Mērķis – policentriskums, sasniedzamība
Latvijas telpiskās perspektīvas kontekstā LIAS ieskicē pašreizējo situāciju Latvijā. Apdzīvoto vietu tīklā pastāv augsta nevienlīdzība attīstības un izaugsmes ziņā, turklāt tās ir savstarpēji vāji savienotas, un tas ierobežo sadarbības tīklu, pilsētu un lauku partnerības attiecību izveidi. Pastāvošais transporta tīkla modelis rada priekšrocības teritorijām, kas izvietotas pie galvenajiem transporta koridoriem, un nenodrošina labu pārējo valsts teritoriju sasniedzamību. Trūkst ātras, drošas, komfortablas savstarpējās saiknes starp dažāda līmeņa attīstības centriem valstī, kā arī ir ierobežota sasaiste ar pilsētām Baltijas jūras reģionā un Eiropā.
LIAS izvirza mērķus, norāda, kas ir prioritārie rīcības virzieni, apraksta konkrētus tūlītējos soļus. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns norāda: „Kamēr katrs no mums tīri personiski neierauga sevi šajā Latvijas telpā un savas attiecības tajā, tikmēr jebkura diskusija par to, kā jābūt, ir tikai teorētiska. Stratēģijā iestrādātie rīcības virzieni un piedāvātie risinājumi atbild uz jautājumu – kādā Latvijā dzīvosim 2030. gadā. Šis ir īstais brīdis, lai izvirzītu drosmīgus un jaunus virzienus valsts attīstībā. Stratēģijā iestrādātie attīstības virzieni un tendences balstīti uz valsts teritorijas policentriskumu, pilsētu sadarbības tīklu attīstību un sasniedzamību.”
"Kamēr katrs no mums tīri personiski neierauga sevi šajā Latvijas telpā un savas attiecības tajā, tikmēr jebkura diskusija par to, kā jābūt, ir tikai teorētiska."
E. Zalāns
Stratēģija uzsver pasaulē strauji pieaugošo urbanizāciju, kuras ietekmē pilsētās pieaug iedzīvotāju skaits. Latvijā 68% valsts iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Nozīmīgākie valsts attīstības centri ir Liepāja, Ventspils, Jelgava, Daugavpils, Valmiera, Rēzekne un Jēkabpils, kā arī citas pilsētas, kurās ir lielāka ekonomisko aktivitāšu un cilvēkresursu koncentrācija un kas ir vienmērīgi izkliedētas visā Latvijas teritorijā. Stratēģijas autori uzsver, ka viens no svarīgākajiem līdzsvarotas un ilgtspējīgas valsts attīstības priekšnoteikumiem ir policentriska attīstība. Stiprinot katras pilsētas unikālās priekšrocības un kompetences, tiktu veicināta pilsētu sadarbība. Pilsētu sadarbība sekmētu ne tikai cilvēkresursu un infrastruktūras attīstību, bet arī nodrošinātu pievilcīgu un kvalitatīvu dzīves vidi.
Atbildīga resursu izmantošana, domājot par bērniem
Kāpēc RAPLM tapa šāds dokuments? Viens no stratēģijas autoriem, SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija” pētījumu vadītājs, sociologs Viesturs Celmiņš informē, ka pusotru gadu speciālistu grupa Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesora Roberta Ķīļa vadībā ir strādājuši pie šī dokumenta. „Latvijā nav neviena ilgtermiņa dokumenta, kas plānotu telpisko, ekonomisko un sociālo aspektu,” norāda V. Celmiņš. „Ja mēs gribētu kaut ko izmainīt izglītības sistēmā, tas prasītu mazākais 12 gadus, jo izmaiņas sāktos no 1. klases un rezultāti būtu pēc 12 gadiem. Paaudžu un kultūru maiņa arī notiek lēnām. Ilgtermiņa dokuments paredz resursu izmantošanu tik atbildīgi, lai mūsu bērniem 2025. un 2030. gadā šie resursi saglabātos. Piemēram, mēs izlemjam, ka neglabāsim šeit kaitīgus atkritumus, jo pēc vairākiem gadiem augsne būtu sabojāta.
Mums ir grūti vienoties par to, kādas ir mūsu vērtības un kopējā kultūra. Bet ir jāvienojas, kuras ir mūsu nacionālās bagātības un kā sabiedrība un valsts pārvalde racionāli šos kapitālus izmantos. Ar kapitāliem es domāju ne tikai ekonomikas, bet arī telpas, sociālus un vides kapitālus. Jārīkojas tā, lai mūsu bērniem līdz 2030. gadam vēl kaut kas paliek pāri.”
Stratēģijas autori norāda, ka te aktuāls ir jautājums, vai mūsu bērni un mazbērni nākotnē dzīvos Latvijā. Šā gada aptauja liecina, ka 67% no 12. klases absolventiem apsver iespēju aizbraukt no Latvijas. Saistībā ar slikto demogrāfisko situāciju strauji palielinās Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums. Dažos Latgales reģionos vidējais vecums jau ir 41 gads. Tiek prognozēts, ka 2030. gadā Latvijā būs tikai 1,9 miljoni iedzīvotāju.
Pilsētām jāsadarbojas, nevis jākonkurē
Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Pēteris Šķiņķis LIAS sabiedriskajā apspriešanā norādīja, ka iemesls, kāpēc līdz šim daudz kas no plānošanas Latvijā nav īstenots, ir tādēļ, ka telpiskās lietas tiek aplūkotas atsevišķi, kaut gan īstenībā telpa ir dabiska attiecību izpausme, kurai jāvijas cauri jebkurai ilgtermiņa attīstības stratēģijai. „Mums ir jāplāno resursu mobilizēšanas iespējas – saimniecisko, sociālo, kultūras un drošības. Drošība ir ne tikai fiziska, bet tā nozīmē arī sasniedzamību, psiholoģisku un medicīnisku drošību,” skaidro P. Šķiņķis. „Latvijā pēc būtības ir jāmaina situācija praksē – jābūt jaunai, aktīvai, resursus mobilizējošai politikai. No Latvijas telpas mēroga viedokļa nav loģiska mazo pilsētu konkurence, jo, vienas un tās pašas lietas darot, mēs neracionāli tērējam resursus un nav saspēles.” To uzsver arī V. Celmiņš: „Ir jābūt sadarbības tīkliem, nevis katrai pilsētai jāpastāv atsevišķi, tā ka savā starpā nesarunājas, bet, atrodoties vienai no otras 20 vai 30 kilometru attālumā, katra ceļ savu sporta skolu.”
"Latvijā nav neviena ilgtermiņa dokumenta, kas plānotu telpisko, ekonomisko un sociālo aspektu."
V. Celmiņš
V. Celmiņš turpina: „Stratēģijai jāparedz, piemēram, ja Latvijā caur Rīgu iebrauc tūristi, kādā veidā mums viņus aizvadīt uz citām pilsētām. Jāparedz, kuras pilsētas ir attīstības centri, kuras - tūrisma, uzņēmējdarbības, izglītības vai citi centri. Svarīgs ir pašvaldību līmenis, kā pašvaldības veido kopīgus projektus infrastruktūrā, izglītībā un sociālajā nodrošināšanā. Jaunā novadu reforma radīs problēmas, it īpaši risinot jautājumu par pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. Tomēr pašvaldība ir viena organizētākajām sabiedrības daļām, kurai ir gan iespējas, gan tiesības un pienākums kontaktēties ar citām. Mēs uzskatām, ka pašreizējā pilsētu attīstība neliecina par to, ka tās ņemtu vērā cita citas vajadzības un intereses.”
Diskutējot par LIAS, P. Šķiņķis atzīst, ka Latvijas lauku teritorijas ir cilvēciski visjutīgākais temats. „Lauki veido Latvijas vērtību cauraudumu, ar ainavu, dabas daudzveidību. Šeit nav lielo stratēģisko objektu, šīs teritorijas ir indivīdu līmenis, teritorijas, kas apsaimniekojamas individuāli. Bet valsts atbild, lai šajās vietās blakus pilsētām uzturētu dzīves kvalitāti. Pilsētas Latvijā ir egocentriskas un nestrādā, domājot par apkārtni, nesaskata to kā potenciālu. Ir jārada valstiski instrumenti, kas varētu kaut kā iedarboties, lai var mainīt šīs attiecības.”
Unikālo ainavu izmantošana teritoriju attīstībai
LIAS saistībā ar telpiskās identitātes saglabāšanu un attīstību rakstīts: „Dabas un kultūrvēsturisko teritoriju, ainavu telpu unikalitātes, teritoriju un vietu identitātes kā nacionālas nozīmes vērtību un valsts konkurētspējas priekšrocības saglabāšana, tajā pašā laikā saprātīgi izmantojot un ilgtspējīgi apsaimniekojot katras atšķirīgās vietas un teritorijas potenciālu, nākotnē ir svarīgs uzdevums kvalitatīvas dzīves vides un labklājības nodrošināšanai valsts iedzīvotājiem. Paredzot valsts dabas, kultūras un ainavu vērtību izmantošanu teritoriju un vietu attīstībai, ir jāņem vērā to primārā loma valsts un atsevišķu tās teritoriju attīstības potenciāla veidošanā.”
Šai kontekstā V. Celmiņš diskusijas dalībniekiem piedāvāja interesantus faktus: „Latvija dabas daudzveidības ziņā ir 2. vietā Eiropā, savukārt pēc Jēlas universitātes un Kolumbijas universitātes 2008. gadā veiktā pētījuma mēs esam 8. vietā pasaulē ar vides kvalitāti. Un ar šiem skaitļiem patiešām var lepoties! Bet mums ir pārāk liela ekoloģiskā pēda (hektāros izteikta kopējā zemes platība, kas nepieciešama, lai saražotu Latvijas iedzīvotāju patērēto pārtiku, preces un pakalpojumus, lai absorbētu atkritumus un piesārņojumu un nodrošinātu telpu infrastruktūru – red.), īpaši Rīgā iztērējam pārāk daudz resursu, ko tērējam vietā un nevietā. Ūdens, gaiss un ainava ir mūsu jaunie dabas resursi, par ko daži smīn, bet tuvāko 15 gadu laikā tas var kļūt par ļoti nopietnu resursu, ko mēs beidzot sāktu izmantot.”
Transporta infrastruktūras attīstības nozīme
Būtisks izaicinājums līdz 2030. gadam ir transporta sistēmas izveide dažādiem transporta līdzekļu veidiem, kas nodrošinātu labu valsts iekšējo un starptautisko sasniedzamību. Kā piemēru stratēģijas autori uzskata automaģistrāļu un ātrgaitas dzelzceļu savienojuma izveidi starp Daugavpili un Rīgu , un Liepāju un Rīgu. Tāpat svarīga loma ir Latvijas ostām, starptautiskajai lidostai „Rīga” un reģionālajām lidostām. Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu attīstība nākotnē jāvirza uz sekmīgu integrāciju globālajās loģistikas ķēdēs un starptautiskajos transporta koridoros, uzskata LIAS izstrādātāji. Tāpat jāattīsta un jāuzlabo piedāvāto pakalpojumu kvalitāte mazajās ostās un nozīmīgākajos valsts iekšzemes transporta mezglos, piemēram, Jelgavā, Rēzeknē, Daugavpilī un Jēkabpilī.
"Šā gada aptauja liecina, ka 67% no 12. klases absolventiem apsver iespēju aizbraukt no Latvijas."
„Nepieciešams veidot kvalitatīvu transporta infrastruktūru, attīstītu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju tīklu, kā arī savstarpēji saistītu un efektīvu, ērtu un drošu pasažieru un kravas pārvadājumu sistēmu, kas nodrošinātu labus savienojumus starp reģionālajiem attīstības centriem un uzlabotu mazo pilsētu un lauku teritoriju sasaisti,” uzsver stratēģijas autori. Stratēģija piedāvā vairākus risinājumus jau tagad, piemēram, pilsētu attīstības politikas izstrādi, kura nodrošinātu pilsētu efektīvu attīstību. Stratēģijā nepieciešams identificēt atsevišķu pilsētu konkurētspējas priekšrocības. Tāpat ir jāsagatavo priekšlikumi pilsētu infrastruktūras un pakalpojumu attīstībai un to uzlabojumiem.
Latvijā nepieciešams attīstīt transporta sistēmu, tomēr šobrīd ir vairāki transporta veidi, kuri savstarpēji konkurē, sadrumstalojot infrastruktūras attīstībai pieejamos resursus, tāpēc nepieciešama loģistikas koncepcijas izstrāde.
Noteiktības un ideju trūkums
Latvijā teritorijas plānošanas uzņēmuma „Grupa 93” direktors Neils Balgalis norāda uz dažiem konkrētiem jautājumiem, kas netiek risināti: „Esmu piedalījies vismaz 17 diskusijās pēdējo desmit gadu laikā, bet nevaru rast skaidrojumu, kāpēc mēs nenosaucam centrus un to funkcijas. Tas ļautu virzīt finansējumu, nosacījumus un veidot tālāko pilsētu un apdzīvoto vietu tīklojumu. Vismaz daļu vajadzētu nosaukt, neskatoties uz to, ka šī struktūra un funkcijas var mainīties. Tāpat jānosauc teritorijas un to funkcijas – kur ir ostas, kur kūrorti – un ar tām saistītā politika un finansējums.” V. Celmiņš norāda uz reģionu iniciatīvas trūkumu: „Ja reģioniem, pilsētām ir interese pašiem attīstīties, lai to dara. Bet Latvijas pilsētas ar saviem spēcīgajiem mēriem stāv un gaida, bet vajadzētu nākt ar savām idejām, lai nebūtu tā, ka tikai kāds „no augšas” dod uzstādījumus.”
LIAS sabiedriskā apspriede notiks līdz 17. jūlijam, pēc tam izteiktie viedokļi tiks apkopoti un stratēģija iesniegta Nacionālās attīstības padomei izvērtēšanai. Plānots, ka stratēģiju Saeimā iesniegs līdz gada beigām. Pēc apstiprināšanas parlamentā LIAS kļūs par valsts galveno plānošanas instrumentu ar likuma spēku. Visi tuvākas un tālākas nākotnes stratēģiskās plānošanas un attīstības dokumenti tiks veidoti saskaņā ar šīs stratēģijas noteiktajiem virzieniem un prioritātēm.
