Atbilstoši Civillikumam neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie.  Konkrētajā gadījumā jūsu māsa arī ir uzskatāma par neatņemamās daļas tiesīgo. Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. pants). Tiesība uz neatņemamo daļu ir mantojama un tālāk nododama tiesība. Neatņemamās daļas tiesīgajam jāpiesaka sava tiesība uz neatņemamo daļu līdz uzaicinājumā noliktajam termiņam. Ja līdz šā termiņa notecējumam viņš savu tiesību nepiesaka, tad atzīstams, ka viņš no tās atteicies.   

Līdz ar to konkrētajā situācijā būtu jānoskaidro, vai māsa bija informēta par mātes mantojuma atklāšanos. Proti, ja māsa par mantojuma atklāšanos bija informēta, bet uz to nepieteicās, tad tiek pieņemts, ka viņa no mantojuma atteicās, tādējādi nebūtu pamata izprasīt neatņemamo daļu.  

Turpretī, ja māsa nebija informēta par mantojuma atklāšanos, Civillikuma 667. pants paredz iespēju celt tiesā mantojuma prasību ar mērķi saņemt sev pienākošos mantojumu vai tā daļu. Mantojuma prasības celšanai tiesā ir piecu gadu noilguma termiņš, skaitot no dienas, kad radušās tiesības šo prasību celt. Tikai tad, ja nav konstatēta personas vaina nezināšanā par savām tiesībām celt mantojuma prasību, noilguma termiņu aprēķina nevis no dienas, kad radušās tiesības šo prasību celt, bet no tās dienas, kad kļuvis zināms par šīm tiesībām (Civillikuma 686. pants).  

Saskaņā ar Civillikuma 425. pantu neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā.