Ikvienam darbiniekam atbilstoši Darba likuma 149. pantam ir tiesības uz četru kalendāra nedēļu ilgu atvaļinājumu par vienu nostrādāto darba gadu. Ja atvaļinājums kādu iemeslu dēļ nav izmantots, tad tas nepazūd, bet nav tiesiski veidot atvaļinājuma uzkrājumus. Likums aizliedz darba devējam kompensēt neizmantoto atvaļinājumu naudā, vienlaikus nodarbinot darbinieku.

Darba likuma 152. pants paredz, ka laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, ieskaita faktiski nostrādāto laiku, kā arī laiku, kad darbinieks nav strādājis attaisnojošu iemeslu dēļ. Tostarp:

• pārejošas darbnespējas laiku;
• grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku;
• īslaicīgas prombūtnes laiku;
• darba piespiedu kavējuma laiku, ja darbinieks prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā;
• ne vairāk kā četru nedēļu atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas

Tādējādi slimības laiks nesamazina atvaļinājuma ilgumu, tomēr var ietekmēt atvaļinājuma naudas lielumu, kas ir atkarīgs no vidējās izpeļņas, kuru aprēķina no pēdējo sešu mēnešu darba algas, no normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām.

Darba likuma 75. astotā daļa noteic, ka par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma vai apmaksātā papildatvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā.

Proti, ja šo aprēķinā iekļaujamo mēnešu laikā darbinieks ir slimojis, tad viņam izmaksātā darba samaksa ir mazāka nekā situācijā, ja ir strādāts pilnu mēnesi.