Iemidzinošais klusums pirms negaisa
Iespējams, šobrīd vairs nav vērts nopūlēties, apsverot, kādi un cik labticīgi nolūki savulaik vadīja politiķus un dažādas amatpersonas, kuras citēsim turpmākajās raksta rindās. Ir svarīgs kas cits – tā vilšanās, ko viņi mums radījuši, ja to iepriekšējos izteikumus vērtējam patlaban, tautsaimniecības krīzes ārkārtējos apstākļos, kas it kā dažu pēdējo nedēļu notikumu dēļ ir nobrukuši pār Latvijas valsti un tautu. Patiesībā krīze ir milzusi krietni ilgāk.
Ir 2005. gada 31. decembris. Ministru prezidents Aigars Kalvītis uzrunā tautu Latvijas televīzijā: "Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas kādas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras stāstu par Jāzepu."
2007. gada 25. oktobris. Ministru prezidents A. Kalvītis intervijā “Dienai”: "Valsts ekonomiskā izaugsme joprojām ir augsta, taču nākamajā gadā varētu būt neliels kritums."
"Viena no krīzes „rīkstēm” būs bezdarba pieaugums bezprecedenta mērogā."
2007. gada 26. novembris. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs izdevumā “Nedēļa” apgalvo: „Uz jautājumu – ir vai nav Latvijā ekonomiskā krīze, var atbildēt viennozīmīgi: nekādas krīzes nav. Grūtāk ir atbildēt uz citu jautājumu – vai mūs šāda krīze nesagaida drīzā nākotnē?” LB prezidents apgalvo: nē.
2008. gada 2. janvāris. Ministru prezidents Ivars Godmanis LNT raidījumā saka: “Sabiedrībai nevajadzētu dzīvot krīzes gaidās.”
Pēc mēneša - 14. februāris. LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” I. Godmanis apgalvo: viņam bijis pilnīgi skaidrs, ka janvārī būs tik augsta inflācija, viņš aicina iedzīvotājus nepsihot.
5. marts. “Latvijas Avīze” citē toreizējo Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāju Uldi Cērpu: “Kopumā tuvākajā laikā par ekonomisko situāciju nevajadzētu pārspīlēti uztraukties.”
23. aprīlis. LETA-REUTERS citē Starptautiskā Valūtas fonda paziņojumu: "Baltijas valstīm prognozējam vieglas piezemēšanās scenāriju."
24. aprīlis. Finanšu ministrs Atis Slakteris un Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns „NRA” pauž kopīgu viedokli: “Valsts nodokļu ieņēmumu samazināšanās dēļ valsts nepāries no ieplānotā pārpalikuma budžeta uz ierasto deficīta budžetu.”
Pēc dažām dienām - 29. aprīlī – I. Godmanis “Dienai” saka: "Nevajag dramatizēt situāciju par pesimistiskiem tautsaimniecības attīstības scenārijiem."
Saturā līdzīgs teksts izskan 4. jūnijā. I. Rimšēvičs Rīgā notiekošās Baltijas jūras reģiona valstu biznesa konferencē uzsver: „Baltijas jūras reģiona finanšu sistēma ir ļoti veselīga. Globālā likviditātes krīze ir beigusies, un tās ietekme Baltijas jūras reģionā ir minimāla.”
Vēl 8. oktobrī Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons avīzei “Dienas Bizness” saka: “Banku stāvoklis ir vairāk nekā stabils /../ varu droši apgalvot - nevienai bankai nepatikšanas nedraud."
Optimistisku frāžu citēšanu varētu krietni turpināt. Protams, pārmest cilvēkiem optimismu nav korekti, ja vien tas nav liekuļots vai varbūt manipulāciju vai nekompetences izraisīts. Pat ja no politiskās elites nav gluži korekti gaidīt, ka tā, pat ja apzinās patieso situāciju, sabiedrību nemitīgi traumētu ar biedinājumiem par gaidāmo smago krīzi tautsaimniecībā – no viņiem tiek gaidīts pavisam kas cits. Proti: rīcībspēja, lai desmitiem, varbūt simtiem tūkstošu cilvēku pārliecība par stabilu rītdienu nesabruktu vienā mirklī. Par uzticēšanos šādas raudzes politiskajai elitei, domājams, vairs nav vērts runāt.
"No politiskās elites tiek gaidīta rīcībspēja, lai desmitiem, varbūt simtiem tūkstošu cilvēku pārliecība par stabilu rītdienu nesabruktu vienā mirklī."
Kaut gan Ivara Godmaņa valdība virkni redzamāko šķēršļu it kā ir pārvarējusi – operatīvi novērsts a/s „Parex banka” (tātad arī ļoti lielā mērā visas valsts finanšu sistēmas) kolapss, veiksmīgi apstiprināts valsts jeb krīzes budžets 2009. gadam, iegūts Starptautiskā Valūtas fonda un virknes Eiropas valstu finansiāls atbalsts –, tomēr šķiet, ka visi ekonomikas satricinājumi mums vēl tikai nāks priekšā. Tas jāsecina tāpēc, ka negatīvo norišu inerce tautsaimniecībā parasti mēdz izstiepties laikā, tā acīmredzot būs arī šoreiz. Bēdīgākais, ka bezdarba upuri noteikti būs, no tiem izvairīties neizdosies, turklāt pēc to skaita un krīzes mērogiem tā, iespējams, būs bezprecedenta situācija Latvijas valsts vēsturē.
Solītais atlaišanu vilnis valsts iestādēs
Burtiski līdz vecā gada pēdējām dienām tomēr tā arī nebija pa īstam sakustējies – to varam secināt no pilnīgi oficiāliem avotiem. Par operatīvo bezdarba situāciju valstī „Latvijas Vēstnesis”lūdza informāciju Nodarbinātības valsts aģentūras direktorei Baibai Paševicai. Viņa pastāstīja, ka vēl aizvadītā gada decembra vidū valdības pieteiktā valsts iestāžu darbinieku atlaišana plānoto 5% apmērā reāli vēl nebija sākusies. Valsts iestādes NVA pēdējos divos mēnešos vienīgi sūtīja informāciju par to, kādu cilvēku skaitu tās atlaidīs līdz 31. decembrim. Tomēr reāli atlaisto darbinieku pieplūdums NVA ar lūgumu palīdzēt viņiem atrast citu darbu (ar varbūtēju iespēju arī pārkvalificēties) vēl nebija vērojams. Kā zināms, līdz 2009. gada vidum paredzēts atlaist vēl 5% valsts iestādēs strādājošo – tostarp šajā periodā paredzama arī premjerministra Ivara Godmaņa iecerētā dažu ministriju apvienošana (to optimālais skaits, pēc premjera izteikumiem, varētu būt ne vairāk par 11), kā arī vairāku valsts aģentūru un citu organizāciju darbības pārtraukšana.
NVA direktore lēš, ka tuvākajos pāris mēnešos valsts iestāžu atlaisto darbinieku lielākā daļa tomēr meklēs palīdzību NVA. Faktam, ka atlaistās personas bijušas, iespējams, visai augsta ranga ierēdņi, NVA atbalstā iegūt jaunu darbavietu praktiski neesot nekādas nozīmes vai priekšrocību, uzsver B. Paševica. Izšķirīga nozīme ir darba meklētāja kvalifikācijai un kompetences līmenim neatkarīgi no tā, vai tas ir bijis ierēdnis vai ierindas darbinieks. Arī pašai NVA stāv priekšā tieši šāds pat darba vietu skaita samazināšanas process, tāpēc priekšroka slodžu saglabāšanā tiks dota darbiniekiem – inspektoriem, karjeras speciālistiem, kam ir tieša saskare ar pakalpojumu sniegšanu klientiem – darba meklētājiem. Faktiski inspektoru skaitu patlaban pat vajadzētu palielināt, jo ievērojamas darba meklētāju rindas sāk radīt privātais sektors – tā savu attieksmi pret pašu iestādes ļaudīm skaidro NVA direktore.
Privātās struktūras samazina darba vietu skaitu
Jau kopš 2008. gada sākuma virkne samērā lielu uzņēmumu vairākās Latvijas pilsētās (Liepājā, Rēzeknē, Valmierā) NVA ir sniegusi ziņas par darbinieku gaidāmo atlaišanu. Nodarbinātības aģentūras darbinieku ierastā taktika un pieņemtā prakse ir nekavējoties uzņemt kontaktus ar šādu uzņēmumu vēl neatlaistajiem darbiniekiem, lai viņiem izklāstītu iespējamos rīcības variantus, informētu par NVA pakalpojumiem un vakanču piedāvājumu. Šādā gadījumā cilvēki var sekmīgāk turpināt savu karjeru citās darbavietās, turklāt viņi laikus iegūst nepieciešamo informāciju par savām tiesībām un pienākumiem, norāda B. Paševica. Šāda NVA rīcība cilvēkiem ļoti mazina stresa situācijas, vairo uzticēšanos saviem spēkiem, palīdz saglabāt sociālo mieru un līdzsvaru gan konkrētajā sabiedriskajā vidē, gan ģimenē, attur cilvēkus no darba meklējumiem ārvalstīs – tātad arī saglabā nodokļu plūsmu pašvaldībām, kuru teritorijā atrodošies uzņēmumi ir spiesti atlaist darbiniekus.
Ļoti svarīga ir uzņēmumu administrācijas attieksme pret atlaisto darbinieku turpmāko likteni, konstatē NVA direktore. Šogad, piemēram, NVA inspektori piedzīvojuši krasi atšķirīgu attieksmi. Uzņēmums „Triāls” Valmierā aktīvi līdzdarbojies informācijas apmaiņā ar NVA un atlaistos darbiniekus pulcēja uz tikšanos ar Valsts darba inspekcijas un sociālās apdrošināšanas speciālistiem, tāpēc daudzus no atlaistajiem operatīvi izdevies iekārtot turpat, Valmierā, citās darbavietās. Savukārt Rēzeknes uzņēmuma „Rebir” administrācija pēc darbinieku atlaišanas NVA inspektoriem likusi noprast, ka tai nav vēlēšanās sadarboties ar aģentūru, lai saviem bijušajiem strādniekiem palīdzētu. Šādu attieksmi ir grūti saprast, saka B. Paševica.
Valsts nepretojas darbaspēka aizplūšanai uz ārzemēm
NVA sniedz konsultācijas par iespējām strādāt ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Visvairāk darba meklētāju par šo otro iespēju interesējušies 2008. gada februārī, tad nācis kritums, līdz oktobrī (800 konsultācijas) un novembrī (870 konsultācijas) pieprasījums pēc šādas informācijas atkal krasi audzis. Objektīvas ziņas par darba iespējām un dzīves apstākļiem konkrētās Eiropas valstīs nodrošina Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstu nodarbinātības dienestu tīkla (EURES) konsultanti Latvijā un viņu rīcībā esošā EURES datubāze.
Visvairāk šādu informāciju šogad Latvijā pieprasījuši jauni cilvēki vecumā no 25 līdz 45 gadiem, tātad – darba spējīgākie, turklāt viņus pārsvarā interesējušas darba iespējas tādās šobrīd Latvijā stagnāciju pārdzīvojošās nozarēs kā būvniecība, viesnīcu un restorānu bizness un vakances visvienkāršākajās jeb melnstrādnieku profesijās. Visvairāk ir interese par iespējām strādāt Lielbritānijā, Īrijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Dānijā. Vai pēc konsultācijām cilvēki tiešām turp dodas strādāt – šādas atgriezeniskās informācijas NVA nav.
"Praktiski visās specialitātēs augsti kvalificēti speciālisti būs pieprasīti gandrīz vienmēr."
Uz jautājumu, vai katrs no Latvijas aizbraukušais tomēr nav uzskatāms par tiešu zaudējumu Latvijas valsts tautsaimniecībai, NVA direktore sniedz lakonisku atbildi – Latvija ir Eiropas Savienības sastāvdaļa, ES darba tirgus ir vienots un līdztiesīgi sasniedzams ikvienas dalībvalsts darba meklētājiem. Saprotams, ka tā būtu politiķu un arī ekonomistu priekšrocība vērtēt, kādus zaudējumus valsts objektīvi cieš, emigrējot arvien vairāk iedzīvotājiem pašā darbspēju plaukumā. Uzsvērsim – būtu aplami, ja sabiedrība darba emigrāciju ierobežojošus pasākumus gaidītu no tādām valsts organizācijām kā, piemēram, NVA, kas nodarbojas ar ekonomisko un politisko procesu sekām. Šis sarežģītais uzdevums pa spēkam varētu būt tikai valdībai un parlamentam – abiem kopā.
Pašvaldību nostāja – sevišķi svarīga
Tomēr ne tikai valdība un Saeima spēj ietekmēt bezdarba situāciju valstī. Par darba tirgu Latvijas novados jūtas atbildīgas vietējās pašvaldības. To atvērtība sadarbībai ar NVA kļūst arvien nepieciešamāka, par ko liecina arī 2008. gadā vērotie procesi tautsaimniecībā. Negatīvas tendences bezdarba pieaugumā NVA pērn manīja jau martā. B. Paševica, norādot uz pašvaldību līdzdalības nepieciešamību bezdarba pieauguma kontrolē, pauž bažas par pēdējo triju mēnešu laikā vērojamajām straujajām negatīvajām pārmaiņām Dobeles rajonā – te bezdarba līkne kāpj neierasti strauji. Dobelē 15. decembrī konstatēts 10,6% bezdarba līmenis – vēl 2008. gada 1. janvārī tas bija 6,6 procenti... Šai pusē jau iepriekš tika pieteikta kadru skaita samazināšana „Dobeles Dzirnavniekā”, arī Dobeles sveču ražotnē un būvmateriālu ražošanas un pārdošanas uzņēmumos. Tomēr Dobelē un rajonā kopumā darbu zaudējušo cilvēku skaits pēdējos mēnešos esot krietni lielāks, nekā uzņēmumu iepriekš pieteiktais atlaižamo skaits, turklāt iepriekš nav bijis īpašu pazīmju, ka situācija darba tirgū varētu pasliktināties tik strauji.
Līdzīgas norises skārušas Liepājas rajonu, kur 15. decembrī bezdarbs sasniedzis 8,1%, kā arī Kuldīgas rajonu – 9,1 procents.
Tradicionāli visaugstākais bezdarba līmenis ir bijis un joprojām saglabājas Latgalē. Piemēram, Rēzeknes rajonā tas decembra vidū bija 17,5% (2008. gada 1. janvārī – 16,6%). NVA direktore secinājusi, ka depresīva situācija padziļinās dažviet Vidzemē, piemēram, Alūksnes rajonā, arī Latgalē, piemēram, Balvu rajonā. Turpretī Krāslavas un Rēzeknes rajonā ir jūtama attīstība, jo šeit ir ievērojama pašvaldību aktivitāte un ieinteresētība vietējo ražotņu atbalstīšanā - tās palīdz attīstīt infrastruktūru un piesaistīt strādājošos.
Ievērojama nozīme Latgales novada attīstībā ir bijusi iepriekšējam Eiropas struktūrfondu piesaistes periodam, kur tieši Latgalei bijusi prioritāte ne tikai sociālo fondu, bet arī ERAB piešķirto līdzekļu izmantošanā, un pašvaldībām bijušas iespējas īstenot virkni projektu nodarbinātības jomā. Piemēram, Rēzeknes rajona pašvaldības apvienojās, lai kopā īstenotu visai plaša mēroga programmu bezdarba novēršanai. Iespējams, ka rezultāti nav pamanāmi momentāni, taču cilvēki apgūst projektu veidošanas iemaņas - viņi zina, kur iet, ko darīt, kā pieteikt sevi un savas idejas, un, izgājuši šos ceļus, pamazām gūst panākumus.
Būtiska loma novada attīstībā ir Latgales reģionālās attīstības aģentūrai. Arī ar tās centieniem Daugavpilī, kur pašvaldība ir ļoti atsaucīga un dažādos veidos atbalsta uzņēmēju aktivitātes, bezdarba līmenis 15. decembrī bija samērā zems - 5,8%, bet rajonā – 8,2 procenti. Salīdzinājumam – Liepājas pilsētā patlaban ir 7,6% bezdarbnieku, taču arī Liepājas pašvaldība rūpējas par darba devēju centieniem attīstīt ražošanu un par to, lai iedzīvotāji nedotos prom darba meklējumos. Iespējas gūt panākumus ir ļoti atkarīgas no šādas kopdarbības, kurā iekļaujas arī NVA.
Bezdarba mazināšanai nepieciešami apsteidzoši pasākumi
Kādas perspektīvas savu ražotņu attīstībā 2009. gadā saredz Latvijas uzņēmēji, kāds būs pieprasījums pēc darbaspēka? NVA pagājušā gada beigās veica darba tirgus īstermiņa prognozēšanas pētījumus, kuru rezultāti tiks apkopoti un publiskoti šā gada sākumā. Pētījums atklās, kā privāto, valsts un pašvaldību uzņēmumu vadītāji redz savu uzņēmumu attīstību un vajadzības tuvākā gada laikā, kādas profesijas un darbinieku iemaņas būs vispieprasītākās. Pirms gada veiktais līdzīgais pētījums liecināja, ka gaidāma ražošanas attīstība: tas neuzrādīja ražošanas krīzes iespējamās pazīmes. Valstī kopumā 15. decembrī bija 72 942 bezdarbnieki, kopējais bezdarba līmenis bija 6,7 procenti.
Pašreizējie bezdarba pieauguma tempi liecina, ka 2008. gada beigās tas valstī bija sasniedzis 7% līmeni un pieauguma tendence saglabāsies 2009. gada sākumā.
NVA direktore B. Paševica uzskata, ka valstij būtu jāatrod resursi tam, lai aģentūra ne tikai cīnītos ar tautsaimniecības negatīvo norišu sekām, bet tai būtu jāspēj veikt preventīvus pasākumus. Piemēram, informējot ne vien jau atlaistos, bet arī nodarbinātos speciālistus, lai viņi laikus varētu mainīt darbavietu, reizēm papildinot zināšanas specialitātē īpašos, īslaicīgos kursos, ja viņu prasmes sāk zust un tām nepieciešama korekcija - tādējādi nezaudējot ne darba vietu, ne kvalifikāciju. Speciālisti zina teikt, ka ne mazums nodarbināto, jūtot iespējamos atlaišanas draudus, jau laikus meklē vietu citur.
"Joprojām Latvijas valsts iestāžu rīcībā nav pilnīgu ziņu par to, kāds ir patiesais Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri vismaz pēdējā desmitgadē ir devušies peļņā uz ārzemēm."
B. Paševica ir pārliecināta, ka būtu jāsniedz kvalificētas konsultācijas ne vien tiem, kam ir bažas par iespējamo darba zaudējumu, bet arī tiem, kuriem ir kredītsaistības. Dažreiz darbu zaudējušajiem ir nepieciešama psihologa palīdzība, jo ir situācijas, kad cilvēki ar augstāko kvalifikāciju visu mūžu ir nostrādājuši vienā darbavietā, bet nu tiek atlaisti bez cita piedāvājuma, tāpēc jūtas nevienam nevajadzīgi un nevērtīgi. Tā tas bija, piemēram, ar daudziem Jelgavas cukurfabrikas darbiniekiem. Šādiem cilvēkiem ir jāpalīdz obligāti, turklāt šāda palīdzība visbiežāk nav finansiāli ietilpīga. Kaut īslaicīgam, tomēr šādam atbalstam, uzmundrinājumam noteikti ir jābūt, uzsver NVA direktore. Nepieciešamība pēc psihologa un karjeras konsultanta padoma daļai apmeklētāju parasti atklājas jau pirmajā sarunā ar NVA inspektoru, turklāt pie karjeras konsultanta vizīte būtu praktiski obligāta. Diemžēl pie šiem speciālistiem ir lielas rindas. Retāk šādas konsultācijas nepieciešamas cilvēkiem ar augstāko izglītību – vairāk varbūt tiem, kas izglītību ieguvuši pirms daudziem gadiem un specialitātē zināšanas nav papildinājuši.
Neapšaubāmi, ziņas no NVA būtu optimistiskākas līdz ar ražošanas paplašināšanos dažādās tautsaimniecības nozarēs. Ja valsts spēs sniegt atbalstu ražotājiem, sakārtos nodokļu likumdošanu tā, lai veicinātu ražošanu un preču eksportu, rosinātu uz attīstību un inovācijām, tad pozitīvi mainīsies arī situācija darba tirgū. Latvija nav bagāta ar dabas resursiem, tāpēc mums attīstība ir jāmeklē jaunu tehnoloģiju radīšanā, zinātnes attīstībā, mums savi jaunieši ir jāorientē uz tādu izglītību, lai Latvija ar savām idejām spēj iziet pasaules tirgū. Pat, ja šobrīd ražošanas sašaurināšanās vērojama vai it visās nozarēs, tādās svarīgās jomās kā informācijas tehnoloģijas, programmēšana pieprasījums pēc augstas kvalifikācijas speciālistiem joprojām ir augsts. Arī citās specialitātēs augsti kvalificēti speciālisti būs pieprasīti gandrīz vienmēr.
Valstij šie cilvēki nav interesanti
Joprojām Latvijas valsts iestāžu rīcībā nav pilnīgu ziņu par to, kāds ir patiesais Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri vismaz pēdējā desmitgadē ir devušies peļņā uz ārzemēm. Dažādos oficiālos avotos tiek minēti tik atšķirīgi skaitļi, ka tos bez aizdomām par to aplamību nemaz nav iespējams uztvert. Oficiālās iestādes faktiski nodarbojas ar minēšanu – no valsts emigrējušo darba meklētāju skaits varētu būt tikai pāris desmiti tūkstošu cilvēku, taču neoficiālās ziņas, tādas kā gadiem ārzemēs dzīvojošu emigrantu aptaujāšana, liecina – šī aina iezīmējas daudz dramatiskāka. Tā varētu būt pat traģiska, jo aizbraukušo skaits, iespējams, jau sniedzas vismaz pāri diviem simtiem tūkstošu. Jo, kā zināms, pie labākas dzīves pierast ir vieglāk nekā atgriezties dzimtenē pie ierastajiem sarežģījumiem, ar kuriem vairs nav iespējams cīnīties.
Valsts vienaldzības sekas pret mūsu ļaudīm mēs varbūt tā pa īstam vēl neapzināmies. Ja nu šī piespiedu emigrācija tautai tās dzīvā spēka zuduma veidā, kā arī valstij nodara lielāku postu nekā bēgšana uz rietumiem kara gados, padomju gadu represijas un pārkrievošana kopumā? Ļaunākais varētu būt, ka prasīt jebkādu politisko atbildību no kāda būs vienkārši par vēlu.
