Acīm redzams, ka viņš ir ļoti apmierināts ar sevi un vēsti, kas jāpaziņo Briselē akreditēto žurnālistu simtiem, – Francijas pusgads ES Padomes vadībā beidzies ar panākumu.
12. decembra Eiropadomes samita noslēguma preses konferencē Francijas prezidents Nikolā Sarkozī ar neslēptu gandarījumu varēja paziņot, ka panākta vienošanās par ambiciozās klimata un enerģētikas likumdošanas paketes pieņemšanu, kas paredz siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju apjomu Eiropā samazināt par 20%, vienlaikus par 20% palielinot t.s. zaļo enerģiju īpatsvaru. Ar ne mazāku lepnumu Nikolā Sarkozī Francijas prezidentūras termiņa noslēguma pēdējā samitā pavēstīja arī par Īrijas valdības apņemšanos rīkot atkārtotu referendumu par ES Lisabonas līgumu.
Krīžu prezidents
„Sarkozī nav nekā labāka par atrašanos krīzes centrā, ja nu vienīgi atrašanās veselu četru krīžu centrā,” tā ironiski Francijas prezidenta politisko rokrakstu nesen raksturoja „BBC” Eiropas politikas redaktors Marks Mardels. Tik tiešām, krīzes ir sava veida Sarkozī kaislība, jo tās sniedz viņam iespēju darboties, nemitīgi atrasties mediju uzmanības centrā un, ja izdodas, arī radikāli mainīt lietas. Sarkozī tic, ka ar mērķtiecīgu gribu vēstures ratu iespējams pagriezt sev vēlamā virzienā.
ES prezidentūras pusgads Francijas prezidentam sniedza šādu unikālu iespēju atrasties problēmu centrā. Bez jau saplānotās dienas kārtības Sarkozī bija jārisina vesela virkne krīžu – sākot ar augustā notikušo Krievijas un Gruzijas karu un beidzot ar globālās recesijas negatīvo ietekmi uz Eiropas ekonomiku.
"Pat paši lielākie kritiķi nenoliedz, ka pēdējo pusgadu Eiropu beidzot vadīja patiešām apdāvināts un spēcīgs līderis."
Sasaucot vairākas ES valstu līderu ārkārtas sanāksmes un faktiski dubultojot notikušo Eiropadomju skaitu, Sarkozī izdevās panākt vairāk vai mazāk vienotu Eiropas nostāju šajos jautājumos. Gruzijas kara jautājumā Sarkozī arī uzņēmās starpnieka lomu un, realizējot aktīvu „atspoļu diplomātiju”, panāca karadarbības pārtraukšanu. Neskatoties uz šiem Sarkozī nopelniem, jāatzīst, ka panāktais pamiers lielā mērā tika slēgts pēc Krievijas noteikumiem, atstājot tai ļoti plašas interpretācijas iespējas.
Globālās finanšu krīzes risinājumā, ņemot vērā tās dziļi sistēmisko raksturu, Sarkozī, protams, neizdevās veikt milzu brīnumus. Dalībvalstu viedokļi joprojām ir krasi atšķirīgi par to, kā un cik lielā mērā katrai no tām iesaistīties savu ekonomiku stimulēšanā, kādu nodokļu politiku veikt utt. Tomēr pašu minimumu Sarkozī izdevās panākt un uz G20 samitu Vašingtonā Eiropas valstis devās ar vienotu nostāju.
Mazāk runāsim, vairāk darīsim
„Eiropas labākie gadi ir vēl tikai priekšā, ja vien mēs turpināsim strādāt šādā pat ritmā,” Sarkozī paziņoja 12. decembra Eiropadomes preses konferencē. Nepārprotami, pašpārliecinātības viņam netrūkst, tāpat kā netrūkst arī politiskā šarma, harizmas un ambīciju. „Eiropai trūkst ambīciju, lielu mērķu,” preses konferencē teica Sarkozī. „Jo tikai lielu mērķu dēļ varam atteikties no mūsu egoistiskajām nacionālajām interesēm.”
„Nav nekādas jēgas diskutēt līdz četriem rītā,” Sarkozī pamatoja savu lēmumu pirmajā samita dienā sarunas apturēt jau pulksten vienpadsmitos vakarā. Ņemot vērā aso viedokļu atšķirību par klimata un enerģētikas likumdošanas paketi, žurnālisti iepriekš bija prognozējuši nogurdinošas sarunas līdz trijiem, četriem naktī. Tomēr Francijas prezidentūra spēja lauzt Eiropadomju sanāksmju līdzšinējo praksi un panāca galīgo vienošanos gandrīz noteiktajā laikā, iztiekot bez ES līderu ierastās nīkšanas sarunu telpā līdz pat agram rītam.
„Mēs sākam mainīt veidu, kā dara lietas Eiropā – tagad mazāk runāsim, vairāk darīsim,” žurnālistiem skaidroja Sarkozī, piebilstot, cik ļoti viņa straujo darba ritmu traucējot dažādas nevajadzīgas formalitātes. „Eiropai vajadzīgs daudz mazāk visa šī formālisma, procedūru ievērošanas snobisma, nebeidzamo sanāksmju apnicīguma.”
"Ja Francija vēlējusies kaut ko panākt, (..) tad tās diplomāti runājuši ar visiem, meklējot visiem izdevīgus nosacījumus, un arī turējuši doto vārdu."
Un Sarkozī apstiprināja žurnālistu rīcībā esošo neoficiālo informāciju, ka sarunu laikā otrreiz tā arī nav ļauts izteikties Polijas prezidentam Leham Kačinskim, kurš Eiropā labi zināms ar savu nepiekāpīgo un aso sarunu risināšanas taktiku. „Kad mēs esam divdesmit septiņi, mēs katrs runājam vienu reizi, nevis sešas,” noskaldīja Sarkozī, piebilstot, ka samita laikā viņam nācies arī nostāties pret ierasto protokola kārtību, kad pie lielā sarunu galda nav ļauts sēdēt Francijas enerģētikas ministram Žanam Luisam Barlo, jo katru dalībvalsti pēc protokola drīkst pārstāvēt tikai divi cilvēki. „Nu tad mēs taisīsim revolūciju, puču un pieliksim vēl vienu krēslu,” vienkārši paziņojis Sarkozī, dodoties meklēt papildu krēslu.
Vieni Sarkozī teju vai dievina par uzdrīkstēšanos un spēju iedvesmot. Citi savukārt viņu kritizē par diplomātijas un konsultēšanās spēju trūkumu, par pārāk lielo tieksmi plūkt uzvaras laurus it visur un atrasties pastāvīgā „starmešu gaismā”. Tomēr pat paši lielākie kritiķi nenoliedz, ka pēdējo pusgadu Eiropu beidzot vadīja patiešām apdāvināts un spēcīgs līderis.
Daudzu dalībvalstu, tostarp arī Latvijas, pārstāvji atzinuši, ka Francijas ES prezidentūras termiņš bijis labi organizēts. Ņemot vērā Francijas ievērojamos finansiālos un intelektuālos resursus, kā arī lielo ES pieredzi, tās vadītās sarunas ritējušas raiti un sekmīgi. Ja Francija vēlējusies kaut ko panākt, piemēram, kā tas bija ar klimata un enerģētikas paketes pieņemšanu, tad tās diplomāti runājuši ar visiem, meklējot visiem izdevīgus nosacījumus, un arī turējuši doto vārdu.
Polijas laikraksts „Gazeta Wyborcza”komentāru slejā norāda, ka Sarkozī bijis „pirmais Francijas valstsvīrs, kurš sapratis, ka jaunās dalībvalstis ir nozīmīga ES daļa, nevis bērns, kuru nav nepieciešams pat uzklausīt”. Jāatzīmē, ka Francija patiešām papūlējās, lai paglaimotu Polijas „lielvalstiskajām” ambīcijām, vairākkārt to uzklausot kā visu jauno dalībvalstu interešu pārstāvi un par sensitīvo klimata un enerģētikas likumdošanas paketi pat rīkojot īpašas sarunas Polijas ostas pilsētā Gdaņskā.
Jauna ES varas centra meklējumos
Ja lūkojas pēc Francijas prezidentūras lielākajiem konfliktu punktiem, tad tādus var atrast attiecībās ar līdzšinējā ES „integrācijas motora” otru pusi Vāciju. Jau kopš hiperaktīvā Nikolā Sarkozī stāšanās prezidenta amatā viņa attiecības ar apdomīgo Vācijas kancleri Angelu Merkeli nevar dēvēt par īpaši labām. Pēdējā pusgadā tās neuzlabojās ne par kripatiņu un franču laikraksts „Le Monde” tieši to nodēvējis par Francijas ES prezidentūras lielāko neveiksmi. Gandrīz visos būtiskākajos jautājumos, sākot ar klimata paketi un beidzot ar ekonomikas stimulēšanas plānu, franču-vācu viedoklis bija diametrāli pretējs.
Protams, abas valstis joprojām ir viena otrai draudzīgas, tomēr agrākajos gados tik saskanīgais ES vadības duets šobrīd vairāk vai mazāk ir pajucis. Kad Eiropadomes preses konferencē Sarkozī teica paldies Merkelei par atbalstu sarunās un norādīja, ka viņu attiecības esot pat ļoti labas, žurnālisti sāka sirsnīgi smieties.
Šajā kontekstā aizvien saprotamāka kļūst daudzkārt neoficiāli izskanējusī informācija par Sarkozī vēlmi paplašināt ES vadošo valstu grupu, tajā ieaicinot arī Spāniju un Lielbritāniju un, iespējams, arī Itāliju. Sarkozī uzskatot, ka daudz efektīvāku ES vadību spēšot nodrošināt spēcīga Parīzes-Berlīnes-Londonas-Madrides ass, nevis tikai Francija un Vācija divatā.
Eiropas Savienības politikas eksperti arī norāda, ka Francijas ES prezidentūras pusgads būtiski nostiprinājis tā dēvētā ES starpvaldību (intergovernmental) integrācijas virziena piekritēju pozīcijas. Atšķirībā no Eiropas federālistiem, kuri iestājas par lielāku centralizāciju un pat federālas Eiropas izveidi, starpvaldību skolas pārstāvji uzskata, ka visai varai ES jāpaliek dalībvalstu valdību rokās.
"Francija pēdējo mēnešu laikā ieslīgusi sava veida pusoficiālas tielēšanās procesā, vēloties paturēt kaut nelielu daļiņu no ES prezidentūras spozmes arī pēc 2009. gada 1. janvāra, kad par ES Padomes vadošo valsti kļūs Čehija."
Iespējams, visapbēdinātākās par Francijas ES prezidentūras pusgada vērienu un spožumu ir divas mazas valstis, kurām bija jānodod Francijai un jāpieņem no tās ES Padomes vadības groži – attiecīgi Slovēnija un Čehija. Vismaz informatīvajā telpā Francija nemanot bija „izpletusies” uz šo abu valstu rēķina.
Neviena vien slovēņu amatpersona neapmierināta „purpināja”, kad Francija jau Slovēnijas prezidentūras termiņa laikā bija pievērsusi sev lielu daļu Eiropas mediju uzmanības, klāstot, kas un kā tiks darīts Francijas prezidentūras laikā, it kā aizmirsdama, ka tā vēl nav ES prezidējošā valsts. Dienā, kad slovēņi rīkoja sava prezidentūras pusgada oficiālo noslēguma pasākumu, daudz lielāku mediju uzmanību izsauca turpat Briselē rīkotā Sarkozī preses konference.
Savukārt ar Čehiju Francija pēdējo mēnešu laikā ieslīgusi sava veida pusoficiālas tielēšanās procesā, vēloties paturēt kaut nelielu daļiņu no ES prezidentūras spozmes arī pēc 2009. gada 1. janvāra, kad par ES Padomes vadošo valsti kļūs Čehija. Vienu brīdi izskan neoficiāla informācija par Sarkozī gatavību vēl gadu turpināt vadīt eirozonas valstu līderu neformālās sanāksmes, jo Čehija eiro nav ieviesusi. Vēlāk jau Sarkozī aicina Čehijas premjerministru Mireku Topolaneku ļaut viņam turpināt pārstāvēt Eiropu jaunajā Savienībā Vidusjūrai. Tad atkal atskan šaubas par Čehijas spēju vadīt Eiropas Savienību.
„Franči vienkārši ir ļoti ekspansīvi, tā ir viņu dabīgā vēlme vienmēr panākt maksimumu,” filozofiski konstatē čehu laikraksts „Respekt”. „Tas, kā šobrīd franči runā ar čehiem, līdzīgā situācijā notiktu ar pilnīgi jebkuru citu Eiropas valsti, varbūt vienīgi izņemot Vāciju un Lielbritāniju.”
