Civillikums paredz, ka servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemesgabalam par labu (1130. pants). Servitūts, kas nodibināts par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, tā ka to izlieto katrreizējais tā īpašnieks, ir reālservitūts. Pie reālservitūtiem pieder arī ceļa servitūts. Reālservitūta pastāvēšanai vienmēr ir vajadzīgi divi nekustami īpašumi, no kuriem viens apgrūtināts otram par labu; pirmais ir saistītais jeb kalpojošais, otrais ir tiesīgais jeb valdošais (Civillikuma 1141. pants).

Likums paredz, ka kalpojošās lietas īpašniekam ir jāļauj servitūta izlietotājam lietot ceļa servitūtu, darīt visu, bez kā servitūta tiesību nebūtu iespējams sekmīgi izlietot. Kalpojošās lietas īpašnieks nedrīkst servitūta izlietotājam likt ceļā nekādus šķēršļus (Civillikuma 1140. pants). Savukārt Civillikuma 1139. pants ceļa servitūta izlietotājam uzliek par pienākumu servitūta tiesību lietot taisnprātīgi, saudzējot pēc iespējas cita īpašuma tiesību.

Juridiskajā literatūrā, apspriežot servitūta un kalpojošās lietas īpašnieka tiesību apjomu un to aizsardzību, minētās tiesību normas sistēmiski tiek tulkotas tādējādi, kas liek rēķināties ar kalpojošā īpašuma īpašnieka vajadzībām, ja vien tās būtiski neierobežo servitūta izlietotāja tiesības. Tā, piemēram, kādas ietaises uzbūvēšana kalpojošā nekustamā lietā, kuru realizē tās īpašnieks, var traucēt servitūta izlietošanu. Tomēr, kaut arī tāda ietaise būtu par cēloni dažādām neērtībām servitūta izlietošanā, šo kalpojošās lietas īpašnieka darbību nevar uzskatīt par servitūta pretlikumīgu aprobežojumu. Par neatļautu šāda kalpojošās lietas īpašnieka darbība būtu atzīstama vienīgi tajos gadījumos, ja ietaises sekas ir pilnīga neiespēja sekmīgi izlietot servitūtu (Rozenfelds, J. Lietu tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 173. lpp.).

Ņemot vērā minēto, jāsecina, ka reālservitūta pastāvēšana lietošanas ziņā aprobežo kalpojošā īpašnieka īpašuma tiesības. Vienlaikus jāsaprot, ka ceļa servitūts nav pielīdzināms publiskam ceļam, kas lietošanā neierobežoti pieejams jebkurai trešajai personai. Ir pieļaujama, tai skaitā vārtu, izbūve, ja vien kalpojošā īpašuma īpašnieks nodrošina, ka ar to būtiski netiek ierobežota servitūta tiesiska izmantošana kā tāda.