„Mūsu stratēģija nedrīkst palikt iestigusi pagātnē, ja drošības situācija pasaulē ir radikāli mainījusies,” teica Francijas prezidents, pirmo reizi oficiāli apstiprinot jau iepriekš neformāli plaši diskutēto iespēju Francijai atteikties no 43 gadus ilgā gollisma mantojuma un atkal pilnībā uzņemties visas saistības NATO vadībā.
Oficiāli Francija NATO augstākajās komandstruktūrās atgriezīsies gan tikai NATO dibināšanas 60. gadadienai veltītajā samitā, kas šā gada aprīļa sākumā notiks Strasbūrā un tās vācu dvīņu pilsētā robežas otrā pusē. Dodoties uz šo samitu, ASV prezidents Baraks Obama plāno apmeklēt Otrā pasaules kara laika sabiedroto desanta izsēšanās vietas Normandijā, Francijas ziemeļrietumos. Ar šādu simbolisku žestu tiks noslēgts teju pusgadsimtu ilgais Francijas īpašais izņēmuma stāvoklis Ziemeļatlantijas aliansē.
Ilgo sarunu rezultātā iegūtais „sausais atlikums” ir aptuveni 500-600 franču virsnieku iekļaušanās dažāda līmeņa NATO štābos un vadības grupās. Amerikāņi piekrituši Francijai atdot arī divu visaugstākā līmeņa NATO komandstruktūru vadību. Turpmāk franču ģenerāļi vadīs reģionālo komandpunktu Lisabonā un NATO ilgtermiņa operāciju plānošanas grupu Norfolkā, ASV.
De Golla mantojums
Kaut arī NATO dibinātājvalsts Francija Ziemeļatlantijas aliansi de facto tā arī nekad nav pametusi un tās karaspēks vienmēr bijis vairāk vai mazāk integrēts NATO, tomēr bijušā Francijas prezidenta Šarla de Golla lēmums atstāt NATO komandstrukūras ilgstoši bijis Francijas ārpolitikas un militārās doktrīnas mugurkauls.
Šarls de Golls 1966. gada 7. martā negaidīti paziņoja, ka Francija aiziet no augstāka līmeņa NATO vadības struktūrām, un pavēlēja Francijas teritoriju pamest arī vairākiem tūkstošiem tur izvietoto amerikāņu karavīru. Ar šādu rīcību viņš iesāka Francijas īpašā trešā ceļa meklējumus.
"Oficiāli Francija NATO augstākajās komandstruktūrās atgriezīsies NATO dibināšanas 60. gadadienai veltītajā samitā, kas šā gada aprīļa sākumā notiks Strasbūrā un tās vācu dvīņu pilsētā robežas otrā pusē."
Ģenerālis de Golls uzskatīja, ka aukstā kara bipolaritātes diktētie noteikumi ir neizdevīgi Francijas nacionālajām interesēm. Lai arī Francija ir neatņemama Rietumu bloka daļa, tās armija nedrīkst būt tieši pakļauta ASV. Turklāt viņa vadītā Francija 60. gados atradās savas Otrajā pasaules karā iedragātās nacionālās pašapziņas atjaunošanas procesā. Pārāk liela atkarība no ASV šajā procesā nebija vēlama. France se libère, jeb Francija pati sevi atbrīvo – tāds bija tā laika oficiālais skatījums pat uz it kā neapstrīdamo ASV un citu sabiedroto nopelnu Francijas teritorijas atbrīvošanā no nacistiskās Vācijas karaspēka.
Tomēr, neskatoties uz ģenerāļa de Golla demarša lielo simbolisko ietekmi, tā praktiskās sekas bija daudz mazākas. Jau gadu vēlāk Francijas, ASV un NATO amatpersonas atsāka konsultācijas, lai nodrošinātu franču karaspēka, tostarp kodolieroču, integrāciju NATO struktūrā. Konsultāciju rezultātā tika noslēgta īpaša Lemnitzer-Aillert vienošanās, kurā tika detalizēti atrunāts, kā Francija atgrieztos NATO komandstruktūrās, ja sāktos karš ar PSRS un Varšavas bloka valstīm.
Arī vēlākajos gados turpinājās neoficiāla Francijas un NATO tuvināšanās. Neoficiālas sarunas par iespējamo atgriešanos NATO vadībā noritēja jau pagājušā gadsimta 90. gados prezidenta Fransuā Miterāna un vēlāk arī Žaka Širaka vadībā. Neliels pagrieziena punkts bija Balkānu karš, kad Francija pirmo reizi piedalījās NATO vadītā operācijā. Vēlāk sekoja arī operācijas Kosovā, Afganistānā, kur visās piedalījās franču karavīri.
Francija bija uzsākusi savu atgriešanos NATO un līdz pilnīgai reintegrācijai atlika tikai iesaistīšanās augtākajās komandstruktūrās. Tomēr līdz ar Džordža Buša, juniora, administrāciju un ASV iebrukumu Irākā Francija no jauna nostājās de Golla stila opozīcijā ASV un kļuva skaidrs, ka prezidents Žaks Širaks šādos apstākļos tā arī šo pēdējo soli nespers.
Kādēļ Sarkozī tas nepieciešams
Tieši tādēļ Sarkozī lēmums Francijā tiek vērtēts kā dziļi simbolisks un izraisījis ļoti plašas diskusijas medijos un politiskajā vidē. „Vai tiešām Asteriks noliks ieročus un dumpīgie galli padosies romiešu leģioniem?” par Sarkozī lēmumu komentāru lapā ironiski vaicā laikraksts „Le Figaro”. Sarkozī lēmuma kritiķi uzsver, ka ar to Francija zaudē savu diplomātisko un militāro neatkarību, un brīdina par nokļūšanu pilnīgā atkarībā no ASV.
Opozīcijā pret atgriešanos NATO komandstruktūrās aktīvi nostājusies gan sociālistu partija ar bijušajiem premjeriem Laionelu Žospēnu un Lorānu Fabiusu, gan centristu līderi Fransuā Bairū. Par atteikšanos no gollisma mantojuma Sarkozī kritizējuši arī valdošās UMP partijas biedri, tostarp Alans Župē un Dominiks de Vilepēns. Tomēr UMP pārliecinošais vairākums abās parlamenta palātās un partijas disciplīna darīja savu - 17. martā Nacionālās asamblejas pozitīvais balsojums Sarkozī iniciatīvu ļāva sākt realizēt dzīvē.
"Francija atteiksies no nevajadzīga, pašas radīta tabu un pārtrauks ieilgušo liekulību."
Ar šo soli Francija atteiksies no nevajadzīga, pašas radīta tabu un pārtrauks ieilgušo liekulību – uz visām kritikām atbild Elizejas pils pārstāvji. Francija jau tagad ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, kura aktīvi iesaistījusies alianses militārajās operācijās. „Kā gan šādā situācijā franču virsnieku deleģēšana darbam NATO štābos varētu vājināt mūsu suverenitāti?” vaicā valdības amatpersonas. Francija šobrīd veic ceturtās lielākās finansiālās iemaksas NATO budžetā un NATO militārajās operācijās nosūtījusi aliansē piekto lielāko karavīru skaitu. NATO misijā Afganistānā vien šobrīd dienē ap trīs tūkstoš franču karavīru.
Līdzās šim loģiskajam argumentam par nepieciešamību „legalizēt” jau esošo Francijas aktīvo iesaistes līmeni NATO varētu būt vēl vairāki iemesli, kādēļ Sarkozī izšķīries par šī neaizskaramā gollisma simbola pārskatīšanu.
Pirmkārt, jāmin jau labi zināmās Sarkozī simpātijas pret ASV, amerikāņu radošo dinamismu, domāšanas veidu un kultūru. Sarko l’Américain – šādu iesauku vēl pirms kļūšanas par prezidentu viņam devuši mediji. Attiecību uzlabošanu ar ASV Sarkozī bija izvirzījis par savu prioritāti, un tādēļ ir tikai loģiski, ka viens no pirmajiem darbiem ir tieši atgriešanās NATO komandstruktūrās. Ja Francijas prezidenta vēlēšanās būtu uzvarējusi Segolēna Rojāla vai Fransuā Bairū, iespējams, šāds solis tik ātri netiktu sperts.
Izlīgstot ar ASV NATO jautājumos, Francijai paveras labas iespējas tālāk attīstīt Eiropas Savienības (ES) drošības un aizsardzības politiku. Francijas aktīvo vēlmi veicināt ES aizsardzības dimensiju ASV ilgus gadus uzlūkoja ar neslēptām aizdomām, kā potenciālu NATO funkciju dublieri un konkurentu. Francijas pilnīga atgriešanās NATO šīs ASV aizdomas mazinās.
Līdz ar to Francija ES drošības politikas veidošanā varēs rēķināties arī ar lielāku Lielbritānijas un ES Austrumeiropas dalībvalstu iesaisti, kuras līdz šim šajā jautājumā bijušas visai rezervētas. Arī Vācija jau ļoti pozitīvi novērtējusi Francijas atgriešanos NATO komandstruktūrās, tādējādi arī no vācu puses Francija var sagaidīt lielāku entuziasmu ES drošības politikas jautājumos.
Neapšaubāmi, Sarkozī lēmuma pieņemšanu veicinājusi arī Baraka Obamas kļūšana par ASV prezidentu. Jaunās ASV prezidenta administrācijas ārpolitiskās retorikas radikālā maiņa ļāvusi Sarkozī solim saņemt Francijas iedzīvotāju atbalstu. Franču vairākums acīmredzot nav pret tuvināšanos ASV, kuru vada nu jau Baraks Obama, nevis Džordžs Bušs. Jaunāko socioloģisko aptauju dati liecina, ka 58% franču nav iebildumu pret Francijas ģenerāļu atgriešanos NATO štābos.
"Izlīgstot ar ASV NATO jautājumos, Francijai paveras labas iespējas tālāk attīstīt Eiropas Savienības (ES) drošības un aizsardzības politiku."
Aizvien vairāk ASV un Eiropas ārpolitikas analītiķi norāda, ka ASV ilgstoši vairs nespēs saglabāt līdzšinējo absolūti dominējošo stāvokli globālajā politikā un tuvāko gadu vai gadu desmitu laikā pasaulē notiks ietekmes pārdale par labu Ķīnai, iespējams, arī Indijai. Piemēram, ASV politologi nu vairs nenoliedz iespēju nākotnē dalīties globālajā ietekmē ar Ķīnu, lai izvairītos no neauglīgas konfrontācijas ar valsti, bez kuras vairs nav iedomājama ASV ekonomiskā attīstība.
Francija šādā globālo pārmaiņu laikā vēlas NATO līmenī būt viena līmeņa spēlētājs ar ASV, lai iegūtu pēc iespējas maksimālus ieguvumus savām nacionālajām interesēm. Tomēr paši pirmie praktiskie ieguvumi no atgriešanās NATO vadībā Francijai varētu būt jau samērā drīz, kad tās spēcīgi attīstītā militārā rūpniecība iegūs labas starta pozīcijas NATO bruņojuma iepirkumos.
Visbeidzot, nedrīkst aizmirst arī neatslābstošo mediju uzmanību, kādu Sarkozī nodrošina Francijas atgriešanās NATO vadībā. Augsta publicitāte ir politisko sekmju pamats – saskaņā ar šādu moto Sarkozī darbojās jau pirms vairākiem gadiem, kad bija vēl tikai Francijas iekšlietu ministrs.
