„Bez ģimenes bērns nevar izaugt par veselīgu personību. Viņš var kādu laiku neizrādīt, ka ir sāpināts un jūtas pamests, bet tad viņa enerģija tiek atņemta kam citam svarīgam, piemēram, mācībām, draudzībai,” atklāta savos secinājumos ir psiholoģe psihoterapeite Benita Griškeviča. Kādas ir darbaspēka emigrācijas sekas, atstājot bērnus vienatnē?
Apstākļu spiediens
Izglītības un zinātnes ministrijas sniegtā informācija liecina, ka 2008./2009. mācību gadā uz ārzemēm kopā ar vecākiem devušies 2855 skolas vecuma bērni un 61 pirmsskolas vecuma bērns. Par mājās vienatnē palikušajiem bērniem datu neesot.
Eksperti norāda, ka situācija ir neapskaužama un tuvākajā laikā neatrisināma, jo iemesls bērnu pamešanai visbiežāk ir viens un tas pats – zemi ienākumi, bezdarbs. Ineta, kurai ir profesionālā izglītība un savā dzimtenē iespējas nopelnīt bija minimālas, par nozīmīgo lēmumu izšķīrās apstākļu spiesta un radinieku mudināta rīkoties, lai dzīvotu labāk. Sieviete Īrijā dzīvo un strādā jau trešo gadu. Sākotnēji svešajā zemē kopā ar vairākiem līdzīgiem „laimes” meklētājiem viņa ieradās viena, bet četrgadīgais dēls pievienojās pēc gada. „Es jau pati nezināju, kas mani sagaida. Valodu nemācēju, naudas bija ļoti maz. Ar mammu vienojāmies, ka viņa pieskatīs puiku, kamēr es iekārtošos. Man bija skaidrs, ka bez dēla es ārzemēs nedzīvošu, jo viņš man ir pats svarīgākais. Tagad dēls mācīsies šeit un dzīvos ar mani,” atzīst jaunā sieviete.
Savukārt Latviešu apvienības Īrijā pārstāve Ilze Tropa norāda: „Pieredze liecina, ka cilvēki dara visu iespējamo, lai varētu bērnus atvest pie sevis. Atbrauc, iekārtojas, un, kad ir iespējams, bērni dodas pie vecākiem. Jāuzsver, ka tā nav vecāku brīva izvēle atstāt bērnus mājās un atrasties Īrijā. Tas ir apstākļu spiediens.”
I. Tropa uzsver, ka sākumā cilvēki daudz strādā, brīvā laika ir ļoti maz vai nav vispār. Vecākiem nepieciešams iedzīvoties, iekārtoties jaunajā vidē, lai varētu dzīvot kopā ar saviem bērniem. Tomēr tie vecāki, kuri ilgstoši strādā Īrijā, pārsvarā no bērniem nav šķirti.
"Šajā mācību gadā uz ārzemēm kopā ar vecākiem devušies 2855 skolas vecuma bērni un 61 pirmsskolas vecuma bērns."
Arī Irina nespēja iedomāties savu dzīvi bez abu bērnu klātbūtnes. Tomēr kredītu sloga iespaidā viņa ar vīru uz Īriju pārcēlās pirms diviem gadiem, līdzi ņemot tikai jaunāko divgadīgo meitu, bet vecākā meita palika mājās pie Irinas māsas. „Vīrs zaudēja darbu, bet es pēc otrā bērna piedzimšanas vēl īsti nevarēju atsākt strādāt. Izdomājām braukt abi, lai es varētu palīdzēt vīram, mazo meitu paņēmām līdzi. Lielajai meitai vēl bija jāmācās skolā un viņai būtu grūti ārzemēs. Bet mēs vienmēr sazvanāmies, sarakstāmies, un meita brīvlaikos brauc ciemos. Kad viņa būs gatava, tad pārcelsies pie mums,” stāsta Irina.
Eksperti liecina, ka daļa vecāku dodas uz ārzemēm, lai atrastu darbu un līdz ar to vēl nav gatavi nezināmajā vidē ierasties kopā ar bērnu. Citi savukārt nav pārliecināti par spēju sākotnēji smagi un daudz strādāt un vēl rūpēties par atvasēm. Nereti cilvēki dodas uz ārzemēm bez finansiāliem uzkrājumiem, tādēļ pirmie darba mēneši ārzemēs ir finansiāli grūti.
Pētījumi liecina, ka vecāki aizbraucot bērnus galvenokārt atstāj pie vecvecākiem vai radiem. Visbiežāk vecāki mājās atstāj bērnus, kas jaunāki par 10 gadiem. Lietuvas Darba un sociālo pētījumu institūta veiktais pētījums apliecina, ka vecāku izbraukšana peļņā nāk par labu vienīgi bērnu materiālo vajadzību apmierināšanai, bet ne psiholoģiskajai attīstībai. Lai gan lielākā daļa aizbraukušo vecāku bērnu mācās diezgan labprāt un sekmīgi, tomēr 23% sekmes un uzvedība skolā pēc vecāku aizbraukšanas pasliktinājusies: viņi sākuši kavēt stundas, un skolotājiem viņi ir stingrāk jākontrolē.
14% šādu aptaujāto bērnu jūtas nelaimīgi un skumst, 13% vairs nespēj pienācīgi koncentrēties, 12% kļuvuši nervozi un saspringti, 10% vērojamas krasas garastāvokļa maiņas, bet 8% parādījušās veselības problēmas.
Tomēr bērna dzīvi nevar rēķināt ciparos un analizēt virspusēji. Vecāku prombūtne var atstāt iespaidu uz visu turpmāko bērna dzīvi – vērtībām, attieksmi un izpratni par ģimeni.
Atņemtā drošības sajūta
Komentējot šādu situāciju, psihoterapeite B. Griškeviča norāda: „Labākais, ko var sagaidīt no atstātiem bērniem – ka pusaudžu vecumā šāds bērns būs puslīdz adaptēts, spēs uzsākt pieauguša cilvēka dzīvi un izveidosies par cilvēku bez personības traucējumiem, bet ar emocionāliem sarežģījumiem, depresiju, nedrošību, trauksmi, grūtībām veidot tuvas attiecības un pildīt vecāka lomu pieaugušā vecumā.”
Psihoterapeite uzsver: lai bērns izaugtu par veselīgu personību, viņam ir vajadzīga dzīve ģimenē. Vecāki ir visa bērna pasaule. Piedzīvojot vecāku zaudējumu, būtiski tiek iedragāta bērna drošības sajūta. „Atstājot vecmāmiņai divgadīgu mazuli, varam sagaidīt, ka viņš kādu laiku būs depresijā, pēc tam piesaistīties savam aprūpētājam un būtībā iemantos jaunu mammu. Māte būs vairs tikai balss telefonā vai seja fotogrāfijā. Pusaudža vecumā tas ir neaizvietojams zaudējums. Ir labi, ja komunikācija saglabājas, bet tas ir pārāk trausls pavediens, lai ļautu uzskatīt, ka šī saikne var aizstāt nepieciešamību pēc vecākiem,” skaidro psihoterapeite.
Gandrīz audžu ģimenes
B. Griškeviča norāda, ka, atstājot bērnu cita rokās, „ir godīgi jārunā par aizbildniecību, un šie aizbildņi būtu jāizvērtē tāpat kā gadījumos, kad ir runa par audžuģimenēm. Ir jābūt risinājumam, jo ir iespaids, ka mēs šos bērnus pamanām tad, kad skolas vai vecvecāku resursi ir beigušies un jārunā par likumpārkāpumiem, ko izdara bez vecāku gādības palikušie. Īrijas sabiedrībā pastāv jēdziens, kas skan briesmīgi un tiek attiecināts uz Latvijā pamestajiem viesstrādnieku bērniem – „šampinjonu bāreņi”.”
Ir svarīgi, vai atstātais pusaudzis zina, ka patstāvības treniņš ilgs trīs mēnešus, vai arī viņam trūkst informācijas, kas būs pēc gada, kas bērnam ir milzīgs laiks. „Varam iedomāties, ka īsās telefona sarunās ar mammu Īrijā vai kur citur pasaulē visai grūti būt atklātam un paust savu vajadzību pēc atbalsta un tātad arī to saņemt,” skaidro psihoterapeite.
Vai bērnu, kurš jau mācās, kam ir sava vide, draugi un skola, labāk tomēr ir atstāt mājās? Psihoterapeite kategoriski uzsver: „Ja ir jāaizbrauc, skaidrs, ka bērns kaut ko zaudēs – vidi, skolu, draugus, vecvecākus. Bet nekas traumatisma ziņā nevar līdzināties vecāku zaudējumam. Neņemt bērnu līdzi ar attaisnojumu – nav zināms, kā dzīve iegrozīsies, cik ilgi vecāki tur paliks, – būtībā nozīmē viņu atstāt.
Pirmsskolas vecuma bērnam iejusties jaunā vidē būs vieglāk, jo viņi savā ziņā ir egocentriskāki un nav tik svarīgi, vai spēlēties kopā ar Jānīti vai Džonu. Pusaudzis draugu zaudējumu izjutīs sāpīgāk. Tomēr ģimenes zaudējums nav salīdzināms ar skolas un draugu zaudējumu, pat ja pašam pusaudzim liekas citādi.”
"Īrijas sabiedrībā pastāv jēdziens, kas tiek attiecināts uz Latvijā pamestajiem viesstrādnieku bērniem, – „šampinjonu bāreņi”."
Tātad latvisko identitāti var kopt svešumā, kā to ir darījušas trimdinieku paaudzes. Ja bērns ir savā ģimenē, tad sveša kultūra un jauni draugi būs izaicinājums, kas ir pa spēkam. Ja bērns ir pamests dzimtenē, tad dzimtās mājas, latviešu valoda un draugi nepalīdzēs izaugt, jo trūks paša galvenā.
Attaisnoties, protams, varam dažādi – ar valdības nekompetenci, ar bezizeju, nezināšanu. Secinājumi ir nelokāmi skarbi: nauda un lietas, ko var par to nopirkt, nespēj kompensēt to, ko laupa vecāku prombūtne. Ir vajadzīga izcila vecāku meistarība, lai bērni šai laikā nezaudētu paļāvību. Bet tas pēc būtības ir neiespējami.
Valsts piedāvātā palīdzība – niecīga
Taujājot par iespējamo valsts atbalstu „šampinjonu bāreņiem”. Bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministrijas pārstāves Vitas Brizes atbilde ir lakoniska. Bērni un pusaudži varot saņemt emocionālu atbalstu, zvanot uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 80006008. Viņa arī apstiprina, ka bērni to izmantojuši, lai pārrunātu situācijas, kad vecāki ir devušies strādāt uz ārzemēm.
Tāpat skolēni var vērsties pie skolu sociālajiem pedagogiem, kuru darbu apmaksā pašvaldības. Bez vecāku gādības palikušie bērni var saņemt dažāda veida palīdzību ģimenes atbalsta un krīzes centros. Šobrīd Latvijā ir 86 ģimenes atbalsta un krīzes centri. Jaunieši var lietderīgi pavadīt brīvo laiku, attīstot un īstenojot savas idejas, piedaloties apmaiņas un iniciatīvu projektos, saņemt informāciju par aktuālajiem jautājumiem un tikties ar vienaudžiem jauniešu centros. Ar ministrijas atbalstu līdz šim izveidoti 39 jauniešu centri.
Tomēr, apkopojot informāciju, ir skaidrs, ka pagaidām neviens pastiprinātu uzmanību šādai problēmai nepievērš, tātad arī nerisina. Krīzei valstī padziļinoties, pastāv draudi, ka arvien palielināsies to bērnu skaits, kas jutīs skumjas, apjukumu, dusmas un trauksmi emigrējušo vecāku dēļ. Un bērna, kurš ir nomākts, uzvedība bieži vien kļūst destruktīva.
