Mans bijušais partneris sociālajos medijos izplata par mani melus. Viņš savos ierakstos nemin manu vārdu, bet izmanto vārdu “bijusī” (ņemot vērā, ka pirms tam viņš tajos pašos sociālajos tīklos ir publicējis manas fotogrāfijas, viņa sekotāji var nojaust, kas ir tā “bijusī”). Pēc aizrādījuma viņš vārdu “bijusī” ir nomainījis ar vietniekvārdu “viņa”, bet sekotāji tik un tā nojauš, par kuru ir runa. Kad lūdzu melu rakstus dzēst, viņš atsaucas uz Satversmē minēto mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību un tiesībām brīvi paust savu viedokli. Man nav iespēju pierādīt, ka tie ir meli, jo runa ir pārsvarā par sadzīves situācijām. Šī “māksla” jau ir sākusi ietekmēt manu dzīvi, piemēram, man atsaka darbu, jo kompānijas vadītājs esot dzirdējis par mani kaut ko sliktu. Nozare, kurā strādāju, ir maza, visi pazīst cits citu, un varbūtība, ka meli izplatīsies nozares darba vidē, ir ļoti liela. Vai ir kāds likumīgs ceļš, kā šo melu izplatīšanu varētu apkarot?
| Vēršam uzmanību, ka šajā atbildē sniegtā tiesību normu interpretācija ir informatīva. |
Atbilstoši Civilprocesa likuma 1. panta pirmajai daļai katrai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.
Likums paredz personai tiesības pieprasīt atlīdzību par viņai nodarīto morālo kaitējumu, kā arī prasīt tādu ziņu, kas aizskar viņas godu un cieņu, atsaukšanu (saskaņā ar Civillikuma 2352.1 pantu).
Civillikuma 2352.1 pants, kas ietverts Civillikuma deviņpadsmitās nodaļas pirmajā apakšnodaļā, ir speciālā tiesību norma iepretim Civillikuma 1635. pantam un paredz civiltiesisku atbildību par neatļautu darbību, kas atbilst vairākiem tiesiskā sastāva kritērijiem, kuru konstatēšana ir priekšnoteikums šī Civillikuma panta normu piemērošanai. Proti, pamats piemērot civiltiesisko aizsardzību saskaņā ar Civillikuma 2352.1 pantu rodas tad, ja par personu ir izplatītas nepatiesas, godu un cieņu aizskarošas ziņas. Tātad, lai konstatētu šīs normas tiesisko sastāvu, tiesai, pirmkārt, ir jākonstatē, ka noteikta informācija ir izplatīta publiski, nevis aizskartajai personai izteikta privāti. Otrkārt, tiesai jāpārliecinās, ka prasījums attiecas uz publiski izplatītām ziņām, nevis uz viedokli. Treškārt, tiesai jānovērtē, vai izplatītās ziņas aizskar prasītāja godu un cieņu. Ceturtkārt, ir jānoskaidro, vai ziņu izplatītājs nevar pierādīt, ka šīs ziņas ir patiesas.
Ja kāds no šiem priekšnosacījumiem nav konstatējams, tad pastāv iespēja prasību pamatot ar vispārīgo normu, kas nosaka atbildību par neatļautu darbību, – Civillikuma 1635. pantu.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
