Fiziskai personai, kura ir mikrouzņēmuma darbinieks (un tāds ir arī īpašnieks), citā darba vietā, kurā nodokļus maksā vispārējā kārtībā, nepiemēro vispārējo neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādībā esošu personu. 

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13.pants, kurā noteikti atvieglojumi maksātājam (par nepilngadīgu bērnu, nestrādājošu laulāto, nestrādājošiem vecākiem u.c.), nosaka arī, ka šie atvieglojumi nav piemērojami nodokļa maksātājam tajā taksācijas gada periodā, kurā tas ir bijis mikrouzņēmuma - mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja - darbinieks. 

Likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ir noteikts, ka šo nodokli maksā arī mikrouzņēmuma īpašnieki atbilstoši Mikrouzņēmumu nodokļa likumam. Mikrouzņēmuma nodokļa likme ir 9% no apgrozījuma. Un tikai apmēram trešā daļa (30% vai 35%) no šī ļoti mazā nodokļa ir iedzīvotāju ienākuma daļa. 

Mikrouzņēmumu nodokļa likums tika pieņemts 2010.gada 9.augustā, stājās spēkā 1.septembrī. Krīzes situācijā, kad bija strauji pieaudzis bezdarba līmenis, šī likuma mērķis  bija bez darba palikušajiem iedzīvotājiem dot vienkāršu iespēju  (no nodokļu maksāšanas viedokļa) sākt savu uzņēmējdarbību. Tad pat vienlaikus tika pieņemti grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", papildinot 13.pantu, kurā noteikts, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājam tajā taksācijas gada periodā, kurā tas ir bijis mikrouzņēmuma - mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja - darbinieks, nepiemēro šā panta pirmās daļas 1. un 4.punktā noteiktos atvieglojumus. 

Ja persona ir mikrouzņēmuma darbinieks, algas nodokļa grāmatiņu nevar iesniegt nevienā ienākuma gūšanas vietā. 

Likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ir vēl vairāki ierobežojumi mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem.