Projekta galvenais mērķis – stiprināt Latvijas lielās pilsētas kā valsts policentriskas attīstības virzītājspēku reģionos, izvēršot vietējo ekspertu tīklu, īstenojot pieredzes un labās prakses pārņemšanu starp Latvijas un Eiropas Savienības (ES) iestādēm pilsētpolitikas jomā un kopumā veicinot publiskā sektora pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanu iedzīvotājiem vietējā līmenī.
Kas ir policentrisms
Tuvojoties projekta finišam, 2. decembrī notika konference ar analogu nosaukumu. To noslēdza apaļā galda diskusija „Valsts policentriskas attīstības iespējamība Latvijā”. Tās ziņojumā cita starpā sniegts šāds policentrisma skaidrojums:
„Policentrisms, būdams pretējs monocentrismam, ir telpiskās attīstības modelis, kas balstīts uz pilsētu tīklu, kuras tiecas uzlabot teritoriālo kohēziju un, pārdomājot attīstību un ražīgumu veicinošo resursu sadali, vēršas pret teritoriālām atšķirībām.”
Tas vēl nav viss. Pastāv divi policentriskuma modeļi. Vairāku attīstības centru modelis iezīmē telpisko izaugsmi, kuru raksturo ideja, ka savstarpēji neatkarīgi attīstības centri ir reģionu izaugsmes un attīstības veicinātāji. Tātad – attīstoties centram – spēcīgai pilsētai, attīstās arī tās tuvumā esošās pilsētas un citas teritorijas. Šajā modelī svarīgākā loma ir atsevišķu pašvaldību pārvaldības kapacitātei un raksturīga iezīme – savstarpēja sacensība par labāku apstākļu iegūšanu savas pilsētas sociāli ekonomiskajai attīstībai.
"Pilsētu sadarbības tīklu modeļa pamatā ir princips, ka pilsētas sadarbojas un funkcionāli papildina cita citu, lai veicinātu kopējo attīstību."
Pilsētu sadarbības tīklu modeļa telpiskās izaugsmes pamatā ir princips, ka pilsētas sadarbojas un funkcionāli papildina cita citu, lai veicinātu kopējo attīstību. Sadarbībā balstīta attīstības stratēģija ļauj savienot resursus, lai kopīgi izmantotu infrastruktūru, telpas, pakalpojumus, un tas ir veids, kā mazām un vidējām pilsētām risināt liela mēroga finanšu piesaisti. Pilsētu tīkls ļauj arī mazināt pilsētu savstarpējo sacensību par ierobežotiem iekšējiem un ārējiem resursiem un investīcijām.
Šo raksturojumu izlasot, pat reģionālajā politikā ne sevišķi kompetentam cilvēkam būs skaidrs, ka mūsu valstī par policentriskumu sadarbības tīklu izpratnē runāt nevaram. Savrupību gan cenšas pārvarēt plānošanas reģioni, it īpaši ar pārrobežas projektiem.
„Mēs Eiropā nespēlējam nekādu lomu”
Par policentrismu var runāt trijos līmeņos – Eiropas, starpnacionālā un reģionālā, turklāt, pastiprinoties globalizācijai, tas jāaplūko arī starpkontinentālā kontekstā.
Ja raugāmies šādi, tad no acīm jānoloba provinciālisma zvīņas un jāsaprot, cik esam mazi un niecīgi pret pasaules ekonomikas milžiem un ka tomēr būtu jāraugās, kā stiprināt muskuļus apvienojoties. Citviet pasaulē policentriskums pilsētu starpā nav nekas jauns. Globālajā pilsētu tīklā dominē Ņujorka, Londona, Tokija.
Zanda Kalniņa-Lukaševica, Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja vietniece, diskusijā sacīja: „Ja palūkojamies uz Eiropu no iekšzemes kopprodukta (IKP) viedokļa un pārrēķinām reģionu izmērus atbilstoši IKP pienesumam ekonomikā, redzam, ka visa ekonomika koncentrējas Centrāleiropā un centrā atrodas Londona, Parīze, Milāna, bet Rīga un Latvija ir pašā perifērijā. Mēs Eiropā nespēlējam nekādu lomu. Bet ekonomiskās aktivitātes kā tīkla stūri aizsniedzas līdz Zviedrijai un Vācijai, nenonākot līdz Baltijas valstīm. Tīkls ietver Varšavu un Helsinkus, bet ne Tallinu, ne Rīgu nesasniedz.
No visām Baltijas valstīm tikai Rīgai ir izdevies parādīt sevi kā vāju, bet tomēr megapoli. Kā reģionāli centriņi vēl iezīmējas Liepāja un Daugavpils. Tas norāda uz nepieciešamību arī mūsu pilsētu kontekstā lūkoties uz Baltijas jūras reģionu un izvērtēt, kā mēs izskatāmies šādā mērogā, ne tikai savu robežu ietvaros.”
Z. Kalniņa-Lukaševica norāda, ka Latvijā septiņās pilsētās ir koncentrēta noteicošā daļa no valstī radītā IKP, turklāt pēdējos desmit gados šis rādītājs ir būtiski pieaudzis. Rīga sevī koncentrē 57% IKP, un desmit gadu laikā šī koncentrācija pieaugusi par 10 procentiem. „Šāda dominante nav raksturīga citām Eiropas valstīm, mēs esam pirmrindnieki visā Eiropas mērogā, jo ne Parīze, ne Londona nekoncentrē sevī tik lielu IKP daļu no savas valsts ekonomikas. Tādējādi jāsaprot, ka šobrīd reāli mēs esam monocentriska valsts. Lai kļūtu policentriski, ir vajadzīgs daudz investīciju. Investīcijas gan infrastruktūrā, gan plānošanā. Tad ir jautājums – kādi ir riski un kādas iespējas Latvijai to sasniegt?”
Sociālā nevienlīdzība pieaug, cilvēki izvēlas aizbraukt
Džini indekss (the Gini coefficient), kas raksturo iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību, Latvijā ir augsts, un pēdējos gados Latvija ir pacentusies to ievērojami pieaudzēt. Bagātākie kļuvuši vēl bagātāki, bet mazturīgie grimst nabadzībā, aplūkojot riskus, uzsver Z. Kalniņa-Lukaševica. „Tagad vērojama tendence, ka arvien vairāk emigrē tieši izglītoti cilvēki, valstī samazinās aktīvais darbaspēks, kas maksā nodokļus, palielinās sociālā spriedze un demogrāfiskā slodze uz valsts un pašvaldību budžetiem. Toties igauņiem ir izdevies sociālo nevienlīdzību samazināt; tā ir viena no atšķirībām, kas izpaužas arī mūsu budžeta situācijā. Bet, piemēram, Zviedrija kā klasiska labklājības valsts Džini indeksu spējusi noturēt vienādā līmenī.
"Visa ekonomika koncentrējas Centrāleiropā un centrā atrodas Londona, Parīze, Milāna, bet Latvija ir pašā perifērijā."
Vienā no jaunākajām aptaujām iedzīvotājiem uzdevām jautājumu – ja pasliktinātos jūsu ģimenes ekonomiskais stāvoklis –, kāda būtu jūsu izvēle? Lielākā daļa cilvēku izvēlētos strādāt labāk apmaksātu darbu, uzņemties lielāku slodzi. Saprotam, ka šā brīža bezdarba situācijā šī vēlēšanās nebūtu reāli piepildāma. Nākamā lielākā aptaujāto grupa pauda vēlmi izbraukt no Latvijas. Citā aptaujā, kur jautājums uzdots vēl tiešāk - vai tad, ja jums būtu iespēja izbraukt uz Rietumvalstīm, jūs to izmantotu, –apstiprinoši atbildēja 53% respondentu. Un (kas ir ļoti nelabvēlīgi pašvaldību budžetiem) sākt uzņēmējdarbību vai pašnodarbinātību ir gatavi daudz mazāk cilvēku, par prioritāti uzskatot izbraukšanu no valsts.
Šādi jautājumi iedzīvotājiem tika uzdoti arī šā gada martā, un pusgada laikā izvēle starp uzņēmējdarbības sākšanu un emigrēšanu faktiski ir apmainījusies vietām.”
Savelkot jostas, izdzīvot neizdosies
„Latvijā pēc Igaunijas ir otrs augstākais rādītājs visā Eiropas Savienībā iedzīvotāju skaita samazināšanās ziņā pēdējos 15 gados – 13,6 procenti. Toties Eiropā iedzīvotāju skaits vidēji ir pieaudzis par 4,6% (Somijā un Zviedrijā – par 5-6 procentiem),” turpina Z. Kalniņa-Lukaševica. „Varētu jau cerēt, ka pēc šā gada grūtās ziemas pavasarī pamodīsimies saulainā laikā, ekonomika sāks atdzīvoties un varēsim atļauties kaut ko nedaudz vairāk. Diemžēl – nē.
Mani kolēģi, makroekonomikas speciālisti, ir aplēsuši prognozes turpmākajiem gadiem, un tās liecina, ka IKP 2008. gada līmenī atgriezīsies tikai 2014.–2015. gadā. Vēl arī jāņem vērā, ka 2012. gadā nāksies pārfinansēt valsts parādus, un tam būs vajadzīga papildu nauda, tādēļ jau tuvākajos gados jāsāk veidot uzkrājumi. Tas nozīmē, ka mums neizdosies izdzīvot, tikai savelkot jostas. Ir jāmeklē citādas stratēģijas, jauni risinājumi.”
Viens no šīs stratēģijas elementiem varētu būt tieši policentriskā attīstība.
„Būtu jāveido tāds kā pulksteņa mehānisms, kurā pilsētas, kā zobrati sadarbojoties, ieslēgtos Eiropas ekonomiskajā centrā. Sadarbība varētu tikt veidota Baltijas jūras reģiona mērogā un tālāk pieslēgtos Centrāleiropai. Ir jādomā, vai konkurētspēju aplūkot Baltijas jūras reģiona vai lokāli – Latvijas valsts robežās,” uzskata Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja vietniece.
Andris Vilks, „SEB bankas” galvenais ekonomists, atzīst, ka patlaban, kad norisinās lielas pārmaiņas ekonomikā, ir labākais laiks izvērtēt savas priekšrocības, lai virzītos pareizā gultnē. „Baltijas jūras reģionā ir liela sacensība starp vairākām reģionālajām metropolēm – Stokholmu, Kopenhāgenas un Malmes aglomerāciju, Pēterburgu. Un mums ļoti svarīgi ir saglabāt labas attiecības ar pārējo Baltijas valstu galvaspilsētām, un mēģināt rast iespēju kooperēties. Iespējami ātri ir jārada adekvāts piedāvājums no Baltijas jūras austrumu krasta. Pašlaik runāt par vispārēju atbalstu visām Latvijas pilsētām un reģioniem ir ļoti grūti, tādēļ šo brīdi vajadzētu izmantot tieši spēku konsolidācijai un specializācijai.”
Ja vecās sliedes nodotu metāllūžņos
Kā redzams no iepriekš minētā, Latvija ir dzīvojusi atšķirīgi no tā, kā savu ceļu veido daudzas attīstītās valstis. Tas lielā mērā nosaka pašreizējā ekonomiskā kritiena smagumu. Tad kā saņemties un nostāties uz citām sliedēm?
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis Andris Jaunsleinis savos spriedumos nav optimistisks: „Ja mēs sakām, ka uz vecajām sliedēm atgriezties neizdosies, tad, manuprāt, tikai viena iemesla dēļ – ekonomiskās situācijas dēļ kāds tās jau būs noņēmis un nodevis metāllūžņos... Jo citādi, man šķiet, ka tendence atgriezties vecajās sliedēs pagaidām visapkārt ir ļoti dzīva. Pagaidām īpaši neredzu, ka kāds būtu ar mieru izvēlēties jaunu ceļu. Ar konkurenci visi māk nodarboties, bet sadarbība vēl ir bērnu autiņos. Jā, mēs gribam runāt par sadarbību plašākā mērogā, ārpus Latvijas, bet vispirms mums ir jāiemācās sadarboties savā starpā šeit, iekšienē. Jā, savā starpā konkurēt un cīnīties mēs mākam, ienaidnieku definēt – mākam, bet sadarbība vēl jāmācās un jāmācās. Mums būtu jāmācās domāt globāli un rīkoties lokāli. Ja to neapgūsim, tad es neredzu nekādu perspektīvu.”
"Mums būtu jāmācās domāt globāli un rīkoties lokāli. Ja to neapgūsim, tad neredzu nekādu perspektīvu."
A. Jaunsleinis
Vents Armands Krauklis, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs, secina: „Protams, Rīga Latvijas mērogā allaž būs megapole, cilvēku pievilkšanas centrs (un ne tikai no Latvijas), to vajadzētu prasmīgi izmantot. Bet – kas notiks ar pārējo teritoriju? Vienīgā atbilde – tas būtu policentrisms, kur valsts iegulda līdzekļus, lai vide būtu iedzīvotājiem pievilcīga, lai tur būtu infrastruktūra, un tās pašvaldības, kuras ir aktīvas, varētu piedāvāt investoriem tādus apstākļus, lai viņi vēlētos tur investēt. Taču, gribam vai ne, mums ir jāatzīst, ka neizbēgami būs jāveido imigrācijas politika. Starp citu, Somijai šāda imigrācijas politika ir: viņi zina, cik daudz un kādus speciālistus vēlas valstī iegūt.”
Jā, investorus gaidīt varam. Kā teju vienīgo labo ziņu Z. Kalniņa-Lukaševica pavēsta, ka jūnijā un jūlijā ir aptaujāti 500 lielākie Eiropas uzņēmumi par to, kur viņi tuvākajos gados plānojuši izvietot investīcijas. „Šajās prognozēs parādās Rīga, vienīgā starp trim Baltijas valstu galvaspilsētām. Jācer, ka aizvadītajā pusgadā iespējamie investori savas domas nebūs mainījuši.”
Vienīgi jautājums, cik savās interesēs vienotu Latviju šie investori atradīs. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns domā šādi: „Valstu robežas no vienas puses ir nojauktas, radot brīvu kapitāla un darbaspēka plūsmu. Bet daudzas robežas joprojām pastāv virtuāli, cilvēku domāšanā. Tās pilsētas, kuras turas tikai savās robežās, acīm redzami jau šobrīd zaudē. Tagad atslēgas jautājums ir: vai norobežojamies un iecentrējamies, vai tomēr virzāmies uz šo tīklveida sadarbību?”
Bet Valmieras pilsētas domes priekšsēdētājs Inesis Boķis diskusijas noslēgumā domīgi piebilst : „Es nāku no laukiem. No Valmieras puses. Andris Vilks teica: šobrīd ir labs laiks... Gribu teikt: Latvijā līst jau trešo nedēļu. Ceļi, kas nav asfaltēti, vairs nav izbraucami, un to tuvumā drīz viss būs tukšs un aizaudzis. Nelīdzēs ne esošā emigrācijas, ne gaidāmā imigrācijas politika. Ir pēdējais laiks ļoti nopietni pārdomāt, kā struktūrfondu naudu pārstrukturēt citādā veidā, lai tiešām uzlabotu infrastruktūru. Pašlaik mani visvairāk uztrauc divas lietas: izglītība un medicīna. Šo problēmu tuvāko divu gadu laikā vajadzētu atrisināt. Globāli gudrot par konkurenci ir ļoti jauki, to vajag darīt, bet vispirms mums ir jātiek galā ar saviem mājasdarbiem.”
