Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties. Par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās, tas ir noteikts Latvijas Republikas Civillikuma 927. un 992. pantā.

Civillikuma 91. pantā ir noteikti kritēriji katra laulātā atsevišķai mantai, proti, tā ir “manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu. Tas, ka zināma manta ir atsevišķa, jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemesgrāmatās”.

Tā kā dzīvoklis tika iegādāts pirms laulībām, tas atbilstoši iepriekš minētajam ir vīra atsevišķā manta (īpašums). Jums ir jāvienojas ar vīru un jānostiprina savas īpašumtiesības uz dzīvokli zemesgrāmatā. Nostiprinot  īpašumtiesības uz dzīvokli zemesgrāmatā, jums piederēs domājamā daļa no dzīvokļa. Proti, visas turpmākās darbības ar dzīvokli jums ar vīru būs savstarpēji jāsaskaņo, jo tas būs jūsu abu kopīpašums.

Personām, stājoties laulībā, sākas jauns dzīves posms. Civillikumā nav noteikts, kā laulātie sadala savus saimnieciskos izdevumus un mantu. To var atrunāt laulības līgumā vai noslēdzot rakstisku vienošanos. Var savstarpēji vienoties arī mutiski, tomēr šādu vienošanos būs grūti (darbietilpīgi) pierādīt, piemēram, tiesā strīdus gadījumā. Tas, ka jūs no saviem līdzekļiem tagad maksājat vīra hipotēku, ir tikai jūsu brīvprātīga izvēle, ja jūsu īpašumtiesības uz dzīvokli nav citādi atrunātas un nostiprinātas zemesgrāmatā vai līgumā. Konflikta gadījumā mantas sadalē tiek ņemts vērā laulības līgums (jā tāds ir), kam ir lielāks saistošs spēks nekā laulāto likumiskajām mantiskajām attiecībām.