Ko stāstīt par procesu, kas noris ilgāk nekā gadu? Ir iespējams uzskaitīt šajā laikā iztērētos latus, izbraukātos reģionus, diskusijās aizvadīto stundu skaitu un sadedzinātos degvielas litrus. Var uzskaitīt, ka pagājušā piektdienā prezentācijā un publiskās diskusijās Ķīpsalas izstāžu zāles hallē piedalījās ap tūkstoš cilvēku, un procentuāli sadalīt, cik bija politiķu, cik – mediju pārstāvju, cik bija jaunu, vecāku un pavisam vecu Latvijas iedzīvotāju. Ko tas dos? Neko svarīgu. Jo runa nav par kilometriem, stundām, litriem un cilvēka gadiem. Runa ir par ko pavisam citu.
Par iespēju mums pašiem izsapņot, iztēloties, uzzīmēt tādu Latviju, kādā pēc 20 gadiem dzīvosim mēs, kādu to atstāsim saviem bērniem un kādā būs izaugt mūsu mazbērniem. Un, ja mēs šos 18 neatkarības gadus esam spītīgi tērējuši (visbiežāk uz parāda rēķina), tad varbūt ir pienācis brīdis, kad vajadzētu sākt valstiski radīt! Atbildīgi radīt valstiskajam sektoram, talantīgi radīt uzņēmējiem, izcili radīt māksliniekiem. Visiem kopā, neraugoties uz sociālo vai partijas piederību, gadu skaitu un piederošo īpašumu summu. Ar domu – savai valstij un tās labai nākotnei, lai arī cik naivi un bezgaumīgi tas izklausītos. Citus vārdus, kā to saprotami pateikt, nemeklēšu.
Tais, brālīti, liepas laivu
Valstij ir ievērojama dažādu stratēģiju veidošanas, apstiprināšanas un „plauktā nolikšanas” pieredze. Ja visas savāktu vienuviet, cik daudz būtu nerealizētu ideju un nepiepildītu mērķu! Vesels kalns! Un arī – pūlis sarūgtinātu cilvēku.
Labi domātais un 2005. gada oktobrī Saeimā konceptuāli apstiprinātais dokuments "Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā" dienas gaismā tiek izvilkts vien brīžos, kad nepieciešama atsauce uz kādu svarīgu papīru. Skumji, bet liela daļa Latvijas sabiedrības pat nezina, ka šāds izaugsmes modelis pastāv un ka tajā viss ir centrēts uz izglītotu, zinošu un kvalitatīvu cilvēku kā uz lielāko mūsu valsts bagātību.
Arī Latvijas Nacionālais attīstības plāns (NAP), šī labo domu un vēlmju krātuve, joprojām valstī dzīvo pabērna lomā. NAP it kā ir dokuments, kuram būtu jāpakārto visas pārējās nozaru stratēģijas, kas mūsu valstī patlaban tiek radītas. Bet... NAP joprojām dzīvo savu neatkarīgu dzīvi, pilnīgi nesaistītu un laimīgu. Jo tautsaimniecības pārvaldīšanas iestādēs tas netiek ņemts vērā un nav pat iestrādāts pārējos normatīvajos, turklāt no NAP atkarīgajos un tam pakārtotajos attīstības dokumentos.
Tagad pienākusi kārta jaunajam, visu valsts plānošanas dokumentu jumtam, Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijai (LIAS), kuras „vīzija par vīziju” pirmajā redakcijā iepriekšējā nedēļā ar labiem vārdiem un lielām cerībām publiskota – „Latvija 2030”.
Pēc tam, kad tika apstiprināta ideja par LIAS radīšanu, darba grupa saprata pašu galveno – šī nākotnes attīstības versija nedrīkst tapt ierēdņu kabinetos. Tajā jāiesaista mūsu valsts iedzīvotāji, jo mūsu tauta ir saprātīga, tajā snauž dzīvīgs cilvēcības potenciāls un ir saglabājusies spēja radīt. Kāda bija vīzijas veidošanas gaita, ikviens var izlasīt īpaši izveidotā interneta vietnē www.latvija2030.lv, kas tiek uzturēta un atjaunota ar klāt nākušām atziņām. Šis visu valsti aptverošais nākotnes projekts nav tikai redakcijas grupas un tās vadītāja Roberta Ķīļa radīts bērns , tajā ir piedalījusies liela daļa Latvijas sabiedrības.
Latvija drīkst būt pirmā un labākā
Īpašs ir stāsts par to, kādas Latvijas nākotnes skices veido jaunieši. Gandarījums par to, ka jauniešiem dota pilnīga radīšanas un spriešanas brīvība. Viņi paralēli lielajiem cilvēkiem darbojas savās darba grupās visā valstī. Jauniešu vērtējumam un ieteikumiem dota viena no svarīgākajām mūsu nākotnes sadaļām – izglītība. Viņiem ļauts veidot to, neatskaitoties par pareizību vai nepareizību, neapgrūtinot ar klišeju pilniem ierobežojumiem, ko jaunieši ļoti augstu vērtē.
Iespējas uzzināt, kādu vērtējumu viņi īsumā devuši mūsu pašreizējai izglītības sistēmai, ir arī ikvienam no mums, ja tikai ir vēlēšanās. Tāpat arī ir pieejamas un izlasāmas rekomendācijas izglītībai, ko biedrība „Jauniešu konsultācijas” apjomīgā materiālā sniedz lielajiem cilvēkiem un kas jau daļēji iestrādātas LIAS pirmajā redakcijā. Vai ir radikāli pavērsieni? Jā, protams. Bet galvenais, ka šī aktīvā un radošā sabiedrības daļa savu uzdrīkstēšanos pamato, nevis atmet ar roku un traucas lidostas virzienā.
„Mēs piedāvājam no pašiem labākajiem pamatiem uzbūvēt jaunu izglītības sistēmu. Radīt jaunu izglītību, kura nodrošinātu katra cilvēka talantu attīstību un personības pilnveidošanos realitātē, nevis skaistos dokumentos un normatīvajos aktos. Mēs piedāvājam radīt nevis vienkārši sabiedrību, kas mācās, bet gan sabiedrību, kas māca. Radoša sabiedrība, kurā visi māca cits citu, ir spēcīgākais pamats, kāds vien var būt, lai droši domātu par šodienu un raudzītos nākotnē. Ja ir skaidrs, ka kaut kas ir neizbēgams nākotnē, tad praktiski vienīgais veids, kā no tā gūt labumu, ir izdarīt to tagad. To darot, mēs arī iegūtu nepieciešamās konkurences priekšrocības, kas ļautu Latvijas izglītības sistēmai kļūt par labāko pasaulē ne tikai sapņos un runās, bet arī realitātē,” teikts jauniešu izplatītajā foruma „Atspēriens” materiālā „21. gadsimta izglītība Latvijā. Kāpēc? Kāda? Kā?”
Vai spēsim pieņem saimnieciskus lēmumus
Forums „Atspēriens”, kas notika 10. oktobrī Ķīpsalas izstāžu zālē, bija atskaite sabiedrībai par padarīto un vienlaikus arī iespēja izteikt savu viedokli darba grupās ikvienam, kas to vēlējās. Bet forums nenozīmē to, ka nākotnes veidošana būtu atslābusi. Darbs pie programmas, kas vīzijas skices apliecinās cipariskās izteiksmēs, nemitīgi turpinās, un tas daudzviet pārklājas ar NAP vērtēšanu. Apmēram pirms nedēļas notika saprātīgas diskusijas, vai Latvija spēj pati sevi apgādāt ar „zaļo” enerģiju (par ko dažs eksperts ir pārliecināts) vai tomēr galvenokārt jāizmanto fosilie energoresursi. Vakar saistībā ar NAP eksperti pārrunāja riska kapitāla fondu darbības pilnveidošanas aspektus. Pagaidām darba grupās piedalās praktiķi, kas vērtē gan vajadzības, gan iespējas. Bez politiskās smilšu kastes kaprīzēm. Pagaidām.
Vai tad, kad LIAS dosies uz Saeimu gūt valstisku un likumīgu apstiprinājumu, ekspertu darba grupu saimnieciskie lēmumi netiks pārvērsti par politiski „patīk/nepatīk papīru”, kā ne reizi vien noticis ar likumprojektiem, jau sākotnēji iznīcinot to iespēju būt tādiem, kas valstiski attīsta tautsaimniecību, mēs redzēsim nākamā gada vidū. Pašlaik gandrīz vienīgais politiķis, kam ir iespēja LIAS veidošanu vērot klātienē – reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns –, uzskata: „Mēs gribam šo dokumentu līdz politiskajai diskusijai dabūt tajā stadijā, kad politiskās izmaiņas vairs nevar to fundamentāli iespaidot. Tāpēc mums ir svarīgi pašlaik iegūt sabiedrības viedokli – pozitīvu, kritisku, bet galvenais – konstruktīvu, lai spētu atbildēt ne tikai sev, bet arī politiķiem. Politiski, jā, daudz izteiks koalīcijas lēmums. Un daudz noteiks opozīcijas atbalsts, ar kuru mums ir jārunā un jākonsultējas. Vai variants, par ko Saeima nobalsos, būs ļoti līdzīgs dokumentam, ko iesniedzam? Ceru, ka kopīgais lēmums sniegs atbalstu.”
Jāizkliedē nolemtības sajūta
Aicināju profesoru Elmāru Grēnu izteikt savu redzējumu par LIAS pirmo redakciju. Viņš tālruņa sarunā bilda, ka pašlaik nevēlas paveikto vētīt, jo „vīzijai par vīziju” vēl jāizstrādā skaitļos bāzēta darbības programma. Tās analizēšana varētu piesaistīt viņa interesi. „Ideja ir laba,” teic E. Grēns. „Vīzijas redzējums ir tapis, tas ir socioloģisks un atbilstošs Roberta Ķīļa skatījumam uz pasauli. Es pašlaik negribu neko ne kritizēt, ne slavēt, jo darbs ir tikai pašā sākumā. Arī šāda pieeja var būt – kādēļ gan ne? Galvenais, lai tā dotu taustāmu un pozitīvu rezultātu.”
Par LIAS un R. Ķīļa vadībā sākto apjomīgo darbu esmu runājusi gan ar kolēģiem, gan draugiem, ekonomistiem un uzņēmējiem, labiem paziņām un arī citādi domājošiem. Skumīgi apzināties, ka cilvēki jau tik daudz vīlušies „Kalvīša treknajos gados, kas sagūla dažu kabatās”, ka vairs negrib noticēt – jā, mēs Latvijā varam ko radošu! Cilvēki ir „pārbaroti” tukšām frāzēm un pieviltām cerībām, un ne jau par vientuļo Betmenu dēvētais Ivars Godmanis, par savas intereses bīdošo satiksmes torpēdu sauktais Ainārs Šlesers vai stopsignāls pasaules ekonomikai tam ir iemesls. Acīmredzot Latvijā pienācis brīdis, kad augšas nespēj, bet apakšas nevar dzīvot pa vecam.
Mēs varam apelēt pie iedzīvotāju sirdsapziņas par to, ka šīs vasaras abi referendumi izgāzti tautas kūtruma dēļ. Bet noteikti nedrīkstam apgalvot, ka tas noticis labas dzīves dēļ. Tā ir reakcija uz nolemtības sajūtu un vispārēju neticību, kad – saki ko sacīdams, dari ko darīdams, bet nekas mūsu valstī nemainās. Vien plaisa, kas šķir dažādus sabiedrības slāņus, kļūst lielāka un dziļāka. Un vidusslānis, kas sācis veidoties, katras ekonomikas dzinējspēks, Latvijā ir tik plāns un baisi trausls...
Profesors Roberts Ķīlis forumā uzsvēra, ka mums katram, tāpat kā LIAS veidotājiem, pirmkārt, jāatbild uz četriem domātāja Kanta savulaik uzdotajiem jautājumiem: ko mēs varam zināt, kas mēs esam pašlaik, kas mums jādara un uz ko varam.
Pirms sākam kritizēt un savu iespējamo nākotni vēl asnā bradāt, varbūt ikvienam no mums uz šiem četriem jautājumiem jāatbild – klusībā un pilnīgi atklāti. Un arī uz jautājumu – uz cik LIAS izstrādes grupas rosinātām diskusijām esmu bijis un cik lielu devis savu ieguldījumu.
Jo visu noliegt un akmeņus mētāt ir visvienkāršākais. Tāpat kā cerēt, ka šos izmētātos akmeņus salasīs kāds cits, piemēram, Ķīlis, Zalāns, Straujuma vai Čeksters. Jo viņiem šis darbiņš ir jāpaveic.
Piedodiet, bet tomēr ne viņiem. Mums visiem. Šis Latvijas nākotnes projekts ir visas Latvijas tautas būvējams. Valsts esi tu, es, viņš un viņa, kaimiņš no blakus durvīm un kolēģis pie pretējā galda. Ne tikai pašmāju politiķi, kas tautas acīs jau sen bankrotējuši.
Esmu žurnāliste un varat mani uzskatīt par nelabojamu ideālisti, bet šī nu ir tā reize, kad tiesību kritizēt nav nevienam, kurš nav savu ideju iemetis kopīgajā katlā. Tieši tāpat, kā nav tiesību nepiedalīties projektā, kas veido Latvijas vēl nedzimušo bērnu nākotni. Te vajadzīga ikviena doma, ideja un ticība, ka mēs varam. Mēs šoreiz nedrīkstam nevarēt un nedrīkstam neticēt. Citas iespējas šajā dzīvē var arī nebūt.
