuva par UNESCO pasaules kultūras mantojuma vietu. Projekta pamatmērķis – centra kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, radot optimālus apstākļus gan Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanai, gan attīstībai.

Vēsturiskā Rīga pret jauno

J. Lejnieks norāda, ka arhitektiem tas ir bijis mūžsens uzdevums ar daudziem iespējamiem risinājumiem: cik daudz paturēt no vecā un cik daudz drīkst pielikt no jaunā?

Modernās Rīgas attīstības pamatideja ir ietverta uzskatā, ka Rīgai jābūt Baltijas metropolei un kultūras procesu turētājai. Tas nozīmē, ka Rīgai ir jāattīstās orientācijā uz mūsdienīgas vides radīšanu, metropolēm raksturīgu būvju celšanu, infrastruktūras attīstīšanu – visu, kas veicinātu sasniegt šo statusu. Līdz šim tas nekad nav ticis realizēts. Līdz ar to „pagaidām gūstam labumu no sava ģeogrāfiskā novietojuma, no tā, ka esam fiziski lielāki un ka mums ir kultūrvēsturiskais mantojums – lielais jūgenda potenciāls, koka arhitektūra, centra plānojuma audums, kas Rīgai ir devis stabilu un dominējošu lomu. Taču mēs neko tam neesam pienesuši klāt,” norāda Jānis Dripe, arhitekts, pašvaldības aģentūras „Rīgas pilsētas arhitekta birojs” vadītājs.

"Patlaban izstrādātās pilsētas attīstības vīzijas ietver noliegumu pret visu iepriekšējo."

Centienus radīt Rīgu kā metropoli raksturo tiekšanās, lai Rīgā tiktu uzcelts Modernās mākslas muzejs, Akustiskā koncertzāle un Latvijas Nacionālā bibliotēka. J. Dripe uzskata, ka no arhitektu viedokļa Rīgā nepastāv labas pārvaldības principi un nav ieinteresētu pilsētas mēru, kas četru gadu laikā izstrādātu pilsētas attīstības vīzijas un iestrādes, kuras turpinātu nākamais mērs. Patlaban izstrādātās pilsētas attīstības vīzijas ietver noliegumu pret visu iepriekšējo.

Turpmāko darbu sarakstā arhitekti izvirza divus galvenos uzdevumus: turpināt projektēt koncertzāli un muzeju un būvēt bibliotēku. Arhitekti norāda, ka 2014. gadā Rīga, iespējams, būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet ar ko tad mēs būsim tā kultūras galvaspilsēta, ja pārtrauksim šos procesus?

Dialogs ar UNESCO

Vēsturiskās Rīgas attīstības pamatideja balstās uz to, ka Rīgas vēsturiskajam centram gadsimtu gaitā izveidojies izteikti individuāls apbūves siluets. Tā īpašo un unikālo vērtību apliecina Rīgas vēsturiskā centra iekļaušana UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Taču pasaules kultūras mantojuma statuss nes līdzi arī problēmas. J. Dripe skaidro, ka „paši esam uzprasījušies būt īpašā statusā vismaz divas reizes”. Pirmā reize bija, kad mantojuma sarakstā tika ierakstīts 438,1 ha, kam sekoja 1535,2 ha aizsardzības zonas, un tas nenoliedzami ir izaicinājums. J. Dripe ironiski atzīmē, ka „laikam 1997. gada nogales eiforijā nenojautām, ka ekonomiskais un politiskais lobisms šajā plašajā teritorijā būs tik liels, ka mēs agri vai vēlu sakompromitēsimies”.

"Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāns nosaka virsuzdevumu – nosargāt Vecrīgas silueta redzamību."

Otru reizi J. Dripe nosauc “Saules akmens” augstceltnes būvniecību Daugavas kreisajā krastā, kad no UNESCO puses tika aizrādīts gan nepareizi izvēlēts ēkas augstums, gan novietojums. Viņš secina, ka ar UNESCO gaidāms saspringts un sabojāts dialogs uz mūžiem, jo „to augstbūvi mums nepiedos nekad”. Iepriekšējos plānojuma dokumentus tiesiskās paļāvības principa dēļ Rīgas pilsēta neatsauks; biroja ēku, kurā mājo „Swedbank”, līdz 15 stāvu atzīmei nenojauks. Tāpēc arhitekts uzskata: lai ko panāktu, Rīgai jāpaliek šajā neērtajā dialogā, kvalitatīvi un sabalansēti, bet ar pašcieņu jāpabeidz Daugavas kreisā krasta silueta koncepcijas projekts.

Vecrīgas siluets pret augstceltnēm

Rīga ir līdzenuma pilsēta, bet no attāluma saredzama ar izteiktām Vecrīgas kontūrām. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāns nosaka virsuzdevumu – nosargāt Vecrīgas silueta redzamību. Par draudu tiek uzlūkotas augstceltnes, kas gan sabiedrības, gan speciālistu vidū bieži vien izraisa negatīvu viedokli, ka tās nevis organiski papildina, bet dezorganizē tradicionālo pilsētas siluetu.

Rīgā piemērs tam ir padomju laika viesnīca “Latvija” un Zemkopības ministrijas ēka, pēdējā laikā arī – “Saules akmens”, kura dēļ Rīgai draudēja pat izslēgšana no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma saraksta, taču daudziem šī ēka šķita pieņemama. Arhitekti norāda, ka svarīgs jautājums ir jaunajām būvēm atrast piemērotu vietu, lai saglabātu vienotu pilsētas telpiskās kompozīcijas vadlīniju.

Arhitektūra zem politiskā spiediena

Unikāls ir arī Rīgas jūgendstila mantojums, kura aizstāvis ir RTU arhitektūras profesors Jānis Krastiņš. Tikpat vērtīgs ir arī koka Rīgas mantojums, par kura saglabāšanu cīnās arhitekts Pēteris Blūms. J. Lejnieks norāda: „Nesaskaņas ir par kultūras mantojuma saglabāšanas metodi. Pastāv viens uzskats, ka koka mājas ir nevērtīgas, varbūt atstāt vajag dažas, bet pilsēta būtu jāapbūvē tā, kā iecerējuši jūgendstila laika arhitekti – radīt ideālo pilsētu – tādu, kāda tā izskatītos, ja nebūtu Pirmā pasaules kara. Es uzskatu, ka Rīgas vērtība ir tās stilu mikslis un jāsaglabā ir jebkura tās īpatnība.”

"Labs arhitekts vienmēr balansē uz robežas ar atkāpēm no būvniecības normatīvajiem aktiem, mēģinot tos interpretēt."

Politiskie un ekonomiskie apstākļi valstī ļoti tieši ietekmē arhitektūras jomu. Rīga gadsimtus krātā arhitektūras mantojumā atspoguļo varas ambīcijas un izpratni par skaistumu, atzīmējot jaunu politisku spēku nākšanu pie varas, visbiežāk maz atstājot no tā, kas tika uzcelts (ieplānots) iepriekšējās varas laikā par labu jaunas (savas izpratnes) arhitektūras attīstībai. Tāpēc arī Latvijas galvaspilsēta sevī ietver dažādu laiku varas politiskās ideoloģijas pēdas. Arhitekta P. Blūma izpratnē, Rīgā ir būvētas vislielākās ēkas „bieži kā pašapliecinājums, avantūra, lielība, bet reti kā izcili mākslas darbi. Gan vieni, gan otri kalpojuši par prototipiem”. Arī arhitekts Ingurds Lazdiņš uzskata, ka „Rīga kalpo par piemēru reģioniem un mazākajām pilsētām”, taču tajā “pārāk daudz kas notiek politisku, nevis racionālu, sociālpsiholoģisku vai sociālekonomisku apsvērumu dēļ”.

Aiz arhitekta plašajām zināšanām, lielajām ambīcijām un sparu visu realizēt pastāv likumu, valsts un pasūtītāju izpratnes rāmis, kā arī iespēja nopelnīt, kas padara arhitektu piekaltu pie realitātes, neļaujot realizēt savas ambīcijas, pretrunu iezīmē arhitekte Zanda Redberga.

Arī mākslas vēsturniece Vita Banga norāda, ka pastāv nepilnības pilsētplānošanā, vides apzināšanā pirms jaunā būvobjekta tapšanas. Noteicoša loma aizvien ir pasūtītājam, izdabāšana viņa iegribām, par ko liecina jaunbūves vecpilsētā. V. Banga norāda, ka šobrīd iestādes, kurām jārūpējas par pilsētas attīstību, sakoptību, inovācijām, nepilda dotos solījumus un tāpēc vīziju plāni ir un paliek vīzijas.

Politiķu, investoru, īpašnieku, attīstītāju, arhitektu, celtnieku privātās iniciatīvas spiediens ir tik milzīgs, ka pārspēj pat ierēdņu, vides, zaļo aktīvistu, valsts, pašvaldības, ceturtās varas un sabiedrības kopumā spēju kontrolēt procesu - arhitekts J. Lejnieks iezīmē tos, kas darbojas arhitektūras laukā un ietekmē to.

Viņš ir pārliecināts, ka vēsture tiek pārņemta ar visām tās kļūdām un pārkāpumiem, tāpēc labs arhitekts vienmēr balansē uz robežas ar atkāpēm no būvniecības normatīvajiem aktiem, mēģinot tos interpretēt. Taču ierēdņiem šādu interpretāciju patīk jaukt ar būvniecības normatīvo aktu pārkāpumiem, ne vienmēr izprotot arhitekta darbības jēgu – harmonizēt apkārtni, dodot iespēju katram dzīvot cilvēka tiesībām atbilstošā vidē, vienlaikus nepārkāpjot tādas pašas līdzcilvēku tiesības.

Rīga – arhitekta sapnis un izaicinājums

Arhitekts Oskars Redbergs atzīst, ka Rīgas dome ļoti lielā mērā ietekmē arhitektu profesionālo darbību, jo tā ar pašvaldības būvnormatīviem nosaka visai ierobežojošus darbības noteikumus pilsētas centrā, paredzot plānotās ēkas augstuma, fasādes un akcentu saskaņošanu neskaitāmās iestādēs. Viņaprāt, Rīgas arhitektūrā akcents nenozīmē arhitekta radošās idejas izpausmi, kā tas notiek citās valstīs, bet gan iekļaušanos apkārtējā vidē, un tāpēc tas nozīmē nevis ideju ģenerēšanu un realizēšanu (jaunrades procesu), bet gan korektu risinājumu meklēšanu – logu ritmu, dzegu līniju un fasāžu plastikas pieskaņošanu šķietami labas gaumes izpratnei.

"Katrs patiess Rīgas arhitekts ir Rīgas patriots."

Tādējādi O. Redbergs ar pilnu pārliecību apgalvo: Rīgai ir izšķirīga nozīme latviešu arhitektu profesionālās identitātes veidošanā. Rīga katrā šeit strādājošajā arhitektā ir atstājusi neizdzēšamu zīmogu un „iespējams, aizbraucot strādāt uz citu valsti, Rīgas arhitekti turpinātu darbu tieši tādā pašā – Rīgas arhitektūras izpratnes – stilā”.  

Neskatoties uz minētajiem apsvērumiem, Rīga katram arhitektam ir augstāko ideālu, varenības, vērtību iemiesojums. Katrs patiess Rīgas arhitekts ir Rīgas patriots, kas lepojas ar savu pilsētu, mēģinot uzsvērt tās pārākumu, līderes pozīcijas, dominējošo lomu, varu, bet reizē smalko un elitāro unikalitāti, kas, paaudžu krāta, glabāta un sargāta, tiek nodota no viena meistara otram. Rīga vienmēr bijusi augstākā mēra izaicinājums arhitektam, kurš aizvien fantazē ievilkt tajā arī savu līniju.

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU