Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk – likums) 8. pants nosaka sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas vispārīgos principus. Saskaņā ar likuma 8. panta pirmo daļu klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Likuma 1. panta 37. punkts noteic, ka šā likuma izpratnē apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem. Savukārt Civillikuma 188. pants noteic, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa. Bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Mazbērniem jāuztur katrs no vecvecākiem, ja to nevar pēdējā laulātais un bērni. Ņemot vērā iepriekšminēto, pienākums rūpēties par jūsu vīramāti ir vīramātes bērniem, t.sk. jūsu vīram, un mazbērniem.

Likuma 8. panta ceturtā daļa noteic, ka gadījumos, ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Šo kārtību nosaka Ministru kabineta 2003. gada 27. maija noteikumi Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” (turpmāk – MK noteikumi Nr.275).

MK noteikumu Nr. 275 3. punkts nosaka: ja klients normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par trūcīgu, par pakalpojumu maksā viņa apgādnieks vai apgādnieki. Savukārt MK noteikumu 4. punkts nosaka: ja klienta apgādnieks normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par trūcīgu, par pakalpojumu maksā tā pašvaldība, kura ir pieņēmusi lēmumu par pakalpojuma nepieciešamību. Tādejādi tikai gadījumos, kad gan klients (jūsu vīramāte), gan viņas apgādnieks (jūsu vīrs) likumā noteiktajā kārtībā atzīti par trūcīgiem, par pakalpojumu maksā pašvaldība.

Ja jūsu vīrs nespēj apmaksāt mātes uzturēšanos sociālās aprūpes iestādē, tad pašvaldība likumā noteiktajā kārtībā var izvērtēt vīra un jūsu mājsaimniecības atbilstību trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusam. Saskaņā ar likuma 36. pantu, lai pieņemtu lēmumu, pašvaldībai jāizvērtē mājsaimniecības kopējie materiālie resursi. Likuma 1. panta 40. punkts noteic, ka mājsaimniecība ir vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz izdevumus, vai viena persona, kura saimnieko atsevišķi.