Uzturlīdzekļi neatkarīgi no skolas maiņas un mācību formas maksājami vismaz līdz bērna 18 gadu vecumam tādā apmērā un kārtībā, kas noteikta, abiem vecākiem vienojoties, vai ko noteikusi tiesa.  

Saskaņā ar Civillikuma 179. pantu vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.  

Savukārt Civillikuma 177. pants noteic, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Turpretī bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). 

Vienlaikus norādām: Civillikuma 179. pantā minētais, ka bērns uzturams līdz laikam, kad pats spēj sevi apgādāt, var nozīmēt arī uzturlīdzekļu maksāšanu pēc pilngadības sasniegšanas.  

Proti, tiesu praksē (skat. Senāta 2008. gada 26. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-440/2008 un 2011. gada 23. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-1480/2011, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 20. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-2885-15) attiecīgā norma interpretēta, uzsverot, ka par nespējīgu sevi apgādāt uzskatāms bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem.