Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk - likums) 41.pantu  tiesības  veikt sociālo darbu ir cilvēkiem, kas ieguvuši otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā. 

Darbiniekiem ir jāatbilst arī Ministru kabineta 2010.gada 18.maija noteikumiem Nr.461 „Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un Profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību” (turpmāk – Profesiju klasifikators). Sociālais darbinieks ir 2635 atsevišķās grupas „SOCIĀLĀ DARBA UN KONSULTĀCIJU VECĀKIE SPECIĀLISTI” profesija, savukārt sociālais pedagogs ir 2359 atsevišķās grupas „CITUR NEKLASIFICĒTI IZGLĪTĪBAS JOMAS VECĀKIE SPECIĀLISTI” profesija. 

No Profesiju klasifikatora izriet, ka abām minētajām profesijām ir atšķirīgi profesionālās darbības pamatuzdevumi. 

Papildus jāvērš uzmanība, ka sociālais darbs ir sociālo zinātņu joma, bet sociālā pedagoģija - izglītības zinātnes joma. No tā secināms, ka tās ir divas dažādas jomas gan praksē, gan izglītības iegūšanas izpratnē. 

Likuma 1.panta  16.punkts noteic, ka sociālā darba speciālists ir persona, kurai ir šajā likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, karitatīvā sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus. 

Sociālais darbs ir palīdzība personām veicināt, atjaunot, apgūt funkcionēšanu sabiedrībā pašu spēkiem, radīt apstākļus šādai funkcionēšanai. Un tam pielīdzināmais karitatīvais sociālais darbs atšķiras ar to, ka tā izglītības programmā ir karitatīvās aprūpes zināšanas. Respektīvi - ja  sociālais darbs nepieskaras "garīgai funkcionēšanai", tad karitatīvais sociālais darbinieks to spēj nodrošināt. Tas jāsaprot kā papildu prasmes pēc būtības tam pašam sociālajam darbiniekam, kas ir profesionālis iepriekšminētās palīdzības sniegšanā. Sociālā  pedagoģija tomēr ir izglītojošais darbs ar jauniešiem mācību iestādēs un citās, ar bērnu un jauniešu sociālo kompetenci, socializācijas, resocializācijas procesu saistīts pasākums. 

Tomēr iepriekš teiktais neliedz sociālajam pedagogam kā atsevišķai amata vienībai sociālā dienestā vai citā sociālo pakalpojumu sniedzējā institūcijā strādāt par sociālo pedagogu un pildīt sociālā pedagoga funkcijas, ja sociālais dienests un vai sociālo pakalpojumu sniedzējs uzskata par vajadzīgu šādu amata vienību veidot. To paredz arī Ministru kabineta 2003.gada 3.jūnija noteikumi Nr.291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”, kas dod tiesības sociālo pakalpojumu sniedzējiem piesaistīt speciālistus pēc vajadzības.