NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
20. janvārī, 2009
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Problēma
1
6
1
6

Krievijas un Ukrainas "gāzes karš": motīvi un sekas

Pašreizējā gāzes krīze ir jau otrā kopš 2006. gada, un Eiropas valstīm tas var būt spēcīgs dzinulis, lai būvētu jaunus gāzes vadus

FOTO: A.F.I./EPA

Nebūt 2009. gads nav sācies laimīgi. Līdz ar Krievijas gāzes tranzīta apturēšanu caur Ukrainu gāzes piegāde pārtrūka 18 Eiropas valstīm. Liela daļa Balkānu reģiona ir pilnībā atkarīga no Krievijas gāzes piegādēm, tādēļ gāzes trūkuma dēļ simtiem tūkstošu mājsaimniecību tika apturēta centrālā apkure, nedarbojās skolas un ražošanu nācies apturēt vairākiem desmitiem rūpnīcu. Ko Krievija gribēja panākt ar savu lēmumu pārtraukt gāzes tranzītu caur Ukrainu?

Politiskie motīvi

Krievijas gadījumā ar energoresursiem saistītie jautājumi allaž ir analizējami politiskā kontekstā. Krievijas enerģētiskajā stratēģijā laika posmam līdz 2020. gadam ir uzsvērts, ka tās “energoresursi ir bāze ekonomikas attīstībai, iekšpolitikas un ārpolitikas instruments, bet valsts lomu pasaules enerģētikas tirgū nosaka tās ģeopolitiskā ietekme”. Energoresursu kā ārpolitikas instrumenta piesaukšana nav jauna parādība Krievijas ārpolitikā. Krievija liek lielas cerības uz šo instrumentu gan reģionālu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, gan savu pozīciju nostiprināšanai starptautiskajā arēnā. Tieši Ukrainas vēlme aiziet no Krievijas ietekmes zonas un pievienoties NATO un Eiropas Savienībai, tāpat kā Gruzijas "rožu revolūcija", kurai bija tie paši mērķi, padarīja šīs valstis Krievijai nedrošas un tagad dzen to mēģināt atgūt zūdošo pirmītējo drošību. Tās pašreizējais "gāzes karš" ir nepārprotams ultimāts Eiropai – ja gribat gāzi, Ukrainai jāpaliek Kremļa ietekmē.

"Krievija respektē iekšēji slēgtas neformālas vienošanās, nevis atklātu līgumu slēgšanas procesu."

Pirms „gāzes kara” sākšanas Kremlis izvērsa intensīvu propagandas karu, lai pārliecinātu klientus Eiropā par gāzes piegāžu drošību un vainotu Ukrainu par tās nevēlēšanos maksāt "tirgus cenu" par gāzi. Krievijas nacionālie laikraksti un televīzijas kanāli ar masīvu informācijas spiedienu un propagandu vēsta: "Ukraina ir atbildīga par visu, kas noticis." Galvenā propagandista lomu uzņēmies pats premjerministrs Vladimirs Putins, kas nodēvējis Ukrainas valdību par "kriminalizētu režīmu", kurš nespējot "organizēt normālu tirgus ekonomiku". Arī citu amatpersonu un Kremļa kontrolēto plašsaziņas līdzekļu spriedums ir vienbalsīgs: Ukraina "zog" krievu gāzi. Protams, var oponēt, ka Ukrainā patiešām ir nopietnas varas un korupcijas problēmas, tomēr Krieviju nesatrauc Ukrainas demokrātijas attīstība. Krievijai svarīgākais ir tas, lai Ukraina būtu lojāla Kremļa politikai neatkarīgi no tā, kam un kādā veidā pieder vara Kijevā.

Aiz Kremļa propagandētajiem komerciāliem apsvērumiem stāv politiskie argumenti. Bez starptautiskā vēstījuma Kremlis gribētu pilnīgi izjaukt vāji sadiegto valsts galvas Viktora Juščenko un premjerministres Jūlijas Timošenko ķildīgo tandēmu, lai padziļinātu vispārējo krīzi un atjaunotu pie varas no Maskavas regulējamu valdību. Krievijas propagandas upuris ir Ukrainas prezidents, kurš katru dienu tiek demonizēts publiskajā informācijas telpā, līdzīgi kā tas bija Gruzijas kara laikā pret Mihaelu Saakašvilli.

Krievija ir īpaši jutīga pret to, ka V. Juščenko pērn atklāti atbalstīja Gruziju. Un lielā mērā pateicoties viņam, 2008. gads tika plašāk veltīts Golodomora (1932–1933) upuru piemiņai ne tikai Ukrainā, bet tāpat Rietumos. Savu nostāju izteica arī Krievijas Valsts dome, kas vainoja Kijevu "politiskās spekulācijās" un paziņoja, ka 30. gados PSRS tautām vienkārši nācās maksāt par "šajā laikā panākto ekonomisko progresu". Proti, kas vieniem genocīds, tas citiem viedā Staļina "menedžments".

Tirgus principi

Krievija turpina nemitīgi piesaukt tirgus principus un tirgus cenas kā galveno argumentu pret Ukrainu. Tomēr paradoksāli ir tas, ka runāt par brīvām gāzes tirgus cenām var ļoti nosacīti. Attiecībā uz Ukrainu, tāpat kā virkni citu valstu, „Gazprom” ir monopolists, kura metodika piesaukto "tirgus cenu" aprēķināšanai vispār ir "komercnoslēpums". Dabasgāzes cenu gan ietekmē naftas produktu cenas, taču cauruļvadus var aizvērt vai atvērt pēc Kremļa, nevis tirgus pieprasījuma. Ņemot vērā naftas cenas lejupslīdi, nav ekonomiskā pamata gāzes cenu pieaugumam. Ja Krievija vēlas, lai Ukraina maksātu vairāk par gāzi, tad tai arī jāakceptē Kijevas vēlme palielināt gāzes tranzīta nodevu. Abas šīs prasības nav tirgus diktētas nepieciešamības. Tāpēc kopumā argumenti par tirgus principiem ir vairāk propagandas triks un ārējā retorika sarunās ar ES.

Lai gan Krievija deklarē, ka ekonomikai jābalstās uz tirgus attiecībām, tomēr netieši Krievija pati vienmēr pieļauj atlaides un īpašu pretimnākšanu. Krievija vēlas savā vadībā veicināt NVS ekonomisko modernizāciju un pat saskata sev īpašu misiju šajā ziņā. Vienlaikus Krievija integrācijas attiecībās ar NVS valstīm pieļauj vairāku „ātrumu” politiku un elastību, ja kaimiņvalstis ir politiski “draudzīgas”. Krievijas interesēs ir nacionālo kompāniju iesaistīšanās NVS valstu energoresursu transporta infrastruktūras projektos, kur pamata mērķis ir kopējas enerģētikas sistēmas izveide un attīstība.

Krieviju īstermiņā nesatrauc ES reakcija pret „gāzes karu” Ukrainā. Krievija prognozē, ka Eiropas tirgus tik un tā saglabāsies kā lielākais gāzes noieta tirgus vēl tuvākajos 20 gados. NVS un Eiropas tirgi būs pamata noiets Krievijas energoresursiem arī perspektīvā. Krievijas enerģētikas koncerns „Gazprom” Eiropai piegādā aptuveni ceturtdaļu patērētās gāzes, un Eiropas atkarība no Krievijas gāzes palielinās: "Gazprom" pašlaik pārdod Eiropas valstīm aptuveni ceturtdaļu savas gāzes un vēlas palielināt piegādes līdz trešdaļai no kopapjoma. Tāpēc Krievijas politiskā vadība nejūtas pārāk apdraudēta attiecībās ar ES.

Kas notiks tālāk?

Līdzšinējā pieredze liecina, ka tieši Ukraina ir bijusi tā valsts, kas visvairāk ir izjutusi enerģētisko atkarību saistībā ar Krievijas ārpolitiskajām interesēm postpadomju telpā. Var prognozēt, ka „tirgus cenas” joprojām būs pamats, izmantojot enerģētikas jautājumus politiskajā diskusijā. Neskatoties uz uzstādījumu par tirgus principu ieviešanu, Ukrainai arī turpmāk ir iespēja saņemt “politizētu gāzi par politizētām cenām”.

Attiecību veidošanā Krievija priekšroku arvien vairāk dos personiskajiem kontaktiem, nevis institucionālajiem mehānismiem. Krievija respektē iekšēji slēgtas neformālas vienošanās, nevis atklātu līgumu slēgšanas procesu. Krievijai svarīga ir ietekmes palielināšana iekšpolitikā. Tas jo īpaši svarīgi ir attiecībā pret Ukrainu, ņemot vērā Kremļa vadības organizatoriskās metodes.

Ukraina ir nozīmīgākais Krievijas energoresursu tranzīta ceļš un tā nozīme īpaši nemazināsies arī pēc jauno projektu („Nord Stream” un „Blue Stream”) īstenošanas. Tāpēc ir paredzama Krievijas uzņēmumu klātbūtnes nostiprināšana iekšējā enerģētikas tirgū un īpaša interese par energoresursu transportēšanas un pārstrādes infrastruktūrām. Krievijas–Ukrainas „gāzes krīze” tiek uzskatīta par Krievijas enerģētiskās drošības apdraudējumu, tādēļ krieviem ir nepieciešama tirdzniecības tranzīta ceļu dažādošana, samazinot tranzītu caur trešajām valstīm.

""Gazprom” Eiropai piegādā aptuveni ceturtdaļu patērētās gāzes, un Eiropas atkarība no Krievijas gāzes palielinās."

Britu žurnāla “The Economist” analītiķi jau krīzes sākumposmā prognozēja, ka Krievija izmantos strīdu ar Kijevu, lai uzsvērtu Ukrainas "neuzticamību" un propagandētu jauno projektu – „Nord Stream” cauruļvadu, kas savieno Krieviju un Vāciju. Minhenes žurnāla „Focus” informācija apstiprināja šo prognozi: žurnāls vēstī, ka „Gazprom” meitasuzņēmuma „Gazprom Germania” (Vācijā) delegācija nesen tikusies ar Vācijas Ekonomikas ministrijas pārstāvjiem. Uzņēmums ir iecerējis Mēklenburgā-Priekšpomerānijā netālu no Baltijas jūras krasta 700 metru dziļumā izveidot lielāko gāzes krātuvi Rietumeiropā ar ietilpību 10 miljardu kubikmetru un piedāvā Vācijai izmantot lielu daļu šīs kapacitātes valsts rezervju uzglabāšanai krīzes gadījumiem.

Tomēr Rietumeiropā arvien vairāk tiek izteiktas arī skeptiskas prognozes par „Nord Stream” cauruļvada projekta dzīvotspēju, samazinoties gan šī dārgā projekta starptautiskā finansējuma iespējām, gan Krievijas ieņēmumiem no energoresursu eksporta, kurus pašreizējais "gāzes karš" vēl vairāk ir samazinājis. Diez vai „Gazprom” lielākais klients – ES – pēc krīzes turpinās paļauties uz to vairākkārt pievīlušo piegādātāju. „"Gazprom” daļa Eiropas enerģētikas tirgū var kristies," prognozē „UralSib Financial Corporation” analītiķis Viktors Mišņakovs. Viņš atgādina, ka šodienas krīze ir jau otrā kopš 2006. gada un Eiropas valstīm "tas būs spēcīgs dzinulis, lai būvētu jaunus gāzes vadus". Tāpēc šo Krievijas taktisko pārrēķināšanos ES var pavērst stratēģiskā iespējā – beidzot vienoties par nopietnu kopējās enerģētiskās drošības politiku un alternatīvu enerģijas avotu attīstīšanu, ieskaitot gāzes vadus no Vidusāzijas un Ziemeļāfrikas, kuri nešķērsotu Krieviju.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU