Darba likuma 92. pants nosaka, ka darba devējs darba līgumā var ierobežot darbinieka tiesības veikt blakus darbu, ciktāl tas attaisnojams ar darba devēja pamatotām un aizsargājamām interesēm, it īpaši, ja blakus darbs negatīvi ietekmē vai var ietekmēt darbinieka saistību pienācīgu izpildi.

Darba likuma komentāros ir norādīts, ka aizsargājamās darba devēja intereses ir:

• pret nevēlamu darbinieka konkurenci, kas var radīt šaubas par darbinieka lojalitāti;
• pret darbinieka saistības izpildījuma samazināšanos vai darbinieka rūpības samazināšanos darba izpildē.

Līdz ar to darba devējs var ierobežot darbinieka tiesības pildīt darba pienākumus pie cita darba devēja, ja šāds ierobežojums ir attaisnojams ar kādu no iepriekš minētajiem gadījumiem.

Būtiski norādīt, ka aizliegums strādāt pie cita darba devēja ir spēkā no darba līguma parakstīšanas brīža. Ja darbinieks, stājoties darba attiecībās, ir nodarbināts citā darbā, tad darba devējs un darbinieks var vienoties par saprātīgu laiku, kurā darbinieks pārtrauc veikt darba pienākumus pie cita darba devēja. DL tieši nav noteikts, vai aizliegums veikt blakus darbu nevar tikt iekļauts darba līgumā arī pēc tā stāšanās spēkā. Uzskatāms, ka šādu vienošanos darba devējs un darbinieks var panākt, tomēr darba devējam jāņem vērā, ka ierosinātie grozījumi darba līgumā, kuros paredzēts aizliegums strādāt pie cita darba devēja, būtu jāparaksta abām pusēm, kā to paredz DL.

Strīda gadījumā darba devējam ir pienākums pierādīt, ka ierobežojums veikt blakus darbu ir attaisnojams ar darba devēja pamatotām un aizsargājamām interesēm.