Ja zaudējumi, kuru atlīdzināšanu lūdz darba devējs, radušies darbinieka izraisīta ceļu satiksmes negadījuma dēļ, viņam pildot savus darba pienākumus, tad piemērojamas Darba likuma 86. panta speciālās tiesību normas par darbinieka civiltiesiskās atbildības pamatu un apmēru. Minētā panta ceturtā daļa paredz, ka darbinieks, kura darbs saistīts ar paaugstinātu zaudējumu rašanās risku, atbildību uzņemas vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

Darbības ar transportu (transportlīdzekļa vadīšana) atbilstoši Civillikuma 2347. panta otrajai daļai ir uzskatāmas par darbībām, kas saistītas ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem. Tādēļ jūsu darbs pirmšķietami ir saistīts ar paaugstinātu zaudējumu rašanās risku.

Ja uzskatāt, ka ceļu satiksmes negadījumu neesat izraisījis ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ, aicinu atteikties atlīdzināt darba devēja pieprasītos zaudējumus, savukārt darba devējam šādā gadījumā ir tiesības apsvērt iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, kuras kompetencē būs izšķirt strīdu. Proti, tiesai būs jāizvērtē tas, vai darba devējam nodarīti zaudējumi darbinieka ļauno nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma fakts un ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanas fakts pats par sevi nerada ne vieglas, ne rupjas neuzmanības prezumpciju. Ceļu satiksmes negadījumu iespējams izraisīt gan ar vieglu, gan rupju neuzmanību, un šo neuzmanības veidu nošķiršanai nepieciešams noskaidrot zaudējumus izraisījušās personas rīcību konkrētā negadījuma apstākļos un subsumēt to Civillikuma 1646., 1645. panta normām. (Senāta Civillietu departamenta 2016. gada 20. aprīļa sprieduma civillietā Nr. C28348212, SKC-0105/2016 12.3. apakšpunkts).

Civillikuma 1644. panta otrā daļa noteic, ka neuzmanība ir rupja un viegla. Saskaņā ar Civillikuma 1646. pantu par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Atbilstoši Civillikuma 1645. pantam neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.

Turklāt darba devējam nav tiesību darba līgumā paplašināt atbildības pamatu (atbildības priekšnoteikumus) un apmēru darbiniekam nelabvēlīgā veidā pretēji likumdevēja skaidri noteiktajam limitam (minētā sprieduma 13. punkts). Tātad darba devējs nevar aizbildināties arī ar kādu iepriekš izteiktu norunu vai darba līgumā ietvertu pienākumu atlīdzināt visus zaudējumus.