Transportlīdzekļu īpašnieku, valdītāju un turētāju pienākumi ir noteikti Ceļu satiksmes likuma (CSL) 20. pantā. Kā piemēru var minēt, ka transportlīdzekļa īpašnieks, valdītājs un turētājs nedrīkst dot atļauju vadīt transportlīdzekli personai, kura ir alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotoksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē. 

Normatīvie akti paredz, ka CSL vai citu ceļu satiksmes drošību reglamentējošu aktu pārkāpuma rezultātā nodarītais zaudējums ir jāatlīdzina. Piemēram, atbilstoši CSL 44. pantam par transportlīdzekļa ekspluatācijas rezultātā nodarīto zaudējumu atbild transportlīdzekļa īpašnieks vai valdītājs, ja viņš nepierāda, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai cietušā rupjas neuzmanības dēļ, vai arī citu iemeslu dēļ, kuri saskaņā ar likumu atbrīvo no atbildības par zaudējuma atlīdzību (kopīpašnieki un līdzmantinieki par nodarīto zaudējumu atbild solidāri). 

Precīzāki soda piemērošanas nosacījumi transportlīdzekļa īpašniekam (turētājam, valdītājam) ir noteikti Administratīvās atbildības likumā (AAL). Minētā likuma 162. pantā paredzēts:  

• ja pārkāpti apstāšanās vai stāvēšanas noteikumi, bet transportlīdzekļa vadītājs neatrodas pārkāpuma izdarīšanas vietā, vai ja pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, sodu par pārkāpumu piemēro: 
  • transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā norādītajam turētājam vai; 
  • transportlīdzekļa īpašniekam vai valdītājam, ja transportlīdzekļa turētājs nav norādīts vai transportlīdzeklis ir noņemts no uzskaites, vai; 
  • komersantam, kurš veic attiecīgā transportlīdzekļa tirdzniecību, ja pārkāpums izdarīts ar transportlīdzekli, kas nodots tirdzniecībai (tam uzstādītas tirdzniecības valsts reģistrācijas numura zīmes, vai tas reģistrēts tirdzniecības reģistrā); 

• sodu par administratīvo pārkāpumu transportlīdzekļa īpašniekam nepiemēro: 
  • ja tiek konstatēts, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav atradies transportlīdzekļa īpašnieka valdījumā citas personas prettiesisku darbību dēļ (pārsvarā tie ir gadījumi, kad transportlīdzeklis ir nozagts un par šo faktu ir ziņots tiesībsargājošajām iestādēm); 
  • ja transportlīdzekļa īpašnieks norāda personu (un to identificējošos datus), kura pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja transportlīdzekli, kā arī iesniedz šo faktu apliecinošus pierādījumus. 

Ja transportlīdzekļa vadītājs nav noskaidrots (īpašnieks nenorāda uz transportlīdzekļa vadītāju, un fakts, ka konkrētā persona vadījusi transportlīdzekli, nav pierādīts) un sods par ceļu satiksmes pārkāpumu nav samaksāts, soda izpildes pienākums tiek pārlikts no transportlīdzekļa vadītāja uz transportlīdzekļa īpašnieku. Tādēļ transportlīdzekļa īpašniekam iestājas subsidāra atbildība par soda izpildi. 

Ne vienmēr īpašnieks, kas pats nelieto transportlīdzekli, ar trešo pusi slēdz civiltiesisku līgumu (piemēram, nomas, līzinga, patapinājuma līgumu u. c.), kas noteikti kalpotu par pierādījumu viņa atbildības atspēkošanai. Vienlaikus ne visiem civiltiesiskajiem līgumiem obligāti jābūt noslēgtiem rakstveidā. Tas nozīmē, ka transportlīdzekļa īpašniekam ir tiesības uzrādīt jebkādus viņa rīcībā esošus pierādījumus, kā arī persona, kura patiesi vadījusi transportlīdzekli, drīkst pati atzīt šo faktu. 

Transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam) ir pienākums sekot līdzi tam, kura persona lieto viņa transportlīdzekli. 

Lai uzzinātu detalizētu informāciju par attiecīgo tēmu, aicinām lasīt LV portāla publikāciju “Transportlīdzekļa īpašnieks viens, bet lietotājs – cits. Ar kādām sekām jārēķinās?”.