Laikā, kad reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā sasniedz 11% un pēc „Eurostat” aprēķina metodoloģijas pat 16,1%, iespējas izvēlēties darbiniekus darba devējiem ir ļoti plašas. Taču šādi sociālās jomas rādītāji nes līdzi virkni blakusparādību.
Cerību birojs
Pirmais publiskās nodarbinātības dienests, saukts par Adrešu biroju, radies Francijā 1631. gadā. Darba devēji tajā atstāja savas piedāvātās vakances, un darba ņēmēji uz tām pieteicās, Adrešu birojs pildīja arī sociālas funkcijas. 1800. gadā Francijā tika nodibinātas darba biržas, kurās bezdarbniekiem sāka piedāvāt arī apmācības pakalpojumus, kas tolaik pasaulē bija jaunums.
Savukārt ASV vēl 20. gadsimta sākumā valdīja uzskats, ka bezdarbs ir paša cilvēka problēma – cilvēks ir vienkārši slinks, ja nevar pats sev atrast darbu. Taču mazliet vēlāk arī ASV radās nodarbinātības dienests, ko daudzviet literatūrā apzīmē ar vārdiem „cerības ofiss”.
Šajos abos piemēros ir atrodami atslēgvārdi, kas raksturo arī Latvijas situāciju – rindas pie Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) liecina, ka daudziem tā ir kļuvusi par pēdējo cerību atrast darbu. Taču darba ņēmēju ir daudz, bet darba devēju skaits, kas atstāj savus piedāvājumus, tik niecīgs, ka I. Zvīdriņa atzīst: tik liela proporcionāla atšķirība starp reģistrētajām brīvajām vakancēm un darba meklētājiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas vēl nekad nav bijusi. Piemēram, šā gada aprīlī uz 123 132 bezdarbniekiem bija reģistrētas tikai 2409 brīvas darba vietas. Izdalot bezdarbnieku skaitu ar vakanču skaitu, var secināt, ka konkurss par darba vietu ir daudz augstāks nekā stājoties kādā no augstskolām – vidēji 51 cilvēks uz vienu vakanci. Vienam no piecdesmit cerības piepildīsies, pārējiem – ne.
"Konkurss par darba vietu ir daudz augstāks nekā stājoties kādā no augstskolām – vidēji 51 cilvēks uz vienu vakanci."
Salīdzinoši labajos laikos – 2007. gada novembrī – 51 660 darba meklētājiem bija iespēja iekārtoties darbā kādā no 20 342 reģistrētajām brīvajām darba vietām (2,5 cilvēki uz vienu vietu). I. Zvīdriņa norāda, ka patlaban, kad darba tirgus ir apmetis kūleni, pats no sevis arī noskaidrojies allaž diskutablais jautājums: kuram (darba ņēmējam vai devējam) ir jāmaksā sociālais nodoklis? „Tirgus apstākļi nosaka, ka to lielākā apmērā samaksā tas, kuram tai brīdī tas ir vairāk nepieciešams. Pašreiz sociālās iemaksas vairāk ir jāapmaksā darba ņēmējam, jo viņam šis darbs ir vairāk nepieciešams. Iepriekš, kad bija darbaspēka trūkums, tās samaksāja darba devējs.”
Labklājības ministrijas (LM) speciāliste norāda, ka arī apdrošināšana pret bezdarbu ir bijis diskutabls jautājums. Kāpēc to dara valsts, nevis privātās struktūras? Viņa skaidro, ka bezdarbam ir sistemātisks risks – ar bezdarbu visbiežāk saskaras tie cilvēki, kas ir mazāk kvalificēti un ar mazākām prasmēm. Valstīs, kas izmēģinājušas privāto bezdarba apdrošināšanu, tas nav beidzies sekmīgi, jo galu galā tie, kas pelna vairāk un kuriem ir lielākas prasmes, ar laiku no šīs apdrošināšanas atsakās, jo viņiem nav tādas nepieciešamības. Principā šajā apdrošināšanas shēmā paliek tikai mazāk kvalificētie darbinieki.
„Tā ir milzīga atšķirība no veselības apdrošināšanas. Ļoti maz valstīs ir tā, kā Latvijā, kad visiem ir nodrošināta veselības apdrošināšana. Jo atšķirībā no bezdarba apdrošināšanas, veselības apdrošināšanas risks nav sistemātisks, vismaz tikmēr, kamēr tehnoloģijas nav tik attīstītas, lai izsekotu visai cilvēka iedzimtībai. Cilvēks saslimst neatkarīgi no viņa ienākumiem, prasmēm un spējām. Veselības apdrošināšanas sistēmas reforma varētu būt viena no strukturālajām reformām, ko starptautiskās organizācijas vēlētos redzēt Latvijā,” secina I. Zvīdriņa.
Nav atbildes, ko mācīties
LM darbinieki pēdējā laikā saņem jauniešu un viņu vecāku e-pastus ar jautājumu „Ko studēt, lai pēc diviem gadiem man būtu darbs?”. Pasaulē tiek veiktas prognozes, lai noteiktu, kādas prasmes un spējas cilvēkiem būs noderīgas nākotnē, taču ir neiespējami paredzēt pieprasītākās profesijas un, piemēram, izsludināt, ka nākamajā gadā budžeta vietu skaits jādubulto tajā vai citā nozarē, jo nākotnē šo profesiju vajadzēs, norāda I. Zvīdriņa. Šāda rīcība augļus nenesīs – ja jaunieši masveidā sāks apgūt konkrēto profesiju, nav garantijas, ka darba tirgus nebūs izmainījies un iepriekšējās prognozes vairs nebūs spēkā.
Tālab arī no aprīlī reģistrētajām 2409 brīvajām vakancēm nevar izdarīt nekādus secinājumus par pieprasītākajām darba vietām. Tāpat – par to, kādas apmācības bezdarbniekiem labāk piedāvāt. I. Zvīdriņa atzīst, ka vienmēr ir bijušas diskusijas, vai nepieciešams apmācīt bezdarbniekus par nodokļu maksātāju naudu. Taču secinājums ir viens – valsts finansētā izglītība un apmācība ir nepieciešama, lai tautsaimniecība kopumā kļūtu konkurētspējīgāka. Pat ja sieviete no kāda lauku pagasta, izmācījusies par frizieri, savu frizētavu tomēr neatver līdzekļu trūkuma dēļ, naudu, kas iztērēta, viņu apmācot, tomēr nevar uzskatīt par izmestu vējā. Piemēram, jaunā friziere var izmantot NVA piedāvātās iespējas iesaistīties uzņēmējdarbībā.
"Vienmēr ir bijušas diskusijas, vai nepieciešams apmācīt bezdarbniekus par nodokļu maksātāju naudu."
Cilvēki dažkārt mēdz domāt: vai vispār jēga patlaban ko mācīties, jo, nelietojot prasmes, tās pēc kāda laika aizmirsīsies. Ieguldījums izglītības sistēmā atmaksājas jebkurā gadījumā, jo tas ir instruments darba ražīguma un līdz ar to ienākumu palielināšanai, taču Latvijā pašreiz ir situācija, kad nav pietiekami resursi, ko tajā ieguldīt, lai gan to plāno darīt visas bagātākās ES dalībvalstis.
Patlaban dažkārt pavīd viedoklis, ka varbūt bezdarbnieka pabalstu varētu izmaksāt tikai tad, ja tā saņēmējs veic algotu sabiedrisku darbu, taču I. Zvīdriņa uzskata, ka bezdarbnieka pabalsta piesaiste algotajiem pagaidu darbiem būtu netaisnīga un nelikumīga, jo bezdarbnieka pabalsts ir apdrošināšanas sistēmas sastāvdaļa un, cilvēki strādājot, to sev ir nopelnījuši. Dažās valstīs ir izveidota brīvprātīgā darba datu bāzes – cilvēks, kas saņem bezdarbnieka pabalstu, tomēr nesēž mājās, bet dara ko lietderīgu, kas varētu būt interesants risinājums arī Latvijas situācijā.
Bezdarbnieka portrets
Izpētot darba meklētāju raksturojumu, iezīmējas šādi trīs tipiski bezdarbnieka portreti. Pirmais. Bez profesijas (augstāks bezdarba līmenis mazāk kvalificētajiem), 20-24 gadus vai 45-49 gadus vecs, iepriekš bijis palīgstrādnieks vai mazumtirdzniecības veikala pārdevējs.
Otrais. Bezdarbnieks 20-29 gadu vecumā ar vidējo izglītību vai jau iegūtu augstāko izglītību. Iezīmējas jauna situācija – bezdarbnieki ar vidējo un augstāko izglītību, daļā gadījumu – nekvalitatīvu.
Trešais. Bezdarbnieks 45 līdz 54 gadu vecumā ar jau iegūtu profesionālo izglītību.
Kā atzīst LM speciāliste, bezdarbnieku portreti liecina par nepieciešamību pēc mūžizglītības, kas varētu mazināt bezdarba līmeni nākotnē. Taču īpaši satraucoša ir tendence, ka Latvijā strauji pieaug bezdarba līmenis jauniešu vidū, kuri augstāko izglītību ieguva „buma” laikā.
Ļoti iespējams, tās ir sekas Latvijā realizētajai izglītības politikai, kas ir veicinājusi arodskolu prestiža mazināšanos, panākot, ka lielākā daļa jauniešu, neraugoties uz savām interesēm un spējām, mācās vidusskolā un pēc tam augstskolā, lai gan valstij ir nepieciešami profesionāļi, kurus sagatavo arodskolās. To, ka nav nepieciešamības visiem mācīties augstākajās izglītības iestādēs, apgalvo arī Lielbritānijas pārstāvji, kur, pēc I. Zvīdriņas sacītā, atrodas arī vienas no labākajām augstskolām Eiropā. Un augstskolās studē tikai paši labākie.
Samazināsim minimālo algu?
Vēl viens no darba tirgus raksturojošiem elementiem ir minimālā alga, kas ir sociālā pamata nodrošinājums iedzīvotājiem. Lai gan priecājamies par ziņām, ka valstī tā tiek paaugstināta, I. Zvīdriņa norāda, ka var rasties negatīvas sekas, ja minimālā darba alga ir augstāka nekā vidējā alga darba tirgū kādā noteiktā segmentā. „Ja situācija Latvijā būs ļoti nelabvēlīga un algas tautsaimniecībā strauji kritīsies, tad būs jādomā par minimālās darba algas samazināšanu, lai nenodarītu ļaunumu cilvēkiem, kas ir vismazāk kvalificēti un vēl vairāk nepalielinātu viņu bezdarbu,” skaidro LM speciāliste.
"Vai finanšu efektivitāte, neņemot vērā kvalitātes apsvērumus, būs ilgtspējīga?"
Proti, ekonomisko grūtību laikā darba devējs darbiniekiem vai nu samazina algu, vai viņus atlaiž. Ja mazkvalificētiem darbiniekiem minimālā alga šādā situācija ir pārāk augsta, tas izraisa bezdarbu, jo rezultātā darba devēji nodarbina mazāk cilvēku. Tāpēc šajā krīzes situācijā, iespējams, ir labāk, ja strādā vairāk cilvēku par mazāku minimālo algu nekā daži darbinieki – par augstāku, uzskata I. Zvīdriņa.
Efektīvi, bet cik ilgtspējīgi?
Parasti strukturālās reformas valstīs tiek veiktas, ņemot vērā trīs faktorus – finanšu efektivitāti, kvalitāti un ilgtspēju, arī ar mērķi palielināt ekonomikas izaugsmes potenciālu. I. Zvīdriņa: „Neviens neliktu Latvijai veikt strukturālas reformas, ja izglītības vai veselības sistēma būtu atbilstīgas attīstīto valstu līmenim. Problēma ir tā, ka mēs esam apstājušies pie finanšu efektivitātes. Tiek slēgtas slimnīcas, skolas, bet maz pievērsta uzmanība kvalitātei – ko darīs cilvēki pēc tam? Kā ārstēsies cilvēki ar viszemākajiem ienākumiem? Kā skolēni tiks uz skolu, ja lauku skolas tiks slēgtas un nebūs atbilstošu transporta iespēju? Vai finanšu efektivitāte, kas šogad tiks panākta, samazinot izdevumus izglītībā un veselībā, būs ilgtspējīga, ja netiek domāts par kvalitāti, jo pamats strukturālajām reformām ir kvalitāte. Finanšu efektivitāte ir tikai viens no faktoriem, kas nepieciešams, lai to sasniegtu.”
LM speciālistus nodarbina arī vēl kāds jautājums: kas notiks tad, ja iedzīvotājiem beigsies bezdarbnieka pabalsta izmaksas, bet jaunas darbavietas vēl nebūs atrastas? Pabalsti pašvaldībās arī sāk izsīkt, tādēļ LM plāno daļu struktūrfondu līdzekļu ieguldīt īstermiņa pasākumos, lai ar pieejamajiem finanšu resursiem mazinātu krīzes sociālās sekas. Pēc LM aplēsēm, 2009. gada beigās reģistrētā bezdarba līmenis varētu sasniegt 15,6 procentus. Tie būs 175 000 bezdarbnieku, kas dosies uz NVA ar cerību – varbūt kāda vakance būs brīva un piemērota.
Aplūkojot sociālo jomu no šādiem skatu punktiem, I. Zvīdriņa atzīst: nākotnes aina nav rožaina, taču krīze, iespējams, veicinās atsevišķu sfēru sakārtošanu, kas ir būtiskas Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciālam.
