Sviestā salaistā piena nauda
Saskaņā ar nesen pieņemtajiem grozījumiem Ministru kabineta (MK) noteikumos katrs zemnieks tagad piena produktus drīkst pārdot viņam individuāli piešķirtās tiešās tirdzniecības kvotas apjomā, piegādājot tos tieši gala patērētājam. Ciktāl stāstījumu par piena ceļu no zemnieka līdz pārstrādātājam un vēlāk – patērētājam risinām valdības akceptēto normatīvo aktu valodā, tiktāl tas var slīdēt raiti un pat optimistiski – kā pa sviestu. Diemžēl mūsu piena lopkopju ikdienu jau gadiem no vietas ir iespējams vērtēt ar vēl vienu, ne mazāk sulīgu tēlu – atlīdzinājums piena naudas izteiksmē par nemitīgajām zemnieka pūlēm ir sagājis galīgā sviestā, turklāt tas noticis ne jau nu bez kompetentu cilvēku ziņas... Par zemnieku dusmu lēkmi (atbilstoši mentalitātei tik novēloto) jeb piena izdalīšanu par velti vecajiem ļaudīm un grūtdieņiem šopavasar, Doma laukumā, Rīgā zina visa valsts. Zemnieki atkal ir pieklusuši, cer uz pārmaiņām...
Protams, svaigā piena pārdošana lielajiem uzpircējiem jeb piena kombinātiem, lai zemnieks tiek pie sūri pelnītās naudiņas, pašlaik ir visizplatītākā. Taču, runājot pavisam atklāti, piens šiem uzpircējiem tiek nevis pār-, bet faktiski atdots jeb brīvprātīgi atsavināts par tādu cenu, kuru individuāli katrai saimniecībai teju no spēka pozīcijām nosaka pārstrādātāji. Konsekventi spēkā tiek uzturēta situācija, ka tieši sīkzemnieki no mazajām fermām par pusvelti ir spiesti atdot visaugstākās kvalitātes slaukumu – gan pēc tā tīrības pakāpes, gan taukvielu, gan pēc olbaltumvielu bieži vien neparasti augstā satura. Šie rādītāji, nosakot piena cenu sīkzemniekam, visbiežāk gan tiek ignorēti, jo – kur gan viņš spruks?
Par nejēgu pataisītais...
Paņēmieni, kā zemnieku padarīt par muļķi, ja kāds vēl nezina, ir visdažādākie – lūk, viens no tiem. Piepeši, pieņemsim, kaut vai vasaras vidū, bet it sevišķi uz gadalaiku maiņas robežas, zemnieks saņem piena naudu par iepriekšējo mēnesi vai pat pāris mēnešiem, bet tā nez kāpēc ir jūtami mazāka nekā pirms tam. Zemnieks metas skaidroties ar kombinātu, kur nauda palikusi. Viņam pasaka – atceries, kad pēdējo reizi ņēmām piena paraugus, toreiz izrādījās, ka tavā slaukumā samazinājies tauku un olbaltuma daudzums. Kāpēc uzreiz nepateicāt? Atbildes vietā – klusums, jo analīzēm līdzi pašam jāseko...
"Zemnieki atkal ir pieklusuši, cer uz pārmaiņām..."
Tālāk savu tiesu šajā uz zemnieka pleciem balstītajā iedzīvošanās piramīdā (nu jau arī uz pircēju rēķina – vismaz 25 procentus no piena vai tā produktu cenas veikalā) bez mazākās mulsuma ēnas ievāc veikalu un lielveikalu īpašnieki. Zemnieku kurnēšanu par nejēdzīgo situāciju valdībai pagaidām ir veiksmīgi izdevies pieklusināt ar nelielu piekāpšanos iekšējā piena tirgus liberalizācijā - beidzot ir atļauts pārdot svaigo pienu un tā pārstrādes produktus tieši gala patērētājiem tādos daudzumos, kādi atbilst katram zemniekam piešķirtās tiešās tirdzniecības kvotas lielumam. Taču zemnieku neapmierinātība ar piena iepirkuma cenu pazeminājumu kopš gada sākuma nebūt nav izplēnējusi, jo daudziem no viņiem, sevišķi vidējām un sīkajām saimniecībām, šodien tik un tā jāstrādā ar materiāliem zaudējumiem reāla bankrota draudu apstākļos. Vēl valdība ir solījusi veicināt zemnieku saimniecību kooperāciju, lai viņi savā īpašumā iegūtu kādu no jaudīgiem piena pārstrādes uzņēmumiem. Tomēr ir grūti pēc padomju kolhoza smaržojošo vārdu "kooperācija" kā piemērotāko saimniekošanas formu iebarot mūsu zemniekam!
Jākļūst par mājražotāju
Kamēr lielākā daļa zemnieku ir noskaņoti gaidīt uz valdības pamestā saukļa "Būs vieglāk!" īstenošanos, tikmēr pavisam neliels skaits vidējo un sīko piensaimniecību īpašnieku izvēlas otru, kaut arī neapšaubāmi grūtāko iespēju. Tā ir – likumiski atļautā veidā par pašu izslaukto pienu paņemt sev to ienākumu un peļņas daļu, cik nu reāli to iespējams iegūt no svaigā piena un pašu spēkiem uz vietas savā saimniecībā pagatavotā krējuma, biezpiena un siera pārdošanas pilsētu lielajos tirgos. Šī otrā iespēja zemniekam nozīmē kļūšanu par oficiālu mājražotāju, uzņemoties ne tikai pilnu atbildību par šā papildu rūpala atbilstību visiem spēkā esošajiem normatīviem, kas regulē ražošanas higiēnas, produktu kvalitātes un drošības, iepakošanas, transportēšanas nosacījumu ievērošanu utt.
Pārtapšana mājražotājos daudziem zemniekiem joprojām nav pa spēkam kaut vai tāpēc vien, ka ar pašreizējām pazemojoši zemajām piena iepirkuma naudiņām viņi tik vien jaudā, kā cīkstēties ar kredītiem – par kūts un ganāmpulka paplašināšanu, par piena vada ierīkošanu, par dzesētāja pirkšanu. Bet mājražošana – tā izdevumos vēl prasa n-tos tūkstošus latu klāt: par piena pārstrādes telpu ierīkošanu, iekārtām un enerģiju, par transporta iegādi un palīgu algošanu utt., ja pašu ģimenes locekļu spēku pietrūkst. Bankas tostarp vēl aizdomīgāk pieprasa skaidru biznesa un peļņas plānu šādai saimniecības paplašināšanai.
Un tomēr – ir zemnieki, kas uzdrošinās uzņemties dubultu slodzi un kļūst par mājražotājiem. It īpaši tie, kuru ģimenes locekļi – dēli, meitas, mazbērni – uzticas vecāku izraudzītajai perspektīvai un pilnībā iesaistās ģimenes uzņēmumā, jo ar svešiniekiem algādžiem ne vienmēr var tālu tikt.
Mājražošanas noteikumi nav drakoniski
Par to, kāds īsti ir piensaimnieka obligātais gājums pa oficiālajām iestādēm, lai viņš varētu kļūt par pilntiesīgu mājražotāju, pastāstīja LR Pārtikas un veterinārā dienesta Piena un olu sektora vadītāja Una Statkus.
Pirmām kārtām zemniekam nāksies doties uz Lauksaimniecības datu centru (pirms tam var izpētīt tā mājaslapu tīmeklī – www.ldc.gov.lv), kura speciālisti izskaidros, kādas formalitātes veicamas, lai viņš varētu daļu no viņa saimniecībai piešķirtās pārstrādes kvotas transformēt par tiešās tirdzniecības kvotu. Šeit ir jāpaskaidro šāda nianse – kaut gan zemniekam individuāli piešķirtās pārstrādes kvotas lielums ir nemainīgs, tomēr atbilstoši zemnieka iecerēm attīstīt savu ražošanu viņam ir iespējams mainīt abu kvotu lielumu no vienas uz otru, t. i., pārvērst vienu otrā un pretēji.
Pēc tam zemniekam jādodas uz Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālo struktūrvienību savā rajonā (PVD adrese tīmeklī – www.pvd.gov.lv) un jāiesniedz ar atbilstošu vēlmi – atklāt mājražošanu – formulēts pieteikums. Filiāles darbinieki noteikti palīdzēs to izdarīt. Līdz ar šo iesniegumu zemnieku saimniecība tiek reģistrēta kā mājražotājs uzņēmums, kam ir piešķirts noteikts kods un numurs. Zemniekam jārēķinās, ka vairākas (vismaz četras) reizes gadā PVD inspektori ieradīsies mājražošanas uzņēmumā un pārbaudīs, kā zemniekam sokas ar sanitāro normu ievērošanu.
"Daudzas no vidējām un sīkajām saimniecībām tik un tā strādā reāla bankrota draudu apstākļos."
Kad zemnieks nolēmis iekārtot savas ražošanas telpas, iespējams, viņš vēlēsies gūt informāciju vai ieteikumus no PVD speciālistiem, kā tas racionālāk un taupīgāk izdarāms. Lai nebūtu pārpratumu, zemniekiem jāzina, ka šādas konsultācijas PVD speciālisti sniedz kā maksas pakalpojumu (cena pašlaik ir 7,5 lati par vienu stundu). Protams, arī profilaktisko pārbaužu laikā PVD darbinieki parasti gatavi atklātai sarunai un sniedz ne mazums informācijas bez samaksas.
Pašlaik mājražošanas noteikumi veidoti saskaņā ar ES regulām – 852. un specifisko 853. regulu, kas attiecas uz dzīvnieku izcelsmes produktu mājražošanu. Šie ES dokumenti galvenokārt satur vispārīgus norādījumus, kas vērsti uz produktu ražošanas nodrošinājumu higiēniskos apstākļos. Tas nozīmē, ka zemnieks šajās regulās neatradīs nekādas norādes uz to, vai viņš, piemēram, drīkst siera vārīšanai lietot tikai alumīnija vai cita materiāla katlus, kādu enerģijas veidu piena karsēšanai vai arī kādas preses vai slogus siera atsulošanai atļauts izmantot, kādus skābinātājus piena recināšanai lietot vai turēties tikai pie dabiskās piena raudzēšanas metodes, kādu siera receptūru izvēlēties u.tml.
Toties obligāti nepieciešams stingri ievērot vispārīgos higiēnas principus – lai ražošanā izmantojamie trauki un ierīces būtu viegli mazgājamas, lai būtu nodrošināta kvalitatīva aukstā un karstā ūdens padeve, lai pienācīgi funkcionē kanalizācija un notekūdeņu attīrīšana. Tātad runa ir par „labas higiēnas ražošanas praksi” ne tikai mūsu pašu sadzīviskā ikdienas izpratnē, bet šo normatīvo dokumentu izpratnē. Ja zemniekam ir vēlēšanās mājražošanā iedzīvināt bioloģiskās saimniecības principus, viņam papildus būs jāievēro īpaši sertificētai uzraudzībai atbilstoši ierobežojumi.
Mājražošanas pamatprincips – stingra higiēna
Pastāv arī īpašas, Zemkopības ministrijas apstiprinātas Labas higiēnas prakses vadlīnijas mājas apstākļos ražotai pārtikai – to teksts tīmeklī ir atrodams Zemkopības ministrijas mājaslapā (www.zm.gov.lv/index.php?sadala=1062&id=4164). Vadlīnijas nosaka virkni izsmeļošu prasību visam ražošanas procesam, tajā izmantotajam aprīkojumam un instrumentiem, telpu iekārtojumam, ražošanas un personīgajai higiēnai, ražošanas dokumentācijai.
Nekur normatīvajos aktos gan nav teikts, ka mājražošanas telpām jābūt atsevišķi no zemnieka ģimenes virtuves, tomēr iesakāms un vēlams tām būt atsevišķi tieši paaugstināto higiēnas prasību dēļ. Turklāt drīz vien augošie ražošanas apjomi zemniekam liks parūpēties par atsevišķām, no ģimenes koplietošanas šķirtām telpām, kur, teiksim, nevar iekļūt ģimenes mīlulis kaķītis vai sunītis. Jebkura piesārņojuma iespējām jābūt izslēgtām – prātīgs saimnieks taču neies ar vieniem un tiem pašiem apaviem uz kūti un sierotavu...
"Prātīgs mājražotājs vienmēr paturēs prātā, ka pircējs ir galvenais vērtētājs – par augstāko kvalitāti vidusmēra pircējs ir gatavs dot labāko cenu."
Sabiedrības veselības aģentūras rajona nodaļa ūdens monitoringa (jeb obligāto ūdens kvalitātes izmeklējumu programmas) ietvaros mājas ražotnē noteikti vienreiz gadā veiks ūdens kvalitātes pārbaudes. Protams, pastāv nepieciešamība vienādi augstā prasību līmenī periodiski pārbaudīt ne tikai pārstrādei ārpus zemnieku sētas paredzētā piena kvalitāti, bet arī mājražošanai domāto. Šādas piena pārbaudes ir tikpat regulāras, tām raksturīgs arī nejaušas un pēkšņas izvēles princips. Ja zemnieks visu pienu nolemj pārstrādāt tikai pats, tad viņš (pēc atbilstošās kvotu izmaiņas) par regulāriem piena kvalitātes mērījumiem var vienoties ar tuvākā piena kombināta laboratoriju vai piena pārraugiem savā rajonā. Zemnieki par piena paraugu nogādi uz analīzēm laboratorijā drīkst parūpēties arī paši, tomēr tas ir apgrūtinoši, jo prasa laiku, pašiem ir jānodrošina piemērots temperatūras režīms un trauku sterilitāte.
Kvalitāte un uzskaite – mājražotāja sabiedrotie
Atbilstoši regulas prasībām obligātas ir arī gatavās produkcijas kvalitātes pārbaudes laboratorijās, piemēram, Nacionālajā diagnostikas centrā (tā ir PVD laboratorija Rīgā, Lejupes ielā 3, pie piena kombināta) vai tā laboratoriju filiālēs rajonos, jo zemnieks mājražotājs pats ir atbildīgs par savu ražojumu kvalitāti. Par to, kādus rādītājus nepieciešams izmeklēt gatavajā sierā, biezpienā vai sviestā, zemniekam vēlams konsultēties ar savu PVD inspektoru vai laboratorijas speciālistiem rajona filiālē. Pat ja tirgū šo izmeklējumu rezultātus zemniekam neprasīs, tomēr kvalitātes sertifikātam ir tirdzniecības vietā jābūt klāt.
Protams, tirgū šādas produkcijas pārdošanai atvēlētas īpašas vietas, citviet to tirgot nebūs atļauts. Mājražotājs drīkst savu produkciju pārdot savā ražotnē (t.i., mājās), speciālos tirgus stendos un savā veikalā, ko var veidot kooperācijā ar citiem zemniekiem. Citiem veikaliem šo produkciju nedrīkst pārdot tālākai izplatīšanai, jo tur jau sāk darboties ES regulā un MK noteikumos iekļautie krietni sarežģītākie nosacījumi, kas līdzīgiem produktiem paredz speciālu marķējumu, iesaiņojumu, papildu pasākumus produkta saglabāšanai.
Zemnieks, protams, saskarsies ar tik prozaisku vajadzību kā transportēšanas atļauja – pašlaik šos produktus pārvadājošai mašīnai ir vajadzīga speciāla pase. Tiesa, Zemkopības ministrija tuvākajos mēnešos vēlas pārskatīt šo normatīvu, lai šāda formāla ierobežojuma vairs nebūtu. Visbiežāk zemnieki mēdz izmantot savus personiskos auto, tāpēc viņu atbildības galvenā mēraukla ir stingra higiēnas ievērošana. Ja mājražotājs būs tiktāl izaudzis, ka varēs atļauties auto ar speciālu aprīkojumu, šādai mašīnai pase tomēr būs nepieciešama.
"Pirms jebkura ieguldījuma ražošanas vajadzībām nepieciešams konsultēties ar atšķirīgiem speciālistiem dažādos dienestos un pārdevējiem dažādos uzņēmumos."
Zemnieks pārstrādei savā uzņēmumā drīkst iepirkt cita zemnieka saimniecībā izslauktu pienu par abpusēji pieņemamu cenu, taču uz šādu piena pārdevēju attiecas visi tie paši oficiāli noteiktie normatīvi par piena kvalitāti un tās pārbaudēm, uzskaiti, kvotu ievērošanu, kuri attiecas uz piena pircēju – mājražotāju. Zīmīgi, ka gatavās produkcijas daudzums, ko mājražotājs drīkst saražot un pārdot, netiek ierobežots, jo zemniekam obligāti atskaitēs ir jāuzrāda pārstrādātā – gan pašu saražotā, gan uzpirktā – piena daudzums.
Jāatceras, ka līdztekus siera un pārējo piena produktu ražošanai un uzskaitei noteikti pastāv arī blakusproduktu, piemēram, sūkalu daudzuma uzskaite. Uzskaites žurnālā ir jānorāda, kur tās tiek izmantotas, pat ja tiek izbarotas cūkām pašmāju kūtī. Visu produktu daudzuma gala iznākums arī jāfiksē šajā uzskaites žurnālā.
Pircējs ir galvenais vērtētājs
Zemnieks ar tirgus administrāciju saskaņo iespējamo tirgošanās vietu laiku un samaksu par šo pakalpojumu, viņam ir jābūt gatavam uzrādīt produkcijas kvalitātes sertifikātu un mājražotāja reģistrācijas apliecību.
Par produkcijas pārdošanas termiņu atbildīgs pats mājražotājs – viņš pats to nosaka un garantē produkcijas derīgumu labticīgam patēriņam. Tāpēc, uzsākot mājražošanu, ļoti ieteicams PVD laboratorijā veikt īpašu testēšanu, cik ilgi pēc jūsu individuālajām receptēm un tehnoloģijas pagatavotie produkti var tikt bez bažām uzglabāti un pārdoti. Šāda testēšana nav jāveic ik mēnesi, to atkārtot var tad, ja, piemēram, mainās receptūra vai tehnoloģija. Galvenās prasības gatavā produkta iesaiņojumam ir tādas, lai tas nepiesārņo produktu. Nekādu pārtikas celofāna plēvju vai maisiņu izvēle netiek reglamentēta. Svaigais piens obligāti ir tirgojams vienreizējas lietošanas traukos vai arī paša patērētāja līdzi atnestajā traukā.
"Kā pēc padomju kolhoza smaržojošo vārdu „kooperācija” kā piemērotāko saimniekošanas formu iebarot mūsu zemniekam!?"
Jebkura izbraukuma tirdzniecība no speciāli aprīkota auto noteikti ir saskaņojama ar vietējo pašvaldību, kuras teritorijā zemnieks to vēlas darīt. Pašvaldība pēc saviem ieskatiem izvēlas šādai tirdzniecībai speciālas vietas, rīko gadatirgus, izstādes. Nekādas patvaļīgas tirgošanās, piemēram, šoseju malās vai to krustojumos, nav pieļaujamas.
Prātīgs mājražotājs vienmēr paturēs prātā, ka pircējs tomēr ir galvenais viņa darbības vērtētājs – par augstāko kvalitāti vidusmēra pircējs ir gatavs dot labāko cenu, turklāt viņš vienmēr labāk atceras un sagaida savu īpašo, neatkārtojamo lauku mājražotāju nekā varbūt lieku reizi iegriežas kādā līdz maksimumam uzblīdušā lielveikalā ar tā bezpersonisko piedāvājumu.
Uzdrošināties spert pirmos soļus
Tāds bija LR Pārtikas un veterinārā dienesta Piena un olu sektora vadītājas Unas Statkus nobeiguma vēlējums ikvienam zemniekam, kurš apsver iespēju attīstīt piena pārstrādes mājražošanu. Īsā publikācijā, protams, nav iespējams, aplūkot šā rūpala attīstīšanas aspektus vissīkākajās detaļās un niansēs, taču vienu gan varam ieteikt – pirms jebkura iekārtu pirkuma vai cita naudas ieguldījuma ražošanas vajadzībām labāk paralēli konsultēties ar atšķirīgiem speciālistiem dažādos dienestos un pārdevējiem dažādos uzņēmumos nekā veikt kļūmīgus ieguldījumus bez perspektīvas ražošanas nākotnei.
