Likums attiecībā uz pienākumu uzturēt savus bērnus ir ļoti stingrs. Atbilstoši Civillikuma 178.panta otrajai daļai, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Attiecīgi, ja bērni dzīvo pie mātes, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērnu tēva bērnu ikdienas aprūpes nodrošināšanai.

Turklāt, lai nebūtu tā, ka viens no vecākiem pasaka, ka naudas viņam nav un tāpēc uzturlīdzekļus maksāt nevar, Civillikuma 179.panta piektā daļa paredz, ka valstī noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir jānodrošina jebkurā gadījumā neatkarīgi no spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokļa. Līdz ar to apstrīdēt un izvairīties no uzturlīdzekļu maksāšanas valstī noteiktajā minimālajā apmērā katram savam bērnam vismaz līdz 18 gadu vecumam nav iespējams. Taču attiecībā uz bērnu, kurš jau sasniedzis 20 gadu vecumu, situācija vairs nav tik viennozīmīga.

Civillikuma 179.panta pirmajā daļā noteiktais vecāku pienākums uzturēt bērnu ir spēkā līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. No tā izriet, ka, pastāvot objektīviem apstākļiem, kāpēc bērns, pilngadīgs būdams, nespēj sevi apgādāt, vecākam saglabājas pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus viņa uzturam. Parasti par šādu objektīvu iemeslu kalpo apstāklis, ka jaunais cilvēks turpina mācības profesionālās izglītības iestādē vai augstskolā pilna laika klātienē, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecumam. Taču jautājums – kādā apmērā maksājami uzturlīdzekļi pilngadību sasniegušam bērna uzturam un vai šī nauda būtu nododama bērna mātei? – ir strīdīgs.  

Pirmkārt, atbilstoši Civillikuma 177.pantam bērns atrodas vecāku aizgādībā līdz pilngadības sasniegšanai, tāpēc no dienas, kad bērns ir sasniedzis pilngadību, māte zaudē tiesības saņemt bērna uzturam paredzētos līdzekļus un izbeidzas tēva pienākums maksāt tos pilngadīga bērna mātei, ja vien šo pienākumu nav noteikusi tiesa un tiesas spriedums nav apstrīdēts Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā (kā tas ir šajā gadījumā).

Otrkārt, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru” valstī noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs attiecināms tikai uz nepilngadīgu (līdz 18 gadu vecumam) bērnu uzturu.

Ņemot vērā augstāk minēto, ja pilngadību sasniegušais bērns vēlas saņemt uzturlīdzekļus pats, viņš var celt tiesā attiecīgu prasību, lūdzot pārtraukt iepriekš ar tiesas spriedumu noteikto uzturlīdzekļu piedziņu par labu mātei un turpmāk uzturlīdzekļus no tēva piedzīt par labu viņam. Tāpat attiecīgu prasību tiesā var celt arī bērna tēvs, lūdzot viņu atbrīvot no pienākuma maksāt uzturlīdzekļus pilngadīga bērna uzturam vai vismaz  samazināt līdzšinējo uzturlīdzekļu apmēru un lūgt noteikt, ka tie maksājami pašam bērnam, nevis viņa mātei.

Ceļot šādu prasību, nepieciešams iesniegt pierādījumus, kas apliecina, ka pašreizējais uzturlīdzekļu apmērs pilngadīga bērna uzturam neatbilst nedz tēva, ne bērna mātes materiālajam stāvoklim. Noteikti jāuzsver, ka līdz šim esat godprātīgi uzturlīdzekļus maksājis. Iepriekš prognozēt, vai prasība tiks apmierināta, nav iespējams. Lēmumu pieņem tiesa, izvērtējot pušu iesniegtos pierādījumus.

Lai noskaidrotu savas iespējas konkrētajā situācijā un sagatavotu dokumentus prasības celšanai tiesā, vēlams konsultēties ar juristu, kurš specializējies ģimenes tiesībās.

Vairāk lasiet LV portāla skaidrojumā “Uzturlīdzekļi bērnam pēc pilngadības sasniegšanas – ko paredz likums un ņem vērā tiesa”.