Lai sakārtotu zemes īpašnieka, kura īpašumu šķērso ceļš, un šā ceļa lietotāja tiesiskās un praktiskās attiecības un izvairītos no liekiem konfliktiem, vēlams nodibināt ceļa servitūtu. Ja ceļa servitūts nav reģistrēts kā apgrūtinājums zemesgrāmatā, nav likumiska pamata servitūta lietotājam uzlikt pienākumu gādāt par tā uzturēšanu. Servitūta valdījuma tiesība valdošā nekustamā īpašuma īpašniekam rodas brīdī, kad servitūts nodibināts Civillikuma 1231.panta kārtībā. Servitūta tiesība kļūst par lietu tiesību no brīža, kad tā ir nostiprināta zemesgrāmatā (1235.pants).

Zemes pārvaldības likuma 7.panta pirmā daļa: „(1) Visiem jaunveidojamiem zemes gabaliem, izņemot starpgabalus, nodrošina piekļuvi no pašvaldības ceļa vai ielas vai piekļuvi no valsts autoceļa atbilstoši normatīvajiem aktiem par ceļu pievienošanu valsts autoceļiem. Ja tas nav iespējams, piekļuvi nodrošina pa servitūta ceļu vai pa projektētu servitūta ceļu pēc servitūta nodibināšanas.”

Šis likuma pants piemērojams situācijā, ja kaimiņa īpašums ir jaunveidots zemesgabals. Taču jebkurā gadījumā ir jāņem vērā Civillikuma 1231.pants, kurā teikts: servitūtus nodibina 1) ar likumu, 2) ar tiesas spriedumu; 3) ar līgumu vai testamentu.

Ar likumu ceļa servitūtu nodibina tad, ja īpašnieks, kura zemesgabalu pievedceļš nesavieno ar valsts vai pašvaldības ceļu, zemesgabalu ieguvis sakarā ar īpašuma tiesību atjaunošanu vai zemes privatizāciju (likuma „Par autoceļiem” 6.¹ panta pirmā daļa). Ja ceļa servitūts nav mantots ar testamentu, tad to var nodibināt, noslēdzot attiecīgu līgumu ar ceļa lietotāju, paredzot tajā abu pušu pienākumus un tiesības, un ceļa servitūtu reģistrējot zemesgrāmatā.

Ja ceļa servitūts ir nodibināts, tad tā lietotājam, kā norāda zvērināts advokāts Jānis Lapsa, ceļa remontā ir jāpiedalās, jo Civillikuma 1151.pants nosaka: „Ja servitūta izlietošanai vajadzīgs uzturēt un izlabot kalpojošo lietu, tad tas jādara servitūta izlietotājam.”

Ja kaimiņš, ceļa lietotājs, šādu līgumu neparaksta, ceļa servitūtu var nodibināt tiesas ceļā.