Dzīvokļa īpašuma likuma 13. panta otrajā daļā noteikts, ka dzīvokļa īpašnieks atbilstoši sava dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram sedz uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata noteiktos izdevumus citu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību veikšanai, kas nodrošina dzīvojamās mājas uzlabošanu un attīstīšanu, veicina optimālu tās pārvaldīšanas izdevumu veidošanu un attiecas uz kopīpašumā esošo dzīvojamās mājas elementu, iekārtu vai komunikāciju nomaiņu, kuras rezultātā samazinās mājas uzturēšanas izmaksas. 

Dzīvokļa īpašuma likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka dzīvokļa īpašumā ietilpstošā kopīpašuma domājamā daļa ir atsevišķā īpašuma kopējās platības attiecība pret visu dzīvojamā mājā esošo atsevišķo īpašumu kopējo platību. 

Tātad atbilstoši minētajām tiesību normām likumdevējs ir skaidri noteicis, ka izmaksas šajā gadījumā ir sedzamas, ņemot vērā īpašumu platību, nevis skaitu. 

Papildus norādāms, ka arī Augstākās tiesas Senāts 2017. gada 29. augusta spriedumā lietā Nr. SKC 138/2017 paudis atziņu, ka dzīvokļu īpašnieku kopībai piešķirtā kompetence noteikt maksu par kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu nenozīmē dzīvokļu īpašnieku kopības tiesības atkāpties no likumā noteiktā proporcionalitātes principa, kas ierobežo vairākumā esošo kopīpašnieku iespēju viņu atsevišķajā īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas uzturēt uz citu kopīpašnieku rēķina.