Prasības darbinieku drošībai un veselības aizsardzībai ir noteiktas Darba aizsardzības likumā un uz tā pamata izdotajos normatīvajos aktos. Likuma 9.pants paredz: lai veiktu darba aizsardzības pasākumus un darba vides iekšējo uzraudzību, darba  devējs, ņemot vērā uzņēmumā nodarbināto skaitu un darbības veidu, norīko vai pieņem darbā vienu vai vairākus darba aizsardzības speciālistus vai izveido darba aizsardzības organizatorisko struktūrvienību.

Darba devējs piešķir darba aizsardzības speciālistam nepieciešamos līdzekļus un laiku (darba laika ietvaros), lai viņš varētu pildīt savus pienākumus. Ja darba aizsardzības sistēmu nav iespējams organizēt, norīkojot vai pieņemot darbā darba aizsardzības speciālistus,  darba devējs šīs  sistēmas izveidē un uzturēšanā  iesaista kompetentu institūciju vai  kompetentu  speciālistu, bet uzņēmumā norīko par darba aizsardzību atbildīgo personu.

Likuma terminos paskaidrots: darba aizsardzības speciālists ir nodarbinātais, kura pienākums ir organizēt un kontrolēt darba aizsardzības pasākumus un veikt darba vides iekšējo uzraudzību un kurš ir apmācīts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Likums nenosaka, vai darba aizsardzības speciālists jānodarbina pilnu vai nepilnu darba laiku.

Pētījumā „Darba apstākļi un riski Latvijā, 2012-2013” minētie aptaujas dati liecina, ka 2013.gadā 70,7% uzņēmumu darba aiz­sardzības speciālisti strādājuši amatu apvienošanas kārtībā, bet 18,4% - pilnu darba laiku.

Pētījumā norādīts, ka atbilstoši MK noteikumu Nr.660  „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” prasībām, veicot darba vides riska novērtējumu, vienlaikus jānosaka, kādi darba aizsardzības pasākumi ir nepieciešami, lai novērstu vai mazinātu šo risku. Savukārt Darba aizsardzības likums nosaka, ka darba devējam jāievēro šādi darba aizsardzības vispārīgie principi:

• darba vide jāizveido tā, lai izvairītos no darba vides riska vai mazinātu nenovēršamo darba vides riska ietekmi;
• jānovērš darba vides riska cēloņi;
• darbs jāpielāgo indivīdam; tas galvenokārt attiecas uz darba vietas iekārtojumu un darba aprīkojumu, kā arī darba un ražošanas metožu izvēli, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai atvieglotu vienmuļu darbu un darbu ar iepriekš noteiktu ritmu un  mazinātu tā negatīvo ietekmi uz veselību;
•  jāņem vērā tehnikas, higiēnas un medicīnas attīstība;
• bīstamais jāaizstāj ar drošo vai mazāk bīstamo; jāizveido saskaņota un visaptveroša darba aizsardzības pasākumu sistēma;
• priekšroka jādod kolektīvajiem darba aizsardzības pasākumiem salīdzinājumā ar individuālajiem darba aizsardzības pasākumiem;
• jānovērš darba vides riska ietekme uz nodarbināto drošību un veselību, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība;
• jāveic nodarbināto instruktāža un apmācība darba aizsardzības jomā;
• darba aizsardzības jomā jāsadarbojas ar nodarbinātajiem un uzticības personām.