Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesa sniedz atbildi, ņemot vērā jautājumā norādīto informāciju:  

Atbilstoši Civillikuma 178. panta otrajai daļai vecāku aizgādība turpinās arī tad, ja vecāki dzīvo šķirti, un bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas vecāks, pie kura bērns dzīvo, ja vien vecāki nav vienojušies vai ar tiesas nolēmumu nav noteikts citādi. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, ja tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu. Tā parasti tiek noteikta gadījumos, kad vecākiem dažādu apstākļu dēļ ir apgrūtināta kopīgu lēmumu pieņemšana saistībā ar bērnu. Viena vecāka atsevišķa aizgādība nenozīmē otra vecāka aizgādības tiesību atņemšanu, bet gan tiesību apjoma pret bērnu samazināšanos vecākam, pie kura bērns nedzīvo, ja jāpieņem bērna attīstībai būtiski lēmumi, piemēram, lemjot par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml. Atsevišķa aizgādība neietekmē arī otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības ar bērnu. 

Savukārt Civillikuma 181. pants nosaka abu vecāku pienākumu un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu, un vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par bērna attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem. Tādējādi tēvam ir ne tikai tiesības saņemt ziņas par bērna dzīvi no jums un arī no citiem, piemēram, mācību iestādes, bet arī pienākums uzturēt tiešus kontaktus un personiskas attiecības ar bērnu. Būtiski piebilst, ka vecākiem uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu ir pienākums, bet bērnam tās ir tikai tiesības. 

Likums nenosaka konkrētu informācijas daudzumu, formu vai biežumu, kāds jāsniedz otram vecākam, tomēr aicinām vecākus savstarpēji vienoties par adekvātu informācijas sniegšanas veidu un citiem aspektiem, lai abi vecāki varētu nodrošināt bērna labākās intereses un katram vecākam būtu skaidri viņu saziņas mērķi. Lai gan divi pieaugušie vairs nav pāris, tomēr abi paliek vecāki savai atvasei, kurai vienlīdz svarīgas ir attiecības gan ar mammu, gan tēti. Viens no veidiem, kā vienoties par savstarpēji pieņemamu risinājumu, ir izmantot profesionāla mediatora atbalstu. Programmas “Mediācija ģimenes strīdos” ietvaros tiek sniegts valsts apmaksāts mediācijas pakalpojums 5 stundu apjomā, bet personām ar trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu – 7 stundu apjomā. Ja nepieciešams, tad mediāciju var turpināt par maksu. Bezmaksas mediāciju ģimenes strīdos iespējams izmantot arī attālināti – tiešsaistē. Plašāk par šī procesa iespējām ģimenes strīdu risināšanas programmā lasiet sertificētu mediatoru mājaslapā. 

Saskaņā ar Civillikuma 179. pantu vecāku pienākums ir uzturēt bērnu samērā ar savām spējām un mantas stāvokli un līdz brīdim, kad bērns pats var sevi apgādāt. Katram vecākam ir pienākums nodrošināt vismaz minimālos uzturlīdzekļus, kuru apjomu nosaka Ministru kabinets, balstoties uz valstī noteiktās minimālās mēnešalgas apmēru un bērna vecumu (2025. gadā tie ir 185 eiro bērnam līdz 7 gadu vecumam un 222 eiro bērnam no 7 līdz 18 gadu vecumam). Uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei (ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšanai, izglītošanai u. tml.), un to nodrošināšana ir vecāku atbildība. 

Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu turpinās arī tad, ja bērns dzīvo pie viena no šķirtajiem vecākiem. Vecāki, kuri vairs nedzīvo kopā, var vienoties par uzturlīdzekļu apjomu, maksāšanas kārtību un citām detaļām, noslēdzot rakstisku vienošanos pie zvērināta notāra vai savas pašvaldības bāriņtiesā, ja tajā nodrošina notāra funkcijas. 

Ja vecākiem neizdodas savstarpēji vienoties par uzturlīdzekļu apjomu vai vecāks labprātīgi nevēlas maksāt uzturlīdzekļus, tad tas vecāks, pie kura dzīvo bērns, var vērsties Uzturlīdzekļu garantiju fondā, saņemot valsts noteikto uzturlīdzekļu apmēru, kas ir fiksēta summa, ko neietekmē minimālās algas izmaiņas. Vairāk par uzturlīdzekļiem var izlasīt Uzturlīdzekļu garantiju fonda tīmekļvietnē vai LV portāla publicētajā skaidrojumā “Uzturlīdzekļi 2025. gadā: pieaug minimālais apmērs un izmaksas no Uzturlīdzekļu garantiju fonda”. 

Ja vecāks vēlas saņemt bērnam vairāk nekā valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apjomu, tad šim vecākam jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā un jāceļ prasība par uzturlīdzekļu apmēra noteikšanu no otra vecāka, pie kura nav bērna dzīvesvieta. No lasītājas vēstules iespējams noprast, ka pāris gājis tiesas ceļu un ir noteikts konkrēts uzturlīdzekļu apjoms. Mainoties apstākļiem, vecākam ir tiesības iesniegt prasības pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā uzturlīdzekļu apmēra pārskatīšanai. 

Ja jautājuma autore cieš no jebkāda veida vardarbības vai pastāv vardarbības draudi, tad aicinām vērsties tiesā ar pamatotu pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Šāda aizsardzība ir nozīmīga  gadījumos, ja pret personu ir vērsta jebkāda fiziska, seksuāla, psiholoģiska vai ekonomiska vardarbība vai vardarbīga kontrole no bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai citām savstarpēji saistītām personām vai tās dzīvo vai ir dzīvojušas vienā mājsaimniecībā ar aizskarto personu.