Šādi bija mani pirmie vērojumi Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī preses konferencē 13.–14. marta Briseles Eiropadomes samita laikā. Toreiz viņš ar neslēptu gandarījumu paziņoja, ka Eiropas Savienības līderi piekrituši viņa lolotajai idejai par Savienības Vidusjūrai izveidi. "Pēc ES Pārdomu grupas izveides un ES Reformu minilīguma (Lisabonas līguma) idejas šī ir jau mana trešā sekmīgā iniciatīva”.
Pagājis gads kopš Nikolā Sarkozī stāšanās Francijas prezidenta amatā. Šovs un nebeidzama preses konference, tā pirms kāda laika Nikolā Sarkozī prezidentūru raksturoja Francijas žurnāls „Le Nouvel Observateur”, atsaucoties uz Sarkozī pastāvīgo atrašanos mediju uzmanības centrā.
Būtiski nostiprinājis jau tā lielo Elizejas pils ietekmi Francijas politikas varas vertikālē, Sarkozī cītīgi centies radīt visur esoša un visu varoša “superprezidenta” tēlu.Tomēr, atskatoties uz Francijas prezidenta pirmā gada bilanci, redzams, ka ārlietās viņam gājis daudz labāk kā Francijas iekšpolitikā.
Stiprinot Francijas ietekmi
Starptautiskajā politikā Sarkozī “ielidoja” ļoti apņēmīgi, bruņojies ar neslēptu mērķi atjaunot un spodrināt sen jau nosūbējušās Francijas lielvaras ambīcijas. Īpašu uzmanību Francijas diplomātija šajā laikā koncentrēja trīs darbības virzienos – Eiropas Savienība, Vidusjūra un Āfrika, kā arī ASV un NATO.
Gadu pēc Sarkozī stāšanās amatā jāsecina, ka Francija sākusi atgūt savu ES “motora” titulu un izkļuvusi no tās de facto pašizolācijas, kādā tā ES nokļuva pēc franču pilsoņu “nē” referendumā par Eiropas Konstitūciju. Francijas prezidenta vēlēšanu dienā Eiropas mediji cerīgi minēja, ka jaunais prezidents dos ES tik nepieciešamo dinamismu, un nu Eiropa to ir saņēmusi ar uzviju.
Sarkozī iniciatīvas ES politikas uzlabošanai birst kā no pārpilnības raga. Protams, var strīdēties par šo iniciatīvu reālo lietderību, piemēram, attiecībā uz ES Pārdomu grupas izveidi, vai arī norādīt uz Francijas nacionālo interešu “āža kāju”, kas lien laukā, piemēram, no Savienības Vidusjūrai projekta. Tomēr neviens nevar noliegt, ka Eiropa beidzot ieguvusi aktīvu un harizmātisku līderi, kāda jau ilgu laiku tai ir trūcis.
"Šovs un nebeidzama preses konference, Nikolā Sarkozī prezidentūru raksturo Francijas žurnāls "Le Nouvel Observateur"."
Cits jautājums ir metodes, ar kādām šī līderība tiek realizēta. Francijas prezidenta Eiropas kolēģi un diplomāti ne reizi vien neapmierināti purpinājuši par Francijas vēlēšanos izcelties un visus uzvarētāju laurus pierakstīt sev. Piemēram, pat no pašreizējās ES prezidējošās valsts Slovēnijas pārstāvjiem medijos neoficiāli izskanējuši pārmetumi, ka Francija savu ES prezidentūru šā gada otrajā pusē “gaida” pārāk nepacietīgi un uzstājīgi.
Vislielākās “dzirksteles” ES gan šķīlušās Sarkozī attiecībās ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, tā neļaujot ES integrācijas “motoram” pilnvērtīgi strādāt ar abiem “cilindriem”, proti, Franciju un Vāciju. Protams, abu valstu attiecības ir ļoti tālu no nopietnas krīzes un līdz tādai arī nenonāks.
Tomēr vairums mediju atzīst, ka Francijas un Vācijas sekmīgu sadarbību apgrūtina ne tikai abu valstu nacionālo interešu sadursme, bet arī abu līderu raksturu atšķirības. Piesardzīgās, atturīgās bijušās zinātnieces Merkeles un hiperaktīvā advokāta Sarkozī darba stils ir ļoti atšķirīgs. Ļoti precīzi to raksturojis britu „The Economist”: „Merkele ir apdomīga saskaņas meklētāja, kura līdzīgi kā filmu producente, prožektoru gaismā ļauj atrasties citiem. Savukārt Sarkozī patīk būt vienlaikus režisoram, scenārija autoram un aktierim.”
Tā, piemēram, Vācijas kanclere un vācu diplomāti esot īpaši neapmierināti ar Sarkozī aktīvajiem centieniem demonstrēt sevi kā galveno Eiropas līderi. Savukārt “Merkele sāk krist Sarkozī uz nerviem,” atsaucoties uz kompetentiem avotiem Francijas prezidenta tuvākajās aprindās, pirms kāda laika ziņoja vācu prese.
Varminēt vairākus gadījumus, kad Francijas prezidents apsūdzēts par cenšanos atņemt Vācijai uzvarētājas laurus un mediju uzmanību. Tā tas bijis Eiropadomes jūnija samitā, kad Sarkozī sevi prezentējis kā galveno ES Reformu līguma glābēju, neraugoties uz toreizējās ES prezidējošās valsts – Vācijas – ilgstošo sarunu veicējas darbu. Līdzīgi bijis arī ar bulgāru medmāsu atbrīvošanu no apcietinājuma Lībijā, kā arī ar Lībiju noslēgtie daudzmiljonu ieroču piegādes līgumi.
Apjomīgus tirdzniecības darījumus vispār var dēvēt par Sarkozī prezidentūras pirmā gada firmas zīmi, tik ļoti aktīvi tie tikuši slēgti. Gada laikā Sarkozī oficiālās vizītēs apmeklējis gandrīz visas valstis Francijas īpašajā interešu sfērā – Vidusjūras dienvidu krastā. Visu vizīšu laikā tika noslēgti apjomīgi līgumi par ieroču, lidmašīnu, helikopteru vai civilās kodolenerģijas piegādi šīm arābu valstīm. Francijas lielo aeronautikas un enerģētikas uzņēmumu intereses tika aizstāvētas spīdoši.
Nikolā Sarkozī ir nepārprotami pagriezis Francijas diplomātiju atlantisma virzienā, „Le Monde”slejās secina politologs Bertrāns Badī, un viņam var piekrist. Pēdējā gada laikā Francijas un ASV attiecības tiešām ir būtiski uzlabojušās.
"Merkele ir apdomīga saskaņas meklētāja, kura līdzīgi kā filmu producente, prožektoru gaismā ļauj atrasties citiem. Savukārt Sarkozī patīk būt vienlaikus režisoram, scenārija autoram un aktierim."
The Economist
Sarkozī vienmēr ir uzsvēris savas simpātijas pret ASV. Turklāt ne tikai pret šīs superlielvalsts pasaules redzējumu un diplomātiju, bet arī dzīvesveidu – viņa neiztrūkstošais ikrīta džogings, kurā, šķiet, pat pret paša gribu nereti tiek iesaistīts arī ne sevišķi sportiskais premjerministrs Fransuā Fijons, pirmās prezidenta brīvdienas tieši ASV, nevis kā tradicionāli – prezidenta Francijas lauku rezidencē –, pirmā iziešana sabiedrībā ar dziedātāju Karlu Bruni tieši Parīzes Disnejlendā, nevis Elizejas laukos.
Gada laikā Sarkozī bijis nepārprotami labvēlīgs ASV ārpolitikai – skarbs pret Irānu, draudzīgs pret Izraēlu, atsaucīgs papildus karavīru bataljona nosūtīšanai uz Afganistānu. Ar to Sarkozī Francijas - ASV attiecībās pilnībā likvidējis spriedzes pilno Žaka Širaka mantojumu vēl no Irākas kara sākuma laikiem. Savukārt šobrīd, runājot par iespējamo Francijas atgriešanos NATO komandstruktūrās, Sarkozī nu ķeras klāt arī ģenerāļa Šarla de Gola atstātā mantojuma pārskatīšanai.
Reformas buksē
Stājoties prezidenta amatā, Sarkozī francūžiem solīja pirktspējas pieaugumu un rupture (pārrāvumu) ar nepopulāro Širaka politiku. Ārlietās rupture ir izdevies, tomēr ar solītajām ekonomiskajām un sociālajām reformām Sarkozī nevedas tik raiti.
Sākums izdevās sekmīgs – Sarkozī apņēmīgi ķērās klāt dzelzceļa darbinieku īpašajiem agrās pensionēšanās noteikumiem. Izturējis vairāk nekā nedēļu ilgu dzelzceļa darbinieku streiku un haosu dzelzceļa satiksmē, Sarkozī svinēja pirmo uzvaru. Dzelzceļnieku arodbiedrības piekrita kompromisam un atteicās no īpašā pensionēšanās statusa.
Tomēr Francijas dāsnajā sociālajā sistēmā reformējamu lietu izrādījās pārāk daudz un ar katru mēnesi Sarkozī apņēmība aizvien vairāk sāka noplakt. Tieši proporcionāli viņa iniciētajām reformām pie franču iecienītākā “sporta veida” – streikiem un demonstrācijām – ķērās aizvien jaunas sociālās grupas.
Tālāk sekoja jau plašu publicitāti ieguvušais Sarkozī un Karlas Bruni mīlas stāsts, un, šķiet, Francijas prezidentu turpmākos trīs mēnešus līdz abu slepenajai laulības ceremonijai tā īsti interesēja vairs tikai šī patīkamā “ziepju opera”. Šajā laikā prezidenta popularitāte socioloģiskajās aptaujās samazinājās dramatiskā ātrumā. Ja vēl pagājušā gada jūlijā Sarkozī pozitīvi vērtēja 65%, tad šogad maijā vairs tikai 36%.
“Francūžu neapmierinātība ar prezidenta darbību ir cieši saistīta ar mūsu mentalitāti”, stāsta mans franču paziņa Žeroms. “Mēs esam neparasti un konservatīvi – Sarkozī ievēlējām tādēļ, ka viņš solīja pārmaiņas, bet tagad, kad šīs pārmaiņas notiek, mums tas nepatīk. Protams, ir ļoti grūti kaut ko mainīt, ja tas skar tevi personīgi”.
Lielākā francūžu neapmierinātība saistīta ar tukšumu to maciņos – solītā pirktspējas pieauguma vietā ir straujš degvielas un pārtikas cenu kāpums. Protams, to lielā mērā nosaka globālā ekonomika. Tomēr vidusmēra francūzim no šādas atziņas par globālās ekonomikas procesiem ne silts, ne auksts, ja viņš redz Francijas prezidenta miljonāra cienīgo dzīvesveidu – Ray Ban saulesbrilles, Rolex pulksteni, atpūtu Ēģiptē, Jordānijā un uz jahtas Vidusjūrā, draugus – rokzvaigznes un miljardierus –, sievu – bijušo supermodeli utt.
“Sarkozī vajadzētu izvairīties no savas privātās dzīves un nepārprotamu bagātības zīmju pastāvīgas eksponēšanas, jo Francijā šāda izturēšanās tiek vērtēta ļoti negatīvi”, man norāda cits francūzis Kristians. Viņš tomēr atzīst, ka neredz citu labāku prezidenta amata kandidātu par Sarkozī. „Pat ja es nepiekrītu visai viņa politikai, viņš tomēr ir vienīgais valstsvīrs, kurš vēlas un spēj veikt reālas reformas. Pārējie ir tikai politikāņi – šā vārda sliktākajā nozīmē.”
