Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pacienti, kam konsīlijs ir rekomendējis sākt ārstēšanu, vēl un vēlreiz pārdomā, vai var to atļauties.
2009. gada martā publiskotais pētījums „Vīrushepatīta C izplatība Latvijā” atklāj: gandrīz 39 tūkstoši cilvēku mūsu valstī varētu būt inficējušies ar vīrushepatītu C. Pētījumu Infektoloģijas centra speciālisti veica kopā ar Latvijas ģimenes ārstiem dažādos Latvijas reģionos. Līdz tam mediķiem nebija zināms, cik iedzīvotāju Latvijā slimo ar vīrushepatītu C. Pētījumā atklājās, ka viena ģimenes ārsta praksē varētu būt vidēji 34 hepatīta C slimnieki, bet par to nezina ne ģimenes ārsti, ne pacienti, jo šai infekcijai nav specifisku izteiktu slimības pazīmju. Pētījums atklāja, ka katrs ģimenes ārsts zina mazāk par pusi jeb 5-15 ar vīrushepatītu C inficētos pacientus.
Pētījumā piedalījās nejauši atlasīti dažādās Latvijas vietās praktizējoši 27 ģimenes ārsti. Katrs no viņiem izvēlējās, analizēja un testēja 60 pacientus. Kopumā tika testēti 1459 Latvijas iedzīvotāji, kas ir pietiekami, lai iegūtos rezultātus attiecinātu uz valsti kopumā. Pētījumā secināts, ka Latvijā 1,7% iedzīvotāju ir inficēti ar hepatīta C vīrusu, un tas nozīmē, ka uz katriem 100 000 iedzīvotāju ir 1714 inficēto.
Vīrusa hepatīts C ir hroniska infekcijas slimība. Tās noteikšana sākas ar laboratorisko diagnostiku, kurā asins analīzēs jāatrod ne tikai hepatīta C vīrusa antivielas, bet arī pats C vīruss, tad jānosaka C vīrusa koncentrācija asinīs un tā genotips. Tālākais izmeklēšanas ceļš jau saistīts ar aknu audu morfoloģisko izmeklēšanu. Tikai tad var pateikt, vai cilvēkam ir hronisks aknu iekaisums, ko ierosina C vīruss, un vai nepieciešama ārstēšana ar kombinēto terapiju, kas ietver divus dārgus preparātus – injicējamu interferona preparātu un kapsulētu pretvīrusa preparātu, ko sauc par ribavirīnu.
Šī kombinētā ārstēšana Latvijā kopš 2006. gada ir iekļauta valsts kompensējamo medikamentu sarakstā un līdz 2009. gada 1. martam kompensācijas apjoms bija 75 procenti, bet atlikušos 25% sedza pacients. Kopš 2009. gada 1. marta grozījumiem Ministru kabineta noteikumos „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” situācija ir mainījusies. Tagad valsts kompensē 50%, otri 50% no terapijas cenas jāapmaksā pašam pacientam.
Latvijas Infektoloģijas centra direktora vietas izpildītājs Jāzeps Keišs saka: “Ārstēšanas kopējās izmaksas slimniekam ar pirmā genotipa vīrusu vēl nesen bija apmēram 10 000 latu, bet, par laimi, zāļu piegādātāji, izprotot situāciju, medikamentu cenas ir samazinājuši. Tagad pacienta ar pirmā genotipa vīrusu ārstēšana izmaksā apmēram 8000 latu un viņam pašam no šīs summas jāapmaksā puse – 4000 latu.” Ārstēšanās kursa ilgums otrā un trešā genotipa vīrusa hepatīta gadījumā ir ap pusgadu, savukārt pirmā un ceturtā genotipa gadījumā – apmēram gads. Mēnesī pacientam par atveseļošanos nākas maksāt apmēram 330 latus. J. Keišs atzīst, ka pacientu skaits kopš valsts kompensācijas samazināšanas ir sarucis: „Kritums gan nav dramatisks, turklāt domāju, ka būtiskākais iemesls, lai atteiktos no ārstēšanās, ir nevis valsts kompensācijas samazināšana, bet gan cilvēku ienākumu kritums.” Ja cilvēkiem būtu nauda, viņi ārstētos arī tad, ja valsts nepalīdzētu. Bet naudas nav. Tādēļ pacienti, kam konsīlijs ir rekomendējis sākt ārstēšanu, vēl un vēlreiz pārdomā, vai var to atļauties."Latvijā 1,7% iedzīvotāju ir inficēti ar hepatīta C vīrusu."
Veselības ministrija skaidro: valsts kompensācijas apmērs tika izmainīts samazinātā finansējuma dēļ. Tā kā šobrīd finansējums ir samazinājies vēl vairāk, maz ticams, ka tuvākajā laikā kas varētu mainīties uz labo citu. Valsts savu kompensācijas daļu palielināt vismaz pagaidām neplāno, bet nav runas arī par kompensācijas samazināšanu.
Cik ilgi es vēl dzīvošu?
Situācijas smagumu pēdējā laikā asi izjūt „Hepatīta biedrības” vadītāja Olita Mengote. Viņa uzsver, ka cilvēku noskaņa šogad ir mainījusies un ik dienu nākas uzklausīt saslimušos, kas ir uz galējā izmisuma robežas. „Cik ilgi es vēl dzīvošu, ja neārstēšos?” – tā jautājusi kāda mamma ar bērniņu invalīdu. Sieviete nesen zaudējusi darbu, viņai atklāts C hepatīts, un naudas nav. Kāda cita sieviete bijusi gatava mesties zem vilciena sliedēm, tomēr pēc trīs stundu ilgas telefona sarunas tomēr izlēmusi ārstēties. „Man nav naudas! Iešu pie Brīvības pieminekļa sadedzināties,” kliedzis kāds vīrietis. „C hepatīta vīruss pats par sevi jau rada depresijas fonu. Ja tam papildus ir tik daudz problēmu un nav naudas, cilvēks ir izmisumā. Ik dienas dzirdu rindām šādu un līdzīgu stāstu,” atzīst O. Mengote. Viņa uzskata: valstij būtu ne tikai jāatgriežas pie iepriekšējās kompensācijas daļas, bet arī jāiegulda līdzekļi sabiedrības informēšanā par C hepatītu. „Cilvēkiem nav naudas, viņi ir noraizējušies, turklāt līdzcilvēki neinformētības dēļ novēršas un situāciju padara vēl smagāku. Reiz zvanīja kāda meitene un teica, ka skolā ar viņu neviens negrib sēdēt vienā solā un pat nerunā. Kā lai cilvēks iztur šādu smagumu?” jautā O. Mengote.
Tie, kam naudas nav, meklē dažādus ceļus, lai ārstētos, stāsta biedrības vadītāja. Citi paši vai ar paziņu palīdzību rīko labdarības akcijas un vāc ziedojumus, dažiem palīdz radi un draugi, vēl citiem – darba devēji, īpaši tie, kas paši vai kam tuvinieki ārstējuši C hepatītu. Ir, kas ņem bankā kredītu vai pierunā to izdarīt tuviniekiem. „Pats galvenais ir nenobīties un rīkoties. Ja tiešām naudas nav, tomēr ir jāiet pie speciālista, jāprecizē savs veselības stāvoklis, izdarot visas vajadzīgās analīzes un uzzinot, ko var darīt, lai vīrusu pieklusinātu un vismaz uz laiku aizmidzinātu. Galvenais ir nepalikt vienam!” mudina O. Mengote."Pacientam ar pirmā genotipa vīrusu ārstēšana izmaksā apmēram 8000 latu, un viņam pašam no šīs summas jāapmaksā puse – 4000 latu."
Ik gadu – 1000 jaunas saslimšanas
C hepatīta infekcija izplatās tikai ar asinīm. Vīruss organismā var nonākt pavisam vienkārši, piemēram, kopīgi lietojot personīgās higiēnas lietas - skuvekli vai zobu birsti, uz kurām var būt acij neredzamas inficētas asins mikrodaļiņas. Inficēties var, lietojot nesterilus instrumentus tetovēšanas, ķermeņa pīrsinga un akupunktūras laikā, kā arī darbā vai mājās, ja ir bijusi saskarsme ar inficētām asinīm. Paaugstināts inficēšanās risks ir intravenozo narkotiku lietotājiem. Inficēties iespējams arī seksuālo kontaktu ceļā. Īpaši augsts saslimšanas risks ir cilvēkiem, kuriem pārlietas asinis līdz 1991. gadam, jo pirms tam Latvijā netika noteikts C hepatīts, strikti pārbaudot donoru asins paraugus.
Ap 75% personu vīrushepatīts C parasti norit kā slēpts, neredzams, bezsimptomu hepatīts bez dzeltes. Biežākie akūta vīrushepatīta C simptomi ir nogurums, slikta apetīte, nelaba dūša, vemšana, smaguma sajūta labajā paribē un/vai pakrūtē, reizēm dzelte. Ap 80-85% gadījumu akūts vīrushepatīts C nemanāmi pāriet hroniskā vīrushepatītā C. Slēptās, neredzamās, bezsimptomu norises dēļ to salīdzina ar aisbergu un dēvē par kluso slepkavu. Apmēram 10-30 gadu laikā 17% hroniskā hepatīta C gadījumu nemanāmi pāriet aknu cirozē, kas bieži pāriet aknu vēzī.
Statistika liecina, ka C hepatīta vīruss šobrīd jau skāris vairāk nekā 400 miljonus zemeslodes iedzīvotāju. Eiropā inficēto cilvēku skaits pārsniedz deviņus miljonus. Pasaulē ar C hepatītu inficēto cilvēku skaits ir četras reizes lielāks nekā inficēto ar HIV. Speciālisti prognozē, ka ar C hepatītu mirušo skaits nākamajos 15 gados ievērojami pārsniegs ar AIDS mirušo skaitu. Katru gadu Latvijā tiek diagnosticēti aptuveni 1000 jauni saslimšanas gadījumi. Latvijā hroniska C hepatīta pacientu vidū šobrīd ir vairāk nekā 200 bērnu, inficēto vīriešu Latvijā ir trīs reizes vairāk nekā sieviešu. Atšķirībā no A un B hepatīta variantiem pret C hepatītu joprojām nav vakcīnas.
